Vija Beinerte: Nacionālās drošības plāns un vārda brīvība 27
Patlaban medijos un juristu aprindās aktīvi tiek spriests par grozījumiem Krimināllikumā, kas paredz Krimināllikumu papildināt ar pantu, kurš noteiks kriminālatbildību par nelikumīgu valsts noslēpuma iegūšanu. Vai tas var ierobežot vārda brīvību?
Grozījumi paredz, ka turpmāk par nelikumīgu un tīšu (nevis nejaušu) valsts noslēpuma iegūšanu, draud kriminālatbildība. Lūk, ko par to domā advokāts Aldis Alliks: “Publiskajā retorikā pārsvarā lasu un dzirdu emocionāli sakāpinātus, pat absurdus pieņēmumus, negatīvus situāciju modelējumus. Taču demokrātija un vārda brīvība šajā gadījumā nevar kļūt par argumentiem, jo arī tās nav absolūtas, tām ir robežas! Viena no galvenajām valsts funkcijām ir savas teritorijas, savu pilsoņu un savu vērtību aizsardzība. Lai šo funkciju pilnvērtīgi pildītu, jābūt attiecīgai normatīvai bāzei, it īpaši sodošajā, represīvajā sfērā. Tāpēc esmu PAR šiem grozījumiem, ko ierosinājusi Drošības policija.”
Kas tad ir raisījis bažas un diskusijas? Šķiet, par galveno klupšanas akmeni kļuvis pieļāvums, ka par valsts noslēpumu var tikt pasludināts jebkas. Te ir saite uz Valsts noslēpuma likumu, kura 2. pants paredz, ka TIKAI tā informācija ir valsts noslēpums, ko Ministru kabinets ir iekļāvis īpašā, publiski pieejamā Valsts noslēpumu sarakstā.
Savukārt Valsts noslēpuma likuma 4. pantā sīki uzskaitītas jomas, kas saistītas ar valsts noslēpumu un pamatā skar valsts aizsardzību un drošību. Publiski pieejams ir arī valsts noslēpumu saraksts.
Izlasot to, kļūst skaidrs, ka runāts tiek ne jau par kūku receptēm (arī šāds arguments izskanēja kāda no Saeimas Juridiskās komisijas sēdēm), bet par Nacionālās drošības plānu vai Valsts robežas aizsardzības plānu, ko katrs saprātīgs cilvēks atzīs par tādu, kam nevajadzētu nonākt nepareizās rokās. Tieši par šādas informācijas apzinātu nelikumīgu iegūšanu turpmāk būs paredzēts kriminālsods.
Šķiet, tie, kas tik ļoti kritizē paredzamos grozījumus, nav īsti sapratuši, par ko īsti ir stāsts. Tāpēc ir vērts iepazīties ar tiesībsarga Jura Jansona atzinumu, kas labi izskaidro gan sodāmības iemeslus, gan apjomu.
Tiesībsarga viedoklis par likumprojektu “Grozījumi Krimināllikumā”
Likumprojekts “Grozījumi Krimināllikumā” paredz Krimināllikumu papildināt ar pantu, kas noteiks kriminālatbildību par nelikumīgu valsts noslēpuma iegūšanu.
Tā sakarā jau ir izskanējušas bažas par iespējamiem vārda brīvības pārkāpumiem.
Žurnālisti medijos ir pauduši pārdomas, ka šādi Krimināllikuma grozījumi aizskars preses brīvību, jo žurnālistam var draudēt kriminālatbildība, ja viņa rīcībā būs nonākusi informācija, par kuras glabāšanu viņš nav atbildīgs, tomēr šīs informācijas izpaušana īpašos gadījumos var būt ārkārtīgi nozīmīga sabiedrības interesēs. Šobrīd kriminālatbildība ir paredzēta tikai par valsts noslēpuma nelikumīgu izpaušanu, bet nav paredzēta atbildība par valsts noslēpuma nelikumīgu iegūšanu.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir norādījusi uz preses īpašo “sargsuņa” lomu demokrātiskā sabiedrībā, nodrošinot sabiedrību ar informāciju par sabiedrībai nozīmīgiem un aktuāliem jautājumiem. Tomēr vārda un preses brīvības īpašā loma demokrātiskā sabiedrībā nav absolūta un tā var tikt ierobežota. Šiem ierobežojumiem ir pakļauti arī žurnālisti.
Saskaņā ar vairākiem starptautiskiem dokumentiem vārda brīvību var ierobežot, lai pasargātu valsts drošību, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti.
Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa norāda, ka visas personas, arī žurnālisti, kas īsteno savas tiesības uz vārda un izteiksmes brīvību, uzņemas ne vien pienākumus, bet arī atbildību, kuras apjoms atkarīgs no situācijas.
Likumprojektā paredzētais pants tiek iekļauts nodaļā “Noziegumi pret valsti”, kas nozīmē, ka aizskartas ir sabiedrības un valsts intereses. Valsts noslēpumam ir jābūt īpaši aizsargātam, tādējādi saprotama nepieciešamība krimināli sodīt darbības par tiešu (no avota) un tīšu (ar iepriekšēju nodomu) valsts noslēpuma iegūšanu.
Ar nelikumīgu iegūšanu jāsaprot jebkāda apzināta darbība valsts noslēpuma iegūšanai, zinot, ka iegūstamā informācija ir valsts noslēpums, kam persona nedrīkst piekļūt, ja: 1) personai nav atbilstošas kategorijas speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam vai nav Latvijas Republikas nacionālās drošības iestādes vienreizēja rakstveida atļauja pieejai klasificētai informācijai; 2) valsts noslēpums personai nav uzticēts sakarā ar dienestu vai darbu; vai 3) persona nav tiesīga iepazīties vai iegūt konkrēto valsts noslēpumu saturošo informāciju sakarā ar dienestu vai darbu.
Svarīgi ir zināt, ka likuma “Par valsts noslēpumu” 5. pants liedz piešķirt valsts noslēpuma statusu un ierobežot pieejamību informācijai par stihiskām nelaimēm, dabas vai citām katastrofām, par vides, veselības, izglītības un kultūras stāvokli, par demogrāfisko situāciju. Tāpat arī ziņas par cilvēktiesību pārkāpumiem, par noziedzības līmeni, korupcijas gadījumiem, kā arī amatpersonu nelikumīgu rīcību nedrīkst būt valsts noslēpums. Valsts noslēpuma statusu aizliegts piešķirt arī informācijai par ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi, iedzīvotāju dzīves līmeni, par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem noteiktajām algas likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un garantijām, kā arī par valsts vadītāju veselības stāvokli.
No tā secināms, ka gadījumos, kad valsts noslēpuma statusā būs iekļuvusi informācija par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, ekonomisko situāciju, iedzīvotāju dzīves līmeni (un citu informāciju, kas uzskaitīta likuma “Par valsts noslēpumu” 5. pantā) un šīs ziņas būs nonākušas mediju rīcībā, medijiem būs pat pienākums sniegt šīs ziņas sabiedrībai, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustās atziņas.
Tiesībsargs norāda, ka jau šobrīd Krimināllikuma 200. pants paredz atbildību par komercnoslēpuma iegūšanu un izpaušanu. Tādējādi nebūtu pieļaujama situācija, kurā par valsts noslēpuma tiešu iegūšanu, kam jābūt visaugstākajā aizsardzības pakāpē, atbildība nav paredzēta.
Tiesībsarga viedoklis par likumprojekta grozījumiem
