Vija Beinerte: Mirušos neapzog, bet sociopātam sit ar pannu pa galvu. Kas notiek, ja vārds trāpa sirdī un laikā? 1
Pasaki man, ko tu lasi, un es pateikšu, kas ir tavs draugs. Un vēl šo to, kas no tā izriet.
Tiesa, grāmatas izvēle pati par sevi vēl nav tavas dvēseles portrets, jo reizēm cilvēki par vienu un to pašu grāmatu runā tā, it kā būtu lasījuši dažādus tekstus. Un savā ziņā tā tas arī ir.
Reiz iedevu kādam paziņam grāmatu, kas man šķita svarīga ikvienam patiesības meklētājam. Izlasījis to, viņš priecīgi secināja: jauka pasaciņa. Ar to mūsu ceļi pašķīrās, klusi un bez naida.
Saruna par grāmatu var aiztaupīt nepieciešamību kopā noplēst zoles nez cik pāriem sandaļu un apēst nez cik kilogramu sāls.
Esmu jau teikusi, ka manuprāt
lasīšanai ir divi iemesli: vēlme fantāzijās izdzīvot to, ko skarbā realitāte nav ļāvusi, vai griba ielūkoties skarbajai realitātei acīs, lai labāk izprastu sevi un citus.
Tāpēc tekstā man svarīgas ir divas lietas. Pirmā – lai vārds trāpa iztēli. Otra – lai tā iespaidā pēkšņi atklātos atbildes uz jautājumiem, kas labu laiku nav man likuši miera.
Pirms brīža aizvēru pēdējo Terija Pračeta grāmatu un sapratu, ka viņa Diska pasaules romānu sērija atbilst abiem šiem kritērijiem. Par katru no piecām viņa grāmatām, kas latviski ir nākušas klajā nepilna gada laikā, esmu uzrakstījusi īsu recenziju jeb sajūtu konspektu. Un katra no tām ir pamudinājusi mani uzrakstīt vienu vai pat vairākas esejas par kādu tajā brīdī aktuālu problēmu.
Bet nu gan visu pēc kārtas. Pērnā gada oktobrī izlasīju pirmo daļu. Un uzrakstīju:
“Mirušos neapzog. Beigtus kaķus apglabā. Bet sociopātam sit ar pannu pa galvu. Pat ja tev ir tikai deviņi gadi un līdzās vairs nav vecmāmiņas, kas mācētu paskaidrot, kas notiek. Vienkārši tā ir tava zeme un tava atbildība. Kādam ir jānosargā robežas, jo nedrīkst pieļaut, ka cita pasaule, kur viss ir aizgūts un neīsts, gabaliem zog tavu pasauli.
Un durvis uz šo humpalu pasauli var atrasties ne tikai akā vai spraugā starp akmeņu krāvumu, bet arī tavā galvā.
Tāpēc jāuzmanās ir pat ar sapņiem – gan svešiem, gan savējiem: nedrīkst ļaut tiem pārņemt tavu realitāti.
Metafora uz metaforas, burvīgs humors un lieliska valoda. Terijs Pračets, “Mazā brīvā cilts”. No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova. To, ka fantāzijas žanra korifejs Pračets ir brīnums, es zināju. Tagad zinu, ka arī Māra Poļakova ir tāda.”
Ap to laiku manā feisbuka ziņu lentē ik pa brīdim sāka parādīties kādas latviešu rakstnieces publikācijas ar atzīmi “Sponsored”. Tajās uz glīti noformētām “šērojamām” bildītēm bija salikti slavenu cilvēku izteikumi, parakstīti ar viņas vārdu.
Tā, it kā Marks Tvens un Leonards Koens būtu aizņēmušies šās rakstnieces aforismus, vēl pirms viņa paguvusi piedzimt. Tāda dīvaina izplūdušu robežu sajūta.
Gluži kā tad, ja sveša pasaule, kur viss aizgūts un neīsts, ielauztos tavējā.
Un es uzrakstīju sleju “Ja meža sanitārs iedomājas sevi lakstīgalu esam“. Par to, ka mirušos neapzog, bet sociopātam sit ar pannu pa galvu.
Drīz tai sekoja nākamā – “Rīts pēc vēlēšanām, jeb kas kopīgs suņu būdai ar saplēstām mežģīnēm?“, uz ko mani pamudināja ne vairs Pračets, bet sleja par meža sanitāru. Un aktuālā situācija, protams.
Šā gada februārī izlasīju sērijas nākamo grāmatu “Pilna cepure debesu”:
“Arī tad, ja nav tava vaina, ir tava atbildība. Tifānijai Smelgai ir vienpadsmit gadu, ass prāts, gudra sirds un spēja redzēt sevi no malas.
Lai nosargātu savu zemi, viņa jau ir rīkojusies ar maģiju, ar visai nopietnu maģiju, taču pirms tam viņa nezināja, ka to spēj, un, to darīdama, nezināja, ka to dara, un izdarījusi, nezināja, kā ir to paveikusi.
Tagad viņa grib iemācīties raganot. Bet viņas skolotājai vairāk par visu rūp cilvēki – pat stulbie un nejaukie, pat mātes ar puņķainiem zīdaiņiem un bez kripatas prāta, nevarīgie, dumjie un nejēgas, kas viņu dzenā, it kā viņa būtu to kalpone.
Un par maģiju viņa sauc spēju to visu redzēt, paciest un strādāt tālāk.
Tomēr tas vēl nav viss. Ir kāds, kas Tifānijai uzglūn. Neredzams un neuzveicams. Līdz pēkšņi izrādās, ka ļaunākais ienaidnieks ir viņā pašā…”
Uzreiz pēc tam uzrakstīju sleju, ko sāku ar vārdiem: “Viņa mainīja ļaužu domāšanu, un kas par to, ka uz neilgu laiku. Kad viņa devās prom, ļaudis viņu pašu acīs bija kļuvuši mazliet labāki. Īstenībā jau nebija, taču tagad viņiem vismaz bija uz ko tēmēt.”
Šī Pračeta grāmatā izlasītā atziņa bija pamudinājusi mani noformulēt domas par pavasarī gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām.
Martā izlasīju trešo grāmatu “Ziemdaris”:
“Viņa zina, ka ļaudis pa lielākai daļai ir dumji, slinki un melīgi, un varētu sākt domāt, ka vajadzētu tikai viņus iepliķēt, un pasaule kļūtu ievērojami labāka. Tomēr viņa nepaceļ roku, jo pasaule no tā kļūtu labāka tikai uz īsu brīdi, pēc tam pasaule kļūtu mazliet sliktāka, un nav taču jāsacenšas ar ļaudīm stulbumā.
Īstenībā viņa zina ne tikai to. Varētu teikt, ka viņa visu jau zina, tikai pati to nenojauš. Tifānijai Smelgai ir trīspadsmit gadu, un viņa turpina mācīties raganot. Katrs žagars ir zizlis, katra peļķe ir kristāla lode.
Priekšmetiem piemīt tikai tā vara, kādu mēs tiem piešķiram.
Ja ir svira, tu vari pacelt lielu akmeni, taču pati no sevis svira nedara neko. Un grīda lai taptu tīra, tev ir jāpavicina rokas, kurās ir ne jau zizlis, bet beržamā birste.”
Un nekavējoties uzrakstīju sleju par to, ka tad, ja tiek pasludināts, ka viss ir atļauts, zūd robeža starp patiesu un nepatiesu un starp labu un ļaunu. Uz šāda viltīga pamata ir veidojušās un turpina pastāvēt visas tirānijas.
Augustā izlasīju Pračeta ceturto grāmatu “Man būs pusnakts kleita”:
“Kad nevienam citam nav daļas, tā ir viņas daļa. Pabarot izsalkušo, saģērbt izplikušo, sameklēt tam, kas nevar pieliekties, sakacēt tam, kas nevar izstiepties, noslaucīt tam, kas nevar pagriezties. Tifānija Smelga, kam drīz būs sešpadsmit, ir sava novada ragana. Viņai ir ass prāts, gudra sirds un spēja redzēt tālāk par acīm.
Viņas pārziņā ir tādas lietas kā nāve, laulība, saderināšanās – un solījumi, kas paliek solījumi arī tad, kad nav bijis neviena, kurš tos dzirdētu. Viņa spēj noņemt sāpes, sarunājas ar elfiem, zina, kā apvārdot zirgus. Taču ir kāds, kas viņu ienīst. Kāds, kam nav acu un kas spēj ļaudīs modināt aklu naidu.
Tifānija tiek apmelota. Apsūdzēta divās slepkavībās un laupīšanā. Viņa pieprasa tiesu, taču saprot, ka cīņa risināsies ne jau starp viņu un ļaudīm, bet starp viņu un Ļaunprāti.
Un šoreiz sārtā ir jāsadeg nevis raganai, bet tam, kura spēks un vara ir baumas un meli…”
Uz šās grāmatas viļņa tapa eseja par to, ka ir lietas, ka jādara ne tādēļ, ka mums tā gribētos, bet tādēļ, ka tas kādam ir jādara.
Jo šī ir mūsu zeme un mūsu atbildība.
Tai sekoja eseja par to, kā, piesedzoties ar brīvības vārdu, tie, kas grib valdīt pār cilvēku prātiem, dara visu, lai panāktu, ka ļaudis kā negudri dzenas pēc tā, ko nevar paturēt, nevis pēc tā, ko nevar pazaudēt.
Un tad nākamā – par to, ka visu problēmu sakne ir cilvēku alkatība, varaskāre, stulbums un slinkums.
Un tad vēl viena. Par tiem, kas, apmaldījušies starp sirdi un galvu, meklē nevis gaismu un patiesību, bet aizbildinājumus un katrs pats savu taisnību. Un drudžaini turas pie aizspriedumiem. Jo runāt ir vieglāk nekā klausīties.
Meklēt vainīgos ir vieglāk nekā uzņemties atbildību.
Aizbāzt muti realitātei ir vieglāk nekā atbrīvoties no ilūzijām. Un arī par to, ka augstprātība kopš sākta gala vienmēr ir bijusi katra pagrimuma un visu kataklizmu cēlonis. Pirmais un vienīgais.
Līdz beidzot oktobrī – gredzena jeb vainaga kompozīcijā – piektā grāmata un piektais sajūtu konspekts:
“Vai par virsraganu var tikt iecelta jaunākā no visām? Tā nekad vēl nav bijis, taču tāda ir Vējkaļu māmuļas pēdējā griba.
Tagad Tifānijas Smelgas pārziņā ir ne vien Krīti, bet arī Lankra, un tas nozīme, ka viņai ir divreiz vairāk darba. Jo būt raganai – kā Tifānija to jūt un saprot – nozīmē pabarot izsalkušo, saģērbt izplikušo, mierināt noskumušo.
Un tad vēl noņemt sāpes un klausīties – ļaudīs un savā zeme.
Klausīties un sadzirdēt – priekšnojautās un zīmēs –, ka tuvojas jauni laiki. Robežas starp pasaulēm kļūst izplūdušas un nedrošas, un tas nozīmē, ka izļodzījušies ir paši pamatu pamati. Tuvojas cīņa. Lielākā no visām.
Šoreiz Tifānijai būs jāuzveic armija, kurā katrs domā tikai par sevi un mīl tikai sevi, nežēlīgas izpriecas un savu varu pār citiem. Šās armijas galvenais ierocis ir prasme atņemt spēku un ticību, liekot pretiniekam sajusties par nekam nederīgu niecību.
Šī ir Tifānijas kauja, tomēr viņa nav viena. Kopā ar viņu ir citas raganas, kāds zēns, kas spēj viest sirdīs mieru, un arī mazā brīvā cilts.
Un vēl ir kāds nieciņš, sīks no aizlaikiem nācis knipucītis, kas pārbaudījuma brīdī atgādina: šī ir tava zeme, tavi ļaudis un tavi jēri, par ko tev jāgādā.
Kā allaž – metafora uz metaforas, meistarīgi savērpta intriga. “Gana kronis” – Terija Pračeta pēdējā grāmata. Kā atvadu sveiciens pasaulei, ko viņš ir atstājis daudz labāku, nekā atrada ierodoties.”
Laimīgā kārtā es neesmu virsragana. Esmu tikai viena no tiem, kas saprot, ka robežas ir jānosargā.
Ar šo sajūtu tapa sleja par to, ka varonība vienmēr ir cīņa, kas ne vienmēr risinās kara laukā, bet vienmēr ir saistīta ar izvēli. Un ar risku.
Jo aiz katras ārēji redzamās cīņas vienmēr ir iekšējā, citiem neredzamā.
Un tad divu rakstnieču teiktais pamudināja mani uzrakstīt sleju par atbildību kā augstāko brīvības formu un to, ka atzīt patiesību nozīmē to piepildīt rīcībā.
Un visbeidzot es rakstu šīs pārdomas. Par dīvaino sajūtu, kas mani nepamet.
It kā savus Diska pasaules romānus Pračets būtu rakstījis man.
Man un šai dienai. Jo viņa vārds trāpa sirdī un laikā.
Protams, var jautāt, vai tad es neuzrakstītu visas tās slejas, nebijis Pračeta? Gan jau uzrakstītu. Tomēr viņa grāmatu ilgā pēcgarša ir spējusi rosināt manī manis pašas iekšējā vārda dzimšanu. Un vai tad tas nav viens no mākslas uzdevumiem un brīnumiem?
Reiz jau teicu, ka tekstā man svarīgas ir divas lietas: KĀ un KURP.
Ir autori, kas liek priekā un apbrīnā aizrauties elpai – cik precīzi un negaidīti viņi izvēlas vārdus, kas tirpina iztēli! Taču kādā brīdī vēstījuma vektors raisa klusu: nu un?
Un ir teksti, kur vārdi kārtojas šķietami vienkāršos teikumos, taču, sekojot tiem, pēkšņi izrādās, ka tu esi uzkāpis virsotnē, no kuras paveras skats, kas ir plašāks un dziļāks par vārdiem, kas tevi šurp atveduši.
