Vija Beinerte: Meistara Suņdzi “Kara māksla”, noderīgie idioti un kāda mīlestības vēstule 30
Vija Beinerte, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Draugs no Kanādas, universitātes profesors, pirms neilga laika atlaists no darba par marksisma ideju kritiku, raksta: “Agrāk šķita, ka sliktākajā gadījumā varēs aizbēgt, pārcelties uz Eiropu. Tagad ir skaidrs, ka bēgt vairs nav kurp.”
Draudzene no Amerikas, scenāriste, kas dzīvo Ņujorkā, raksta: “Gribu prom no šejienes, atpakaļ uz to Ņujorku, kādas nekad vairs nebūs. Jauns globuss jāsacer.”
Un vēl kāds draugs atsūta man saiti uz video, kur pirms vairāk nekā 30 gadiem nolasīta lekcija. Tā palīdzēšot saprast, kas patlaban notiek Amerikā un Kanādā.
Lekcija stundu gara. Aiz cieņas pret sūtītāju atlicinu mazu brīdi ieskatam. Jau pēc piecām minūtēm saprotu, ka lekcija jānoklausās līdz galam. Jo teiktais precīzi trāpa ne vien viņpus okeāna, bet arī Latvijā notiekošo.
Mīlestības vēstule
Jurijs Bezmenovs, VDK virsnieks, specializējies “propagandā un kaitniecībā”, kā ziņu aģentūras “Novosti” žurnālists tiek norīkots darbā ārzemēs. Līdz kaulam izpratis komunistu totalitārisma būtību, 1970. gadā pārbēg uz Rietumiem, lai atlikušo dzīves daļu veltītu sabiedrības izglītošanai.
1984. gadā ar pseidonīmu Tomass Šūmanis laiž klajā grāmatiņu “Mīlestības vēstule Amerikai”, kur īsi un kodolīgi izskaidro VDK ārvalstu darbības mērķus un metodes. Drīz pēc tam sāk docēt starptautiskās attiecības Vindzoras universitātē, īsā laikā laiž klajā vēl četras grāmatas, līdz 1993. gadā viņu atrod mirušu mīklainos apstākļos.
Kāpēc savulaik Bezmenova teiktais daudziem šķita grūti noticams, bet 2020. gada nogalē dažādās valstīs un kontinentos tiek celts gaismā kā liecība un pierādījums?
1984. gadā Losandželosā nolasīto lekciju Bezmenovs sāk ar PSRS VDK ārvalstu taktikas atslēgas vārdu “kaitniecība” (angliski “subversion”, krieviski “подрывная деятельность”). Uzreiz piebilstot, ka tam nav nekā kopīga ar darbībām Džeimsa Bonda filmu stilā. Aģenti nespridzina tiltus, nemīnē stratēģiski svarīgus objektus un neber indi dzeramā ūdens tilpnēs.
Viss notiek klusi un pēc iespējas likuma robežās. Viņu uzdevums ir sabiedrības apziņas pārveide.
Jurijs Andropovs, PSRS vēstnieks Ungārijā, ar kura pūlēm tika apspiesta Ungārijas 1956. gada revolūcija, kļūdams par VDK priekšsēdi, lēma aptuveni 85 procentus VDK ārvalstu darbības budžeta tērēt tā sauktiem aktīviem pasākumiem jeb ideoloģiskam un psiholoģiskam karam, kura mērķis ir demoralizēt sabiedrību, destabilizēt situāciju, iejaukties citas valsts iekšējās lietās, ideālā gadījumā ietekmējot arī vēlēšanu procesu.
Tas, protams, nenotiek vienā dienā un arī dažos gados ne. Lai pārmainītu sabiedrības apziņu, vispirms ir jāizļoga vērtības un tradīcijas, uz kurām tā balstās.
Tāpēc uzbrukuma pirmajā fāzē galvenais fokuss ir reliģija (īpaši jūdaisms un kristietība), izglītība, kultūra, mediju vide un kopienas dzīve.
Reliģija ir nevis jānoliedz, bet pakāpeniski jānovirza no tā, kas būtisks, un tad jāizšķīdina sektās un kustībās. Ja ceļš pie Dieva sākas ar grēku nožēlu, jo Dievs ir kā ārsts, kas mīl slimnieku, bet ne slimību, ir jāatceļ grēka jēdziens, pasludinot, ka Dievs tevi mīl tādu, kāds esi. Ja kristietības centrā ir Kristus, ir jāpārceļ akcenti, paziņojot, ka visa centrā ir nevis Dievs, bet cilvēks.
Morālās kategorijas ir jāpasludina par sociālu konstruktu. Dabiskās saites, kas veidojas kopienās, jāaizstāj ar birokrātiskām organizācijām, kurās jāļauj darboties nekompetentiem ierēdņiem, kas procesu nevis veicina, bet apgrūtina un turklāt sadārdzina.
Kultūra jāaizstāj ar izklaidi, par galveno padarot naudu un baudu. Medijos pie teikšanas jāvirza viduvējības, kas pieskaņojas patērētāju gaumei.
Īsāk sakot, lai mērķtiecīgi korumpētu citas valsts brīvo pašpārvaldi, ir jāpanāk, ka tās iedzīvotāji, paši to neapzinoties, darbotos PSRS interesēs.
Noderīgie idioti
Plāna īstenošanai jāatrod neapmierinātie (tādi mēdz būt ikvienā sabiedrībā) – gan iekārtas pretinieki, gan psihopāti un noziedznieki. Viņu uzkarsušajām emocijām ir jāpiešauj iedrošinājuma benzīns, pārējais notiks pats no sevis.
Otra iesaistāmo kategorija ir tā sauktie noderīgie idioti. Par tiem var kļūt universitāšu profesori, Holivudas aktieri, rakstnieki un sabiedriski darbinieki, kas vispirms uzķeras un tad jau paši savā vārdā izplata labskanīgus saukļus kā, piemēram, “vienlīdzība” un “sociālais taisnīgums”, pat nenojaušot, ka šādi viņi darbojas ne tikai pret savu valsti, bet arī pret Rietumu civilizāciju. Jo īsta vienlīdzība ir iespējama tikai totalitārā valstī, kur visi ir vienlīdz nabagi, izņemot dažus, kas ir vienlīdzīgāki un sēž politbirojā.
Trešā iesaistāmo kategorija ir Maskavas Patrisa Lumumbas Tautu draudzības universitātes absolventi, skoloti marksisti, kas atrodami visās pasaules malās un nepieciešamības gadījumā zinās, ko darīt.
Bezmenovs norāda, ka jau 60. gadu vidū VDK kā prioritāti noteica pārmaiņas Amerikas pamatskolu mācību programmās. Lai ar “noderīgu idiotu” gādību tiktu samazināts matemātikas, fizikas un ķīmijas stundu skaits, vietā liekot ekoloģiju un seksualitātes studijas. Lai skolēni vairs nemācītos mūziku un dzeju. Lai galvenais uzsvars tiktu likts nevis uz pienākumiem, bet uz tiesībām un prasībām.
Līdztekus tam bija jāpanāk, ka no augstskolu programmām tiek izņemta tā vēstures daļa, kur tiek runāts par komunistu režīma noziegumiem.
Par to, cik sekmīgi šī programma tikusi īstenota, liecina konkrēti fakti: kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem daudzas ASV humanitārās universitātes ir kļuvušas par marksisma ideju inkubatoriem. Un tajās tik tiešām netiek mācīti vēstures pamati – ja vēsture skar komunisma valstis.
Trīsdesmit gadus pēc Berlīnes mūra krišanas “Komunistiskās partijas manifests” ir ASV koledžās visvairāk pieprasītā ekonomikas “mācību grāmata”, kas izsniegta divreiz biežāk nekā jebkura cita ekonomikas grāmata.
Tas izskaidro, kāpēc 83 procenti ASV koledžu absolventu un 68 procenti aptaujāto ierēdņu nespēj noformulēt funkcionālas atšķirības starp brīvā tirgus un centralizētas sadales ekonomiku, bet 64 procenti aptaujāto atzīst par pareizu Marksa doktrīnu “No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”.
Kad ir noārdītas robežas starp labo un ļauno, patieso un nepatieso, nenobriedis prāts apjūk un kļūst viegli manipulējams. Tad ar mediju gādību atliek novirzīt auditorijas uzmanību no reālu, visai sabiedrībai svarīgu problēmu risināšanas uz sadomātām problēmām un mākslīgi radītiem konfliktiem.
Vienlaikus ir jārada pieprasījums nevis pēc skaistā un harmoniskā, bet pēc deformētā un neglītā.
Filmās nesavtīga un pašaizliedzīga patriota tēls jāaizstāj ar simpātisku kriminālnoziedznieku, kas darbojas pret likumu kapitālisma “sistēmisko trūkumu” dēļ (vainīga ir sistēma, nevis konkrētais indivīds). Īpaša vērība jāpievērš militārpersonām un policistiem – tiem filmās jāparādās kā apsēstiem fanātiķiem vai truliem, korumpētiem neliešiem.
Meistara Suņdzi “Kara māksla”
Kad sabiedrības demoralizācija sāk pieņemties spēkā, nākamais solis ir valsts destabilizācija jeb permanents “krīzes” stāvoklis. To panāk ar uzbrukumiem brīvajam tirgum un likumīgām vēsturiskām un konstitucionālām organizācijām. Šajā procesā lieti noder nekompetenti ierēdņi, kādus ir savairojusi reducētā izglītības sistēma, un politiķi, kam krietnums ir svešvārds.
Līdztekus tam trešās pasaules valstīs tiek provocēti konflikti, mudinot iedzīvotājus doties uz ASV, kur viņiem būšot nodrošināti sociālie pabalsti.
Jau tālajā 1984. gadā Bezmenovs min konkrētus šādi izprovocēto konfliktu piemērus.
Un te prasās citējams vēl kāds autors. “Islāma terorisms tika radīts kā VDK projekts. Process sākās pagājušā gadsimta 70. gados, tā idejiskais tēvs bija Jurijs Andropovs. Simtiem viņa aģentu tika dots uzdevums pārliecināt arābu pasauli, ka tās galvenie ienaidnieki ir Izraēla un ASV. Andropovs izmantoja islāma valstis kā Petri trauku, kurā VDK aģenti uz marksisma-ļeņinisma baktērijas bāzes kultivēja naida vīrusu.”
Tā raksta Jons Mihajs Pačepa, bijušais Rumānijas slepenā dienesta ģenerālis, kas savu pieredzi apkopojis grāmatās “Sarkanais horizonts”, “Ieprogrammēts slepkavībai”, “Dezinformācija”.
Naida vīruss – cik precīzs apzīmējums tam, kas patlaban ir pārņēmis pasauli ļaunāk par izsludināto sērgu. Spriežot pēc ziņām, ASV patlaban atrodas plāna trešajā stadijā, kad situācija ir uzkarsēta līdz pilsoņu kara priekšvakaram.
Satrakotu vandaļu orģijas, kurās anarhisti, komunisti, “kultūras atcelšanas” kaujinieki un visādu veidu oportūnisti demolē pilsētas, apgāna vēstures pieminekļus, dedzina valsts karogu un slauka tajā kājas.
Ir skaidrs, ka nekārtību un masu psihozes mērķis ir radīt pasauli bez likumiem. Pasauli, kur luksofors, karte un kompass ir ienaidnieks. Pasauli, kur nav ne ģimenes, ne tēva, kur cilvēks ir brīvs no tautības, dzimuma un atbildības.
Tiesa, tagad mēs redzam, ka Andropovs, skaitļodams ASV pakļaušanas plānu, nebija paredzējis, ka tā augļus plūks nevis Kremlis, bet komunistiskā Ķīna.
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka VDK iecienītās metodes autors ir militārais stratēģis Suņdzi, kas dzīvojis Džou dinastijas periodā. Viņa pirms 2500 gadiem sarakstītā “Kara māksla” Andropova laikā esot bijusi ikviena VDK virsnieka rokasgrāmata.
Labā ziņa
Taču Bezmenova lekcija neaprobežojas ar totalitārisma globālo lamatu aprakstu vien. Finālā viņš uzdod galveno jautājumu: ko darīt?
Un atbild: saukt lietas īstajos vārdos, atmaskojot tos, kas rīkojas pret ASV konstitūciju. Pretējā gadījumā komunisti pārņems varu. Un tūdaļ pat piebilst: ikviena civilizācija, zaudējot saikni ar Dievu, iet bojā. Pasaules vēsture tam par liecību.
Tāpēc tik svarīgi ir stingri stāvēt uz nesatricināma pamata, uzticīgi kalpojot tām vērtībām, kas veidojušas amerikāņus kā nāciju.
Bet ikviena cilvēka mūža svarīgākais uzdevums ir meklēt un atrast patiesību. Tādu patiesību, kas piešķir jēgu dzīvei. Patiesību, ko esi gatavs apliecināt, pat ja tādēļ nāktos mirt.
Bezmenovs zināja, cik tālu sniedzas Kremļa rokas. Tomēr turpināja runāt un rakstīt to, uz ko viņu mudināja sirdsapziņa. Līdz mūža pēdējai dienai.
