Vija Beinerte: Trīsas un vektors jeb kāpēc es lasu grāmatas 5
Pēdējā laikā ap grāmatām un to, ko un kāpēc kāds lasa vai nelasa, tiek lauzti šķēpi un plēstas mežģīnes. Manuprāt, lasīšanai ir divi iemesli – vēlme fantāzijās izdzīvot to, ko skarbā realitāte nav ļāvusi, vai griba ielūkoties skarbajai realitātei acīs, lai labāk izprastu sevi un citus. Vēl īsāk – mēs lasām, vai nu lai notriektu laiku, vai lai to piepildītu. Tiesa, laiks, ļaujoties notriecams, blēdīgi klusē, ka likme ir nevis viņa, bet tevis paša dzīvība.
Un te nu nolēmu atskatīties un arī ieskatīties, lai saprastu, kā īsti tas ir bijis kādreiz un kā ir tagad man pašai.
Viss sākās ar sapņiem un pasakām. Burvju pasakām. Tās par blēdīgo ezi un naivo zaķi vai gudro zemnieku un muļķa velnu mani neinteresēja, nu nemaz. Tad nāca “Mazais princis” un “Alise Brīnumzemē”. Pēc tam Zenta Ērgle un Ēriks Kestners, Astrida Lindgrēne un Tūve Jansone. Šekspīru no vecāku plaukta izcēlu, kad man bija gadi trīspadsmit. Gulēju mājās slima, sāku ar komēdijām, tad ņēmu traģēdijas, būtu izlasījusi arī drāmas, taču ārsts teica, ka nu jau varot iet uz skolu. Skolā iet man patika. Patika (un joprojām patīk) mācīties, taču nepatika “Zaļā zeme” un “Mērnieku laiki”. Pat nezinu, kā izspruku cauri, šos klasikas stūrakmeņus nepacēlusi.
Toties vienā elpas vilcienā izrāvu “Stepes vilku” un “Stikla pērlīšu spēli”, “Burvju kalnu”, “Simt vientulības gadu”, “Meistaru un Margaritu”. Labi, ka paguvu līdz augstskolai, jo pēkšņi mainījās fokuss – nu es aizgūtnēm lasīju Frommu, Jungu, Eriku Bernsu, arī Bahtinu, Losevu, Lotmanu. Un tad vēl Ričardu Bahu un Kastanjedu, kā nu bez tiem. Protams, pa starpām bija arī Alberts Bels, Andris Jakubāns un Vizma Belševica, jo vajadzēja taču jēdzīgu pamatu kursa darbiem un diplomfilmai.
Un tad nāca Bībele. No vāka līdz vākam. Pa vairākiem lāgiem. Un atskārta – kas atklāsmē ticis pierakstīts, atklāsmē arī lasāms.
Tad ilgu laiku nekā nebija. Nebija, jo nevajadzēja. Negribējās lasīt. Vispār. Nu, kaut vai tāpēc, ka vienatnē un klusumā par sevi es varu uzzināt vairāk nekā visas pasaules bibliotēkas kopā ņemtas man varētu dot.
Līdz kādā brīdī vēlme lasīt atkal atgriezās, tikai fokuss jau atkal bija mainījies. Meistars Ekharts, Jēkabs Bēme, Jēkabs Lorbers.
Un tad notika tā, ka sāku strādāt žurnālā “Mājas Viesis”, kur reizi mēnesī man jāraksta autorlapa “Labas lietas priekam un iedvesmai”, un viena no tām labajām lietām ir grāmata. Tā, gribot negribot, es atsāku lasīt daiļliteratūru.
Labu grāmatu ir daudz, ļoti daudz. Manā mājā tās jau ir izkāpušas no plauktiem, krājas kaudzēs, atklājot, kāpēc vairums latviešu izdevēju tagad nosaukumus uz muguriņām drukā no augšas uz apakšu, nevis otrādi, kā tas savulaik bija parasts. Tur ir Bariko, Mariass, Atvuda, Manro, le Gvina, Geimens, Robertss, Kirovičs, Fermīns un vēl un vēl, un vēl…
Taču, ja ir jānosauc kāda izcila grāmata, es ievelku elpu un izturu pauzi. Un tad dodos pie plaukta, kur Jēkaba Bēmes “Christosophia jeb Ceļš pie Kristus” un Jēkaba Lorbera “Jēkaba evaņģelijs” (abus tulkojis un izdevis Ingmars Zemzaris). Īstenībā par izciliem es varētu nosaukt visus divdesmit piecus Lorbera rakstu sējumus. Ar piebildi – to autors nav Lorbers pats. Visa teksta pirmā persona ir Kristus, kura balsi Lorbers dzirdēja ar iekšēju dzirdi, acīmredzot līdzīgi Vecās derības praviešiem, kad viņi sacīja: “Kunga Gars runā ar manu muti, un Viņa vārds ir uz manas mēles.”
Bet kā ar daiļliteratūru? Pirmās, kas ienāk prātā, – Pētera Hēga “Klusā meitene” (no dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe) un Salmana Rušdi “Klauns Šalimars” (no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice). Tur ir viss – trīsas, norauts jumts, vektors un katarse. Un mana apbrīna tulkotājām. Jo ir atrasta autora balss. Tas tulkojumā man ir pats svarīgākais – ja vari dzirdēt autora balsi.
Un tad, brīdi padomājusi, pielieku vēl divas – Linnas Ulmanes “Trauksmainie” (no norvēģu valodas tulkojusi Rūta Kozlovska) un Ērlinga Kages “Klusums trokšņa laikmetā” (no norvēģu valodas tulkojusi Linda Kusiņa-Šulce). Tā ir dokumentāla proza. Un tieši tādēļ šie vēstījumi ir īpaši. Vismaz man.
Grāmatas ir kā cilvēki. Nav pareizo un nepareizo – ir tavējie un visi citi. Turklāt grāmatas mēdz mainīties. “Mazais princis”, ko lasīju bērnībā, atšķiras no tā, kāds tas man atklājas tagad. Taču nemainīgi ir mani izvēles kritēriji. Tekstā man svarīgas ir divas lietas: KĀ un KURP. Ir autori, kas liek priekā un apbrīnā aizrauties elpai – cik precīzi un negaidīti viņi izvēlas vārdus, kas trāpa iztēli! Taču kādā brīdī vēstījuma vektors raisa klusu: nu un? Un ir teksti, kur vārdi kārtojas šķietami vienkāršos teikumos, taču, sekojot tiem, pēkšņi izrādās, ka tu esi uzkāpis virsotnē, no kuras paveras skats, kas ir plašāks un dziļāks par vārdiem, kas tevi šurp atveduši.
