Vija Beinerte: Kur gūt mieru un prieku sērgas laikā? 5
Vija Beinerte, kinorežisore un esejiste
“Cilvēki, – sacīja Mazais Princis, – sakāpj ātrvilcienos, bet viņi paši vairs nezina, ko meklē. Tad nu viņi uztraucas un riņķo kā karuselī.” Antuāns de Sent-Ekziperī
Nevis notriekt, bet piepildīt
Katram mums ir kādi mezgli, kas prasās atraisāmi. Domas, kas prasās sakārtojamas. Vārdi, kas prasās pasakāmi. Nebijis tās bezgalīgās joņošanas…
Un, re! Beidzot tas ir noticis! Sērga ir apturējusi trako karuseli. Mums ir dots laiks atvilkt elpu un padomāt. Pabūt ar tiem, kas tuvi un mīļi. Un arī vienatnē un klusumā pabūt. Rast atbildes uz jautājumiem, ko steigā un nevaļā arvien esam atlikuši uz citu dienu, nedēļu, gadu. Saprast, pēc kā mēs dzenamies un ko ceram atrast.
Nesen uz jautājumu, kā šobrīd visvairāk pietrūkst Rietumu sabiedrībai, atbildēju: Pietrūkst miera. Jo pietrūkst dziļuma. Mieram nav kur balstīties, trūkst pamata.
Lai gan vairums atbildētu, ka pietrūkst laika un naudas.
Cilvēki kā negudri dzenas pēc tā, ko nevar paturēt, tā vietā, lai meklētu to, ko nevar pazaudēt.
Un tieši tāpēc pietrūkst miera. Tā miera, ar kādu pirmie kristieši bija gatavi iet nāvē.
Kālab pieminu nāvi? Tādēļ, ka attieksme pret nāvi nosaka mūsu attieksmi pret laiku. Vieniem laiks ir nauda, citiem – žēlastība, kas dota mums līdz ar izredzi uz mūžību. Taupīt laiku nav iespējams. Laiku var tikai tērēt. Taču tērēt to var vai nu bezjēdzīgi, vai gudri. Varbūt pasaule tādēļ ir apturēta, lai mēs mācītos laiku nevis notriekt, bet piepildīt?
Piešķirt skaitīšanai jēgu
Man patīk lasīt. Gliemežvākus, lapas un krītošas zvaigznes, rakstus smiltīs un grāmatas. Spilgtākie šā gada atklājumi ir Paolo Džordāno “Sērgas laikā” un Gābriela Skota “Avots”.
Paolo Džordano sava eseju krājuma nobeigumā piemin 90. psalmu – Mozus, Dieva vīra, lūgsnu: “Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam.”
Un piebilst: “Mēs varam sev iestāstīt, ka Covid-19 ir tikai izolēts gadījums, nelaime vai katastrofa, varam bļaustīties, ka pie visa vainīgi ir viņi. Tā ir mūsu brīvība, varam tā darīt. Vai arī varam pacensties un piešķirt skaitīšanai jēgu.”
Gābriela Skota varonis grāmatas nobeigumā nonāk pie atskārtas, ka nāves nav. Miesas likums nav vienīgais, ir arī piepildījuma likums. Atgriešanās, kas atnes neizteicamu prieku un skaidrību.
Un vēl es nesen pārlasīju “Jāņa atklāsmes grāmatu”. Lai pārliecinātos, ka nejaušību nav.
Bēdu laiks ir paredzēts. Bet paredzēta ir arī uzvara.
Dievs spēj vērst visu ļauno par labu. Tas notiek par spīti ļaunajam, tomēr nekad ne par spīti cilvēka brīvai gribai. Un vienmēr pateicoties Dieva žēlastībai.
Tādēļ svarīgi ir saprast, ka Jānis savas vēstules, pamācības un atklāsmes rakstīja nevis lai kaut ko pierādītu, bet lai dotu mums dzīvības vārdus. Evaņģēlijs ir nevis par uzskatiem, bet par to, kā dzīvot. Atzīt patiesību nozīmē to piepildīt rīcībā.
Atrast vertikāli
Man ir draugs, kas ik gadu ap Ziemsvētkiem noskatās Frenka Kapras melnbalto pasaku “Šī brīnišķīgā dzīve”. Tā sākas ar debesīm, kur ekrāna tumsā parādās zvaigzne, kas cilvēka balsī saka otrai zvaigznei, ka tai nekavējoties jālido uz Zemi, kur patlaban kāds izmisis vīrs grib nolēkt no tilta. Un zvaigzne taisnā ceļā no debesīm metas upē, bet filmas varonis nolec no tilta, lai izglābtu eņģeli…
Jautāts par kritērijiem, pēc kuriem viņš vērtē gan šo, gan jebkuru citu filmu, draugs saka: “Man svarīgs ir stāsts, ko vēlos uzzināt, un varonis, ko gribu iepazīt. Un tad vēl aktieris, kam man jānotic, kas ne vienmēr ir viegli.
Taču galvenais – es gribu, lai filma mani satver aiz apkakles un izrauj no ieraduma. Un pēc tam lai tā mani, aiz apkakles satvertu, nevis izvazā pa horizontāli, bet izcēlusi vēl arī paceļ. Man ir nepieciešama vertikāle.”
Šis man bija nevis pirmizrāžu, bet vēlreiz skatītu filmu gads. Pāvela Lungina “Sala” ar Pjotru Mamonovu galvenajā lomā, beļģu režisora Jako van Dormāla mistērija “Misters Neviens” ar Džaredu Leto, zviedra Rūbena Ēstlunda satīriskā drāma “Kvadrāts” un Rolana Žofē vizuāli hipnotiskā drāma “Misija” ar Robertu De Niro un Džeremiju Aironsu galvenajās lomās – lūk, mana šā gada virsotņu izlase. Kas vieno šos tik ļoti atšķirīgos darbus? Izcilība un vertikāle – tie visi ir par izvēli un atbildību.
Kinozāles tumsā es meklēju gaismu un cerību, ka labais un patiesais ir iespējams.
Ka tas ir mūsos. Ja vien paturam godā un sirdī tās vērtības, kas ir un paliek nemainīgas.
Cerības vēstījums
Milāna. Parīze. Londona. Ņujorka. Tuksnesīgas ielas un laukumi. Kāds putns steidzīgi pāršķeļ debesu dzidro plašumu. Un atkal klusums. Un tad – vientuļi soļi Milānas katedrālē, kas šoreiz tukša. Un reizē piepildīta. Apbrīnojami piepildīta.
Lieldienu svētdienā, Milānas domes pamudināts un lūgts, Andrea Bočelli dziedāja cerības vēstījumu Itālijai un pasaulei. Todien tiešraidē to noklausījās vairāk nekā 28 miljoni cilvēku. Tagad to var noklausīties vietnes “YouTube” kanālā “Andrea Bocelli Music for Hope”.
“Pārsteidzoša žēlastība! Es biju pazudis, bet nu esmu atradies. Es biju akls, bet nu es redzu,” dzied Andrea Bočelli. Un viņa dziedājumā šie vārdi iegūst īpašu – garīgu un pārlaicīgu – jēgu.
Adventa trešās svētdienas priekšvakarā Parmas karaliskajā opernamā, sauktā par Teatro Redžio, Andrea Bočelli sarīkoja tiešraides koncertu “Tici Ziemsvētkiem”, ko tagad var noklausīties viņa “YouTube” kanālā.
Mūziķa pavadone un palīdze šoreiz bija viņa astoņgadīgā meita Virdžīnija, kas koncerta nobeigumā kļuva arī par tēva skatuves partneri, kopā nodziedot Leonarda Koena “Alleluja”. Un tukšā zāle pēkšņi kļuva apbrīnojami piepildīta.
Vērts pamēģināt
Man ir kāda jauka paziņa. Sen šķīrusies, bērnu nav. Tuvākās draudzenes aizsauktas mūžībā. Televizoru neskatās, radio neklausās, reizēm ielūkojas kādā ziņu portālā, tomēr lielāko daļu laika pavada lasot, pārdomājot izlasīto un lūdzoties.
Vai vienai nav grūti? Būtu, protams, jauki, ja kāds aizskrietu uz veikalu pēc maizītes, taču arī pašai slimās kājas ir jāizloka.
Vai reizēm viņa nejūtas vientuļa? Nē, nē! Cilvēks, kas dzīvo lūgšanu dzīvi, nekad nav viens un pamests!
Īsi pirms Ziemsvētkiem saņēmu no viņas ziņu: “Šodien esmu apdāvināta ar brīnumu, kādu nekad mūžā neesmu pieredzējusi. Nez no kurienes virtuvē uzradās brūni raibs taurenis. Skaists. Noliku viņam vienu no puķupodiem, viņš tur tagad ir iekārtojies.”
Eņģeļiem ir savs pasts.
Atmiņu pieskāriens
Bērnībā man gribējās ietīties smaržu mākonī – tādā, kas ieskauj jasmīna krūmu pirms negaisa vai virmo starp zvaigznēm un naktsvijolēm. Un vēl man patika sajust kā elpo saulē sasilis koks, sveķi un tikko nopļauta zāle!
Tagad aromāti ir mana noskaņojuma zīme. Bet sērgas laikā sajust smaržu ir īpašs prieks.
Mans decembra atklājums – nišas zīmola “Tiziana Terenzi” jaunums “Cabiria”. Varu vien apbrīnot savu draugu parfimēru Paolo Terenci, kas distancēšanās un izolācijas gadā ir spējis radīt šo brīnumu.
Smalks smaržu mākonītis apskauj manas plaukstas locītavu un pēkšņi vairs negribas analizēt notis un akordus, vien ļauties aromāta burvībai, sajust un uzklausīt tā stāstu, kur jasmīna maigums savijas ar tikko nopļautas zāles un ābola svaigumu, saulē sasilis ciedrs un Toskānas bērzs ar muskusa pavedīgumu. Kā vējš no bērnības dārziem, kā atmiņas un priekšnojautas. Nudien – flakonā notverts brīnums.
Saelpoties prieku
Gudri ļaudis apgalvo, ka kustības svaigā gaisā un pozitīvas emocijas sērgas laikā ir īpaši svarīgas. Mežā vai pie jūras maska nav jāvelk, tikai jāsaģērbjas labi silti, jo vējš ir ass.
Miera valstība
Man saka: es lūdzos ik dienu, lai nāk tava valstība, bet nekāda Dieva valstība nenāk, tikai mamona valstība pieņemas spēkā. Es lūdzos ik dienu, tavs prāts lai notiek, bet notiek nevis Dieva, bet to cilvēku prāts, kam nauda un vara. Gaidu apsolīto tūkstoš gadu miera valstību, bet pasaule pa tam atrodas trešā pasaules kara priekšvakarā. Kāpēc malt tukšas lūgšanas, kāpēc cerēt uz vecām teiksmām, ja Dievs no mums ir novērsies?
Protams, gribētos, lai Kristus savu miera valstību uzceltu Latvijas Republikā, nevis tavā iekšienē. Taču Viņš ir brīdinājis: Mana valstība nenāk ārēji nomanāmi, bet tā ir iekšēji jūsos.
Ja palīdzam grūtdieņiem, ja spējam cits citam piedot pārestības un parādus, vai tad tā nav mīlestības satversme, kas liek mums šādi rīkoties? Un par miera valstību to sauc tāpēc, ka paļāvība uz to, ka debesu un zemes Radītājs apvilka miesu, lai atklātos mums Jēzū Kristū, dod lielu drošumu. Tādu drošumu, ar kādu cilvēks, kas pazīst ceļu, var tumšā naktī iziet cauri biezam mežam. Bet tam, kas ceļa nezina, nav miera sevī, jo viņš baidās nomaldīties vai ka uzbruks zvēri vai laupītāji.
Pasaulē mēs neesam ne saimnieki, ne noteicēji, ne arī uz palikšanu.
Bet, ja mūsu apziņā valda patiesības atziņa, ja darbi, ko darām, ir mīlestības darbi, tad viss, ko lūgsim, taps mums dots mūsu apziņā, gribā un rīcībā.
Vēl tikai īss brīdis – un eņģeļi dziedās par klusu nakti un Bētlemes zvaigzni, mēs sanāksim kopā – klātienē, tiešsaistē vai domās –, lai iepriecētu cits citu. Un varbūt šonakt labāk runāsim un domāsim nevis par valdību, nodokļiem, krīzi un sērgu, bet par brīnumu – par to, ka Dievs apvilka miesu un tapa cilvēks, viens no mums, lai mēs spētu ieraudzīt, iepazīt un iemīlēt Viņu. Un caur Viņu arī tos, kas mums līdzās. Un tad arī sevi pašu – kā Viņa līdzību. Šādā, nevis apgrieztā secībā.
