Vija Beinerte: Kas kopīgs sorosītiem un putinistiem, kam Zelenskis jau janvārī atvēlēja retzemju metālus, un ko tas nozīmē Latvijai? 0
Tālajā 1963. gadā ASV senators Alberts Herlongs, pārliecināts demokrāts un antikomunists (tolaik vēl bija iespējama šāda kombinācija), Pārstāvju palātas sēdē nolasīja izvilkumu no Federālā izmeklēšanas biroja darbinieka Kleona Skousena grāmatas “Kailais komunists”, kur tiek atklātas komunistu darbības metodes un formulēts viņu mērķis –
demoralizēt sabiedrību, provocēt masu nekārtības, radīt destrukciju un haosu, lai destabilizētu situāciju valstī.
Sēdes protokolam tika pievienots Amerikas komunistu manifests, kas joprojām glabājas Kongresa arhīvā, bet kopš 2017. gada ir pieejams arī elektroniskā formātā. Lūk, daži no manifestā formulētajiem uzdevumiem:
“Attīstīt ilūziju, ka pilnīga ASV atbruņošanās ir morāla spēka izpausme.
Kultivēt pārliecību, ka Apvienoto nāciju organizācija ir cilvēces vienīgā cerība. Panākt, ka šī organizācija pārtop par pasaules valdību ar saviem neatkarīgiem bruņotiem spēkiem.
Pārņemt vismaz vienu no ASV politiskajām partijām.
Diskreditēt ģimeni kā institūciju.
Veicināt izlaidību un šķiršanos. Uzsvērt nepieciešamību aizsargāt bērnus no vecāku negatīvās ietekmes.
Iegūt kontroli pār skolām, skolotāju asociācijām un augstskolām.
Reducēt mācību programmas.
Kūdīt studentus uz protestiem pret tām organizācijām, kas neatbalsta komunisma idejas. Iefiltrēties baznīcā. Diskreditēt Bībeli. Likvidēt kopīgas lūgšanas un jebkādu reliģisko audzināšanu pamatskolā, atsaucoties uz baznīcas šķirtību no valsts.
Pasludināt homoseksualitāti, deģenerāciju un izlaidību par normālu, dabisku un veselīgu.
Diskreditēt amerikāņu kultūru, degradējot visus tās mākslinieciskās izpausmes veidus. Pārņemt kontroli pār mākslas kritiķiem un muzeju vadītājiem. Veicināt neglītumu, atbaidošu un bezjēdzīgu mākslu.
Iefiltrēties presē, pārņemt kontroli pār radio, televīziju, filmu industriju un grāmatniecību.
Panākt, ka tiek atcelti visi regulējumi, kas ierobežo neķītrību, aizbildinoties ar vārda un preses brīvību un cīņu pret cenzūru. Noārdīt morāles standartus, popularizēt pornogrāfiju un piedauzību grāmatās, žurnālos, kinofilmās, radio un televīzijā.
Pasludināt ASV Konstitūciju par vecmodīgu un mūsdienu prasībām neatbilstošu.
Graut nācijas tēvu autoritāti, raksturojot viņus kā savtīgus aristokrātus, kam bijis vienaldzīgs vienkāršo ļaužu liktenis.
Internacionalizēt Panamas kanālu.”
Visu šā manifesta tekstu var izlasīt ŠEIT.
Nezinu, vai finanšu magnāts un filantrops Džordžs Soross ir iedvesmojies no šā manifesta vai tikai no pirmavotiem un sava garīgā skolotāja Karla Popera idejām, taču kopš viņš ir kļuvis par demokrātu partijas galveno donoru, šī partija ir konsekventi īstenojusi manifestā postulētās prasības un tiktāl sasvērusies pa kreisi, ka to ir pametuši gan daudzi ierindas biedri, gan tādi pārliecināti demokrāti kā Tulsija Gabarda un Roberts Kenedijs jaunākais, kas abi vēl nesen kandidēja prezidenta amatam no demokrātu partijas.
Tulsija Gabarda pievienošanos Trampa komandai raksturo asi: “Tā nav izvēle starp demokrātiem un republikāņiem, tā ir izvēle starp tirāniju un brīvību.” Bet Roberts Kenedijs ar nožēlu secina:
“Demokrātu partija ir nodevusi savus ideālus, kļūstot par cenzūras, korupcijas, lielās farmācijas un lielās naudas partiju.”
Un tas vēl nav viss. Pērn janvārī Agrentīnas prezidents Havjers Milejs runu Pasaules ekonomikas forumā sāka ar zīmīgiem vārdiem: “Esmu šeit, lai jums pateiktu, ka Rietumu pasaule ir apdraudēta. Tie cilvēki, kam būtu jāaizstāv Rietumu vērtības, ir pieņēmuši tādu pasaules redzējumu, kas nenovēršami ved uz sociālismu un attiecīgi uz nabadzību. Taču nedrīkst aizmirst, ka
sociālisms vienmēr un visur atnes nabadzību un ir cietis neveiksmi visās valstīs, kur tas ir izmēģināts.
Cietis neveiksmi ekonomiskā, sociālā un kultūras ziņā, turklāt arī nogalinājis vairāk nekā simt miljonu cilvēku. Neomarksistiem ir izdevies sagūstīt Rietumu pasaules veselo saprātu, un to viņi ir panākuši, piesavinoties plašsaziņas līdzekļus, kultūru, universitātes un arī starptautiskās organizācijas.”
Pusgadu vēlāk Milejs no Apvienoto nāciju organizācijas ģenerālās asamblejas tribīnes šās organizācijas projektu “Ilgtstamas attīstības agenda 2030” raksturoja kā “pārnacionālas valdības programmu, kas būtībā ir sociālistiska”, nerespektē nacionālo valstu suverenitāti un pārkāpj cilvēku tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu: “Tā ir programma, kas
grib atrisināt nabadzības, nevienlīdzības un diskriminācijas problēmas ar tādiem tiesību aktiem, kas šīs parādības tikai padziļina.
Apvienoto nāciju organizācija ir apliecinājusi ne vien savu pērkamību un liekulību, bet arī to, ka tā nespēj veikt savu pamata funkciju – miera uzturēšanu,” uzsvēra Milejs.
Piebildīšu, ka ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs divdesmit gadus ir vadījis Portugāles sociālistu partiju.
Un te nu loks saslēdzas. Šā gada janvārī, atklājot Pasaules ekonomikas forumu, tā dibinātājs, tuvs Sorosa un Guterreša draugs un domubiedrs Klauss Švābs jau atkal runāja par “globāliem izaicinājumiem”, biedēja ar “klimata katastrofu”, atgādināja par “kultūru polarizāciju” un brīdināja par to, ka joprojām pieņemas spēkā sagrozītas informācijas izplatīšana (“disinformation and misinformation”).
Un tad runāja ASV 47. prezidents To, kas Amerikā ir noticis pēdējo 72 stundu laikā (uzstāšanās notika viņa prezidentūras ceturtajā dienā). Tramps nosauca par “veselā saprāta revolūciju”, uzsverot, ka viņa komanda darbojas nepieredzēti straujā tempā, lai ātrāk novērstu tās katastrofas, ko izraisījusi iepriekšējās administrācijas nekompetence un izšķērdība.
Pēc četru gadu haosa ar atvērtām robežām, inflācijas krīzi, nekontrolējamu noziedzību un postīgu ārpolitiku “nācijas murgs ir beidzies”.
Jaunās administrācijas rīcības plāna galvenie punkti: nodokļu samazināšana, valsts vēsturē lielākā birokrātiskās pārraudzības atcelšana, federālo tēriņu radikāla samazināšana un to caurspīdīgums, mērķtiecīgi tarifi, enerģētiskās neatkarības atgūšana, atsakoties no “zaļās krāpniecības” un atgriežoties pie fosilā kurināmā ieguves.
Tramps paziņoja, ka ir izsludināts ārkārtas stāvoklis uz dienvidu robežas un ka ikviens, kas ir nelikumīgi šķērsojis valsts robežu un līdz ar to pārkāpis federālo likumu, tiks deportēts turp, no kurienes ieradies.
Ka “iekļāvīgās dažādības” jeb DEI programma ir atcelta un ar tikko lemto Augstākās tiesas lēmumu Amerika atkal kļūst par valsti, kur
cilvēki tiek vērtēti nevis pēc viņu ādas krāsas, nacionālās piederības vai dzimuma, bet pēc viņu profesionālās kvalifikācijas un nopelniem.
Ka “Amerika beidzot atkal ir spēcīga, suverēna un skaista nācija”, turklāt arī brīva nācija: “Pirmajā dienā es parakstīju rīkojumu, lai pārtrauktu iepriekšējās valdības ieviesto cenzūru. Pilsoņu viedokļus valdība vairs nekvalificēs kā sagrozītu informāciju (“desinformation or misinformation”), kas ir cenzoru iecienītākie vārdi, liedzot brīvu domu apmaiņu”.
Ka ASV ir tikai divi dzimumi, vīriešu un sieviešu, un sporta sacensībās vīrieši vairs nevarēs startēt sieviešu konkurencē.
Ka tiks aizliegtas dzimuma maiņas operācijas nepilngadīgiem bērniem un LGBTQ ideoloģija tiks izskausta no izglītības programmām.
Tramps paziņoja arī to, ka lūgs Saūda Arābiju un OPEC samazināt naftas cenas. Jo tad, ja cena būs maza, Krievijas karš Ukrainā beigsies.
(Viens no galvenajiem Krievijas federālā budžeta pīlāriem ir ienākumi no naftas un gāzes eksporta: kad 2008. gadā Krievija iebruka Gruzijā, naftas cena bija 140 dolāru par barelu jeb mucu, kad 2014. gadā Krievija anektēja Krimu, naftas cena bija 115 dolāru par mucu, bet kad 2022. gadā Krievija sāka pilna apmēra karu pret Ukrainu, naftas cena bija 120 dolāru par mucu. Trampa pirmās prezidentūras laikā naftas zemākā cena bija 20 dolāru par mucu, bet caurmēra cena bija 53 dolāri par mucu; Krievijas okupētajos Ukrainas reģionos konflikti gandrīz pilnībā apsīka un Gazas sektorā valdīja pamiers.)
Vai Davosa izsvilpa šo “tirānu un fašistu”? Nebūt ne. Kāds gribēja zināt, vai Amerika uz Eiropu eksportēs tikai naftu vai arī dabasgāzi. Kāds atzina, ka
uzņēmēji arvien skaļāk sāk paust neapmierinātību ar Eiropas Savienības birokrātu neskaitāmajām regulām, kas apgrūtina un bremzē uzņēmējdarbību.
Vēl kāds teica, ka nevar sagaidīt, kad ASV atveseļošanās process pārsviedīsies uz Eiropu. Pēkšņi izrādījās, ka Davosā ir cilvēki, kas grib, lai arī Eiropa atgūtu tās agrāko diženumu. Cilvēki, kas nevēlas, lai birokrāti sagrauj ekonomiku. Un ka šie cilvēki – cits slepus, cits atklāti – sāk apbrīnot “rudo klaunu”, kas uzdrošinājies stāties pretī galvas smadzeņu sociālismam, kas kā ļauna lienoša slimība ir pārņēmis globālās birokrātu organizācijas un lielu daļu valdošo elišu.
Taču arī tas vēl nav viss. ASV viceprezidents Džeims Venss, uzstājoties drošības konferencē Minhenē, kodolīgi un diplomātiski nevainojamā stilā atgādināja klātesošajiem, ka ASV pēc Otrā pasaules kara uzņēmās aizsargāt Rietumeiropu no tirānijas, lai kara sagrauto kontinentu nepārņemtu sociālisma sērga. Šā labprātības žesta pamatā bija rūpes par Amerikas un Rietumeiropas kopīgajām vērtībām – tādām kā vārda un apziņas brīvība, brīva uzņēmējdarbība, brīvas vēlēšanas.
Pēc Otrā pasaules kara ir pagājuši 80 gadi, taču Rietumeiropa joprojām grib, lai ASV to aizsargātu.
Amerika nodrošina Eiropai kodolvairogu. Bet kā tas nākas, ka Vācija un Francija vairs nespēj pašas sevi aizsargāt konvencionāla kara gadījumā? Vācijai būšot vajadzīgi vēl vairāki gadi, lai tā spētu dalībai NATO atvēlēt nevis 1,5, bet 2% no IKP. Pagājušajā gadā Vācija nespēja saražot pat pusi no plānotā artilērijas lādiņu daudzuma, kas bija solīts Ukrainai.
Uzrunas sākumā Venss izteica sirsnīgu līdzjutību minheniešiem sakarā ar iepriekšējā dienā notikušo traģēdiju, kad kārtējais islāmists, kas valstī iekļuvis kā “patvēruma meklētājs”, ar automašīnu ietriecās pūlī, smagi ievainojot 28 cilvēkus. Un tad Venss skaidri un nepārprotami noformulēja problēmu: Eiropas lielākais drauds ir nevis Krievija vai Ķīna, bet atkāpšanās no tām pamata vērtībām, uz kurām savulaik tika balstīta Rietuma civilizācija un līdz ar to arī Eiropas un Amerikas sadarbība:
“Gadiem ilgi mums ir teikts, ka viss, ko mēs finansējam un atbalstām, ir mūsu kopīgo demokrātisko vērtību vārdā. Taču par demokrātiskām vērtībām ir ne tikai jārunā, bet arī jādzīvo saskaņā ar tām.”
Bija paredzēts, ka Amerika aizsargās Eiropu no sociālisma, kur valsts regulē ekonomiku, nosaka atļautos viedokļus, apklusina citādi domājošos, met cietumā disidentus, slēdz baznīcas, vajā kristiešus un liedz brīvas vēlēšanas. Un tad Venss ar konkrētiem piemēriem parādīja, ka tieši tas pats patlaban notiek Eiropā. Ka vēlēšanas var tikt pasludinātas par nelikumīgām, ja to rezultāts neapmierina kreisos. Ka kristiešus var apcietināt un notiesāt par klusībā teiktu lūgsnu. Ka cilvēki tiek vajāti un sodīti par LGBT kopienai netīkama viedokļa paušanu. Ka eirokomisārs piedraud slēgt sociālos medijus pilsonisku nemieru laikā. Un uzsvēra, ka
vārda brīvības ierobežošana, masīva islamizācija (Venss to taktiski nosauca par “masu imigrāciju no valstīm, kas nepieder Eiropai”) un birokrātiskā kontrole, ko uztiepj Brisele, ir galvenais drauds Eiropai.
“Īsais laiks politikā man ir iemācījis, ka pretēji tam, ko jūs varat dzirdēt dažos kalnos Davosā, cilvēki neuzskata sevi par izglītotiem kustoņiem vai lēti nomaināmiem zobratiem globālās ekonomikas mašinērijā. Cilvēki negrib tādu varu, kas viņus neuzklausa. Demokrātijas uzdevums ir jautājumus izlemt pie vēlēšanu urnām. Cilvēku apklusināšana, nerēķināšanās ar viņu domām vai, vēl ļaunāk, mediju slēgšana un vēlēšanu rezultātu neatzīšana ir visdrošākais veids, kā sagraut demokrātiju.”
Un tad ar smaidu piebilda: “Ja Amerikas demokrātija desmit gadus spēja izturēt Grētas Tūnbergas pārmetumus, jūs, puiši, varēsit izturēt dažus Īlona Maska mēnešus. Taču neviena demokrātija – amerikāņu, vācu vai eiropiešu – neizdzīvos, ja jūs miljoniem vēlētāju teiksit, ka viņu cerības un bažas, viņu centieni un lūgumi pēc atvieglojumiem nekrīt svarā. Demokrātija balstās uz svēta principa, ka tautas balsij ir nozīme. Te nav vietas ugunsmūriem. Jūs vai nu ievērojat šo principu, vai ne.”
Patiesība kož acīs. Nav brīnums, ka birokrātiskais purvs, kominterne un Sorosa stipendiāti kauc, gaudo un vaimanā. Ne tikai Amerikā, arī Latvijā.
Un kā lai nebrēc, ja kleptokrātijas Leviatānam zobens pielikts pie rīkles? Īlona Maska vadītā Valdības efektivitātes departamenta aplēses liecina, ka ik gadu krāpšanas dēļ ASV zaudē vairāk nekā 500 miljardus dolāru. Sociālā nodrošinājuma pārvaldes datu bāzē ir reģistrēti 398 miljoni pensiju saņēmēju, kas ir par 60 miljoniem vairāk nekā iedzīvotāju ASV. Federālajām transakcijām par gandrīz 4,7 triljoniem dolāru nav noformēti maksājumu uzdevumi.
Bet Starptautiskās attīstības aģentūra USAID, kas, kā izrādās, kopš 2001. gada cieši sadarbojas ar Sorosa Atvērtās sabiedrības fondu, ir noaudusi plašu un dziļi iestrādātu korupcijas tīklu.
Par nodokļu maksātāju naudu ir ne vien subsidēti mediji, kas darbojas demokrātu partijas interesēs, bet arī finansēti bīstami eksperimenti ar vīrusiem Uhaņas laboratorijā, veiktas dzimuma maiņas operācijas pērtiķiem, piešķirti līdzekļi teroristu organizācijai “Hamās” un magoņu audzētājiem jeb heroīna ražotnei Afganistānā, kur reālais labuma guvējs ir radikālā islāma fundamentālistu kustība “Taliban”. Savukārt Ukrainā USAID finansējumu ir saņēmusi ne vien virkne mediju un blogeru, bet arī vairākas valsts aģentūras un ar militārām vajadzībām nesaistīti biznesa projekti.
Un tā nu mēs esam nonākuši pie pēdējo divu nedēļu karstākā temata – Ukrainas.
Kad 2022. gada februārī Krievija sāka pilna apmēra karu Ukrainā, un prezidents Zelenskis paziņoja, ka viņam ir vajadzīga nevis emigrācija, bet ieroči, tā bija valstsvīra cienīga rīcība.
Nav ne mazāko šaubu par to, ka
karu Ukrainā sāka Putins, skaidri deklarējot, ka tas ir karš pret “kolektīvajiem Rietumiem”.
Krievija grib iekarot un pakļaut. Ukraina cīnās par savu neatkarību. Zelenskis ir leģitīmi ievēlēts prezidents, un viņa reitings nav 4 %, kā to atļāvās sagvelzt Tramps. Cita lieta – Zelenska reitings starp tiem, kas salst ierakumos, un tiem, kas sildās varas gaiteņos, ir radikāli atšķirīgs, taču caurmērā tas svārstās ap 50 %. Un, protams,
Putinam nevar uzticēties un ar Putinu nevar vienoties, jo sociopāts saprot tikai spēka valodu.
Dīvainākais ir tas, ka to zina arī Tramps. 3. martā, tiekoties ar žurnālistiem, viņš teica: “Džordža Buša laikā Krievija iebruka Gruzijā. Obamas laikā Krievija iebruka Donbasā un Krimā. Džo Baidena laikā Krievija mēģināja ieņemt Kijivu. Tomēr no pēdējām četrām administrācijām bija viena, kuras laikā Krievija neiebruka citā valstī, – manējā. Kāpēc? Tāpēc, ka es nogalināju Kāsemu Soleimani. Es nogalināju Abū Bakru al Bagdādi. Es iznīcināju Islāma valsti. Es atbrīvojos no Vāgnera grupas. Es darīju daudzas lietas, kas Putinam iedvesa bailes, lika viņam bīties Dieva.” Un piebilda: “Es noteicu sankcijas pret Krieviju. Un es ukraiņiem iedevu džavelīnus.”
Neapspriežot Trampa izteiksmi un daudzkārt atkārtoto “es”, jāatzīst, ka pēc būtības viņam ir taisnība. Trampa pirmās prezidentūras laikā tik tiešām
Krievijas, Irānas, Palestīnas, Ķīnas un Ziemeļkorejas diktatori sēdēja klusi katrs savā stūrī, kurpretim Baidena laikā viņi apvienojās.
Par to, kas notika Ovālajā kabinetā. Latvijas publiskajā telpā joprojām pārsvarā tiek tiražēti demokrātu kontrolēto mediju samontētie klipi un komentāri. Uz kreiso propagandas āķa šoreiz bija uzķēries pat britu rakstnieks un analītiķis Konstantins Kisins, pārliecināts antiputinists, aktīvs Ukrainas atbalstītājs un viens no spilgtākajiem konservatīvās domas līderiem, kas savā “X” kontā paguva nosodīt Trampu par izraisīto konfliktu. Noskatījies nemontētu preses konferences ierakstu, Kisins
atvainojās saviem sekotājiem un atzina, ka Tramps ir izdarījis visu, lai izvairītos no asumiem, taču Zelenskis ir uzvedies nepiedienīgi un izraisījis konfliktu.
Kisina analīzi (angļu valodā) var noskatīties ŠEIT.
Savukārt tiem, kas vēlas iedziļināties un saprast gan to, kas patiesībā notika Ovālajā kabinetā, gan to, kā darbojas demokrātu propagandas mašīna, iesaku noskatīties ukraiņu izcelsmes amerikāņu uzņēmēja un analītiķa, platformas “Protect Ukraine Now” dibinātāja Sergeja Ļubarska veikto izpēti. Analītikas paraugstunda, ko var noskatīties ŠEIT.
Bija paredzēts, ka ekonomiskās sadarbības līgumu, parakstīs ASV īpašais sūtnis Kellogs, kas tālabad 22. februārī bija ieradies Kijivā.
Taču Zelenska padomnieks Jermaks uzstāja, ka līgumam jātiek parakstītam Vašingtonā, turklāt tas jādara nevis ekonomikas ministriem, bet pašam Zelenskim.
Zelenskis sazinājās ar Makronu, un Francijas prezidents pat ieradās pie Trampa, lai pārliecinātu viņu satikties ar Zelenski.
Kāpēc Trampam bija vajadzīgs šis līgums? Lai varētu pasludināt Ukrainu par ASV stratēģisko partneri, kas būtu nepārprotams signāls Putinam: Ukraina tagad ir ASV interešu zonā. Atgādināšu, ka 2014. gadā, kad Krievija okupēja Donbasu un anektēja Krimu, Obama paziņoja, ka Ukraina vienmēr ir bijusi Krievijas interešu zonā, un ieroču vietā sūtīja Ukrainai teltis un segas.
Tramps pirmās prezidentūras sākumā atcēla Obamas noteikto veto un sāka letālo ieroču piegādi Ukrainai. Un arī tagad viņš neskaitāmas reizes ir atkārtojis, ka tad, ja Putins atteikties no pārrunām un kompromisiem, viņš dos Ukrainai tik daudz ieroču, cik tai ir nepieciešams. Nevis pa tējkarotei, kā to darīja Baidens. Es nekomentēju Trampa plānu, es tikai nosaucu faktus.
Tikšanās Ovālajā kabinetā bija paredzēta nevis kā diskusija par līgumu, kas bija jau apspriests un sagatavots parakstīšanai, bet kā preses konference, kur abas puses apmainās ar laipnībām un īsi paskaidro, kāds abpusējs labums izriet no gaidāmās vienošanās. Pēc tam bija paredzētas pusdienas, kuru laikā līderi neformālā gaisotnē varētu pārrunāt kopīgā plāna nākamos soļus, bet pēc pusdienām parakstītu līgumu.
Debates Ovālajā kabinetā nebija paredzētas. Gluži tāpat kā drošības garantiju iekļaušana ekonomiskās sadarbības līgumā.
Zelenskis to visu zināja, tāda bija iepriekš saskaņotā procedūra. Tiesa, pirms liktenīgās preses konferences Zelenskis satikās ne vien ar republikāņiem, bet pēc tam arī ar demokrātiem, ko īsi pirms 11 paguva paziņot senators Kriss Mērfijs, pārliecināts Trampa pretinieks.
Pēc būtības Zelenskis Ovālajā kabinetā runāja pareizas lietas, taču izvēlējās tam nepiemērotu brīdi un veidu. Tramps nekad nav solījis Ukrainai dalību NATO. Gluži tāpat kā Baidens un fon der Leiena. Tramps ir runājis par jaunu savienību, ko varētu veidot Ukraina un Amerika.
Vienošanās par retzemju metāliem, ko ierosināja pats Zelenskis, varēja kļūt par pirmo soli uz šo savienību.
Neņemos spriest, vai Zelenskis apzināti izprovocēja šo skandālu. Un nezinu, kam viņš Ovālajā kabinetā īsi pirms noslēguma, priecīgi smaidot, parādīja paceltu īkšķi (Ļubarska raidierakstā 1:10:13). Parasti šāds žests apzīmē veiksmīgu izdošanos.
Taču šie nav vienīgie jautājumi, kas man rodas.
2022. gada vasarā, kad Ukrainas armija grūtās kaujās izcīnīja uzvaru pēc uzvaras, kāpēc Zelenskis tad tikpat enerģiski nepieprasīja no Baidena lendlīzes likumā paredzētos ieročus?
Kongress par šo likumu bija nobalsojis, ieroči Ukrainai pienācās pēc likuma, bet Baidens tos vienkārši nedeva. Baidens noraka lendlīzes likumu, taču Zelenskis klusēja. Kāpēc?
Tagad Ukrainai trūkst ne vien ieroču, bet arī dzīvā spēka, taču vispārēja mobilizācija joprojām nav izsludināta. Ukrainu ir pametuši 2 miljoni iesaukuma vecuma vīriešu, gandrīz miljons slapstās, bet Zelenska administrāciju veido pa lielākai daļai “invalīdi”, kas turklāt saņem invaliditātes pabalstus. Tie, kas ir ierakumos, to zina. Un zina arī to, kāda ir atšķirība starp invaliditāti, kas iegūta kara laukā, un invaliditāti, kas iegūta ārsta kabinetā.
Zelenska administrācija ir lēmusi līgt algotņus, solot visiem, kas gatavi doties uz fronti, 25 000 dolāru gadā, no kuriem 5 000 tiktu izsniegti uzreiz, bet 20 000 – pēc gada, kad līguma termiņš beigsies. Ko par to domā brīvprātīgie, kas jau trīs gadus bez šāda līguma un bez garantēta gala termiņa atrodas ierakumos, var uzzināt no Sergeja Ļubarska sarunas ar armijas virsnieku Artiju Grīnu, kas skatāma ŠEIT.
Un vēl jautājums: kāpēc ierakumos piemin ģenerāli Mannerheimu, bet varas gaiteņos Kijivā un Briselē runā par karu līdz pilnīgai un galīgai uzvarai?
Un ko nozīmē vietnē “gov.uk” publicētais līgums, kur teikts, ka Zelenskis jau šā gada janvārī uz 100 gadiem ir nodevis Ukrainas retzemju metālus, ostas un vēl daudz ko citu Apvienotās Karalistes rīcībā?
“The One Hundred Year Partnership Agreement signed on 16 January 2025 between the United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland and Ukraine” atrodams ŠEIT; retzemju metāli pieminēti 05.3. punktā.
Vai Zelenskis, šā līguma iedvesmots, cerēja, ka no Amerikas viņam vairs neko nevajadzēs? Un vai viņš maz drīkstēja parakstīt vēl vienu līgumu par Ukrainas retzemju metāliem? Ja nedrīkstēja, tad kāpēc viņš lidoja uz Vašingtonu?
Taču arī tas vēl nav viss.
2024. gadā Eiropa no Krievijas ir iepirkusi naftu un gāzi par 23 miljardiem dolāru, kamēr Ukrainai tā ir sniegusi palīdzību par 19 miljardiem dolāru.
Tātad Eiropa joprojām finansē Putina agresiju. Tā nevēlas atteikties no Krievijas gāzes. Eiropai vieglāk un ērtāk ir par 19 miljardiem vēl uz gadu nopirkt sev drošību. Bet Ukrainas patrioti lai tikmēr karo, lai aizsargā Eiropu no Putina, kas kara trešajā gadā par spīti sankcijām ir pārdevis naftu kopumā par 254 miljardiem dolāru.
Eiropai trūkst ne vien ieroču, bet arī cilvēku, kas būtu gatavi šos ieročus likt lietā. Un tieši par to viceprezidents Venss runāja drošības konferencē Minhenē.
Eiropai trūkst morāla brieduma. Nav vairs to vērtību, kuras aizsargājot, cilvēki būtu gatavi mirt.
Viss, ko Eiropa spēj, ir paust dziļu nožēlu un apliecināt gatavību izstrādāt plānu tam, kā izstrādāt plānu.
Fon der Leiena jau ir paziņojusi, ka Eiropas Savienībai vajadzētu palielināt savu aizsardzības budžetu par 800 miljardiem eiro. Taču šādu līdzekļu Eiropai nav, jo gan sociālismam, gan aizsardzībai naudas nepietiek. Lai Eiropa spētu pati sevi aizsargāt, tai nāktos pārkārtot ekonomiku un atteikties no neskaitāmajiem pabalstiem, ko “progresīvie spēki” dāsni piesola priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Tāpēc Eiropa grib, lai par tās drošību maksātu ukraiņi ar savām asinīm un amerikāņi ar savu nodokļu maksātāju naudu.
Eiropai šajā karā ir interešu konflikts. Eiropa grib, lai Ukraina karotu līdz pēdējam karavīram.
Un pats ļaunākais ir tas, ka nevis Tramps, bet Eiropa ir izauklējusi Putinu, uzsēžoties uz viņa gāzes adatas. Eiropa grib dzīvot sociālismā, bet lai to apsargā “rudais nekauņa”. Taču viņš to negrib. Un arī vairums amerikāņu to negrib.
Tāpēc visiem tiem, kas 77 miljonus ASV pilsoņu saukā par “tumsoņiem un muļķiem”, bet Trampu – par “diktatoru un fašistu”, vajadzētu rūpīgi izlasīt Amerikas komunistu manifestu, lai beidzot saprastu, kādai cīņai amerikāņi ir nolīguši savu 47. prezidentu. Vēlētāji nav uzaicinājuši Trampu kāzās par vedēju, viņš ir nolīgts smagam un visādā ziņā nepateicīgam darbam. Ja gribi aizsargāt savu īpašumu no lāča un hiēnām, tad punduršpics vai Jorkšīras terjers nebūs pareizā izvēle. Protams, man arī gribētos, lai Amerikas prezidentam piemistu Zālamana gudrība un virseņģeļa Mihaela spēks. Un lai viņš reizēm izmantotu iespēju paklusēt. Taču amerikāņi ir ievēlējuši to, ko ir ievēlējuši. Tā darbojas demokrātija.
Savukārt tiem Latvijas pilsoņiem, kam nav vienaldzīgs mūsu valsts liktenis, Amerikas komunistu manifests būtu jāizlasa kaut vai tālabad, lai saprastu, vai ir vēl atlicis kāds punkts, kas “progresīvās vienotības” pārraudzībā nebūtu īstenots.
Vai Latvijā ir kaut viena nozare, kas nebūtu novesta līdz dziļai krīzei? Demogrāfija? Veselības aprūpe? Izglītība? Valsts drošība? Finanses? Enerģētika? Lauksaimniecība un rūpniecība?
Atgādināšu, ka pēdējās vēlēšanās vairums vēlētāju balsoja par tām partijām, kas solīja aizstāvēt konservatīvās vērtības (ZZS, AS, NA, LPV), nodrošinot tām 53 vietas Saeimā. Par kreisi liberālajiem spēkiem (“Vienotība” un “Progresīvie”) nobalsoja vien 25% vēlētāju, piešķirot tiem tikai 36 vietas Saeimā. (Tos, kas apvienojušies zem “Stabilitātes” karoga, savācot 6,8 procentus balsu un iegūstot 11 vietas Saeimā, es nepieskaitu ne pie liberālajiem, ne pie konservatīvajiem.)
Šāds spēku samērs neļāva panākt Stambulas konvencijas ratifikāciju un pieņemt civilās partnerības likumu. Tieši tā – nevis austrumu robežas nostiprināšana, nevis rūpes par nācijas demogrāfisko situāciju, veselību un ekonomiku, bet šie divi jautājumi bija “progresīvo spēku” prioritāte. Un tika izdomāts veikls gājiens – prezidenta maiņa un jaunas valdības izveidošana.
Esmu jau teikusi, atkārtošu vēlreiz: nākamais prezidents, pieredzējis politiķis būdams, lieliski saprata, cik riebīgi un netīri visas tautas acu priekšā deputātiem nāksies tirgoties, lai nodrošinātu viņa ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu, taču tas viņu neatturēja. Trūkstošās balsis tika iegūtas. Saeima nobalsoja par jauno prezidentu, vēlāk apstiprināja jauno valdību, un tagad 14. Saeimā pozīciju veido “Vienotība” un “Progresīvie”, kam pievienojušies orientāciju strauji mainījušie deputāti no ZZS un pa kādam no AP un LPV.
Latvijā ir noticis valsts apvērsums, varu ir uzurpējuši kreisie. Bet vai kāds no sabiedriskajiem medijiem ir izanalizējis šo situāciju pēc būtības?
Pašreizējās valdības diagnoze ir gaužām vienkārša: totāla pērkamība un absolūts garīgs aklums. Bet šās valdības dāsni iebarotie mediji no patiesības sargsuņiem ir pārvērtušies par varas klēpja sunīšiem, kuru vēstījumos ir tikpat daudz patiesības kā savulaik avīzē “Pravda”. Tāpēc man ir tikai trīs jautājumi:
Cik ilgi suverēns to pacietīs? Kam vēl ir jānotiek, lai mēs beidzot atjēgtos? Un vai nav laiks no dekonstrukcijas pāriet uz rekonstrukciju?
Rolands Silaraups, Latvijas brīvības cīnītājs, ko čekistu režīms notiesāja par “pretpadomju aģitāciju un propagandu” un pēc cietumsoda izciešanas 1987. gadā izraidīja no valsts, jau ilgus gadus ir ASV pilsonis. Pēc 5. novembra republikāņu uzvaras Rolands man uzrakstīja: “Kad pārcēlos uz Ameriku, man prātā nevarēja ienākt, ka šeit kādreiz varētu būt politiskie ieslodzītie! Taču Baidena staļinistu valdība pierādīja pretējo. Paldies Dievam, ka mēs spējām to valdību izsviest ārā! Ko mēs iemācījāmies? To, ka par BRĪVĪBU ir VIENMĒR jācīnās! Apstāties nedrīkst NEKAD!”
P.S.
Tiem, kas grib saprast, kāpēc demokrāti nemīl demokrātiju, iesaku noskatīties raidierakstu, kas atrodams ŠEIT.
Tiem, kas vēlas uzzināt, vai Ukrainā ir godīgi cilvēki un vai tur var uzbūvēt efektīvu, nekorumpētu valsti, iesaku raidierakstu, kas skatāms ŠEIT.
Bet tiem, kas vēlas nesagrozītu informāciju angļu valodā, iesaku sekot ziņu kanāliem “Daily Signal”, “News Max”, “Fox News”, “Valuetainment”, “Axios”, “Forbes Breaking News”.
LA.LV redakcija vērš uzmanību! Šajā rakstā atspoguļots autora subjektīvais viedoklis, kas var nesakrist ar redakcijas viedokli.
