Vija Beinerte: Kāpēc nedarbojas lendlīze, un kur kļūdu ķērāji paši kļūdījušies? 0
Sākšu ar citātu no pētniecības centra “Re:Baltica” faktu pārbaudes un sociālo tīklu pētniecības virtuālās laboratorijas “Re:Check” raksta “Vai Vijai Beinertei ir taisnība par Trampa sasniegumiem?”, kas tapis kā atbilde uz manu rakstu “Ko mums nestāsta un cik bīstami tas ir?”:
“Beinerte raksta, ka Latvijas sabiedriskie mediji nav informējuši par to, ka “joprojām nav sniegta detalizēta informācija par to, kā un kāpēc prezidents Baidens jau atkal ir novilcinājies parakstīt rīkojumu par lendlīzes ieroču piegādi Ukrainai.” “Re:Check” neizdevās atrast pierādījumus, ka Baidens būtu vilcinājis lendlīzes ieroču piegādi Ukrainai.”
Ka pētniekiem “neizdevās atrast pierādījumus” izklausās dīvaini kaut vai tādēļ, ka uz man atsūtīto “Re:Check” jautājumu “No kurienes ir informācija, ka “prezidents Baidens jau atkal ir novilcinājies parakstīt rīkojumu par lendlīzes ieroču piegādi Ukrainai”?”, biju sniegusi detalizētu atbildi.
Kā darbojas lendlīzes likums?
Šā gada 28. aprīlī ASV Kongress pieņēma likumu “Ukraine Democracy Defense Lend-Lease Act of 2022”. Tas paredz: “Nodrošināt prezidentam pastiprinātas pilnvaras līgt līgumus ar Ukrainas valdību par aizsardzības preču (defence articles) aizdošanu vai nomu (lend or lease) šai valdībai, lai aizsargātu Ukrainas civiliedzīvotājus no Krievijas militārā iebrukuma, un citiem mērķiem.”
Tātad šis likums pilnvaro prezidentu aizdot vai iznomāt Ukrainai, piemēram, pretgaisa aizsardzības sistēmas “Patriot”, kas pēc kara tai būtu jāatgriež ASV. Kāpēc tas joprojām nav noticis?
Lendīzes likumu prezidents Baidens parakstīja 9. maijā. Saskaņā ar šo likumu Baidenam 60 dienu laikā, tas ir līdz 9. jūlijam, bija jāizstrādā aizsardzības preču aizdošanas vai nomas darbības mehānisms. Taču tas netika izdarīts. Tāpēc lendlīzes ieroču piegāde Ukrainai joprojām nav sākta. Un nevar tikt sākta.
Svarīgi ir zināt, ka 1. oktobrī beidzās Lendlīzes likuma darbības pirmais gads. Likums būs spēkā līdz 2023. gada 1. oktobrim. Taču kamēr Baidens turpinās vilcināties un neparakstīs rīkojumu par atbildīgās personas iecelšanu un likuma darbības mehānismu izstrādi (paredzamā uzskaites sistēma, uzglabāšanas noteikumi, transportēšana, nodošana utt.), likums nedarbosies.
Nesen kādam oponentam nosūtīju saiti, kur (no 1:58) Krievijas Domes deputāts Oļegs Matvejevs skaidri pasaka: “Domāju, ka nākotnē nav jāpastāv pat tādam jēdzienam kā “Ukraina”, un tādam jēdzienam kā “ukrainis” nākotnē nav jāpastāv.”
Laimīgā kārtā vairums cilvēku Latvijā, Eiropā un ASV saprot, cik dramatiska patlaban ir situācija Ukrainā. Saskaņā ar nesen veikto “Reuters/Ipsos” aptauju “trīs no četriem amerikāņiem saka, ka ASV ir jāatbalsta Ukraina, neraugoties uz Krievijas draudiem”.
Oktobrī tika sākta parakstu vākšana petīcijai “Apturiet ukraiņu tautas genocīdu! Atbloķējiet lendlīzi!”
Petīcija ir adresēta ASV prezidentam Baidenam, un tā skan šādi: “Mēs, apakšā parakstījušies (Ukrainas un Austrumeiropas iedzīvotāji, kā arī Ukrainas sabiedrotie un atbalstītāji cīņā pret neizprovocētu Krievijas Federācijas agresiju), vēršamies pie Jums, ASV prezidenta, ar prasību atbloķēt Jūsu parakstītā Lendlīzes likuma darbību, kas stājās spēkā šī gada 9. maijā.”
“Saskaņā ar likuma 4. punktu Jums ir tiesības pēc Senāta ieteikuma un ar Senāta atvēli deleģēt paaugstinātas pilnvaras amatpersonai, kas iecelta šā likuma īstenošanai. Tā kā attiecīgā amatpersona nav ieteikta un saskaņota, mēs aicinām Jūs saskaņā ar jūsu ekskluzīvajām pilnvarām vienpersoniski pavēlēt, lai tiktu ievērots Lendlīzes likuma 6. pants, izdodot attiecīgus dekrētus un uzliekot par tiešu pienākumu Pentagonam un saistītajām struktūrām aizpildīt piegādes līgumus ar nepieciešamo saturu un sākt ieroču piegādi Ukrainai un Austrumeiropai saskaņā ar Lendlīzes likumu.”
“Palīdzības un atbalsta programmas Ukrainai ir dramatiski nepietiekamas laikā, kad ukraiņi visiem spēkiem cīnās par visas pasaules demokrātiskajām vērtībām.”
“Simtiem ukraiņu joprojām mirst katru dienu. Pārtrauciet genocīdu!”
Sīku informāciju par šo jautājumu sniedz bijušais Katona institūta vecākais pētnieks, tagad Vašingtonas Drošības politikas centra vecākais pētnieks Andrejs Illarionovs sarunā “Lendlīze: maldināšanas cena”.
Šo jautājumu detalizēti un kompetenti komentē arī Gerijs Tabahs, atvaļināts ASV jūras spēku pirmās pakāpes kapteinis, kas dienējis Apvienoto Nāciju Organizācijas Militāro novērotāju misijā Gruzijā (UNOMIG), bijis Turcijas pretterorisma centra komandiera pirmais vietnieks, dienējis Turcijā kā NATO virsnieks.
Vēl daži fakti par vilcināšanos
ASV ieroču piegāde Ukrainai notiek saskaņā ar trim likumiem, kas lemti attiecīgi šā gada martā, maijā un septembrī. Prezidentam nav budžeta pilnvaru, viņš nevar tērēt naudu bez Senāta un Kongresa atļaujas. Senāts un Kongress piešķir prezidentam budžetu, ko nedrīkst pārsniegt, taču var neiztērēt. Tieši tā tikko ir noticis.
Baidenam tika dotas tiesības līdz 2022. finanšu gada beigām piešķirt Ukrainai ieročus par 11 miljardiem dolāru no PDA jeb “Presidential Drawdown Authority” fonda. Atšķirībā no USAI (“Ukraine Security Assistance Initiative”) un FMF (“Foreign Military Finansing”) PDA ir vienkāršākais un ātrākais militārās palīdzības sniegšanas veids, jo tas pilnvaro Baidenu nodot Ukrainai ASV noliktavās jau esošus ieročus (drawdown: izņem un atdod).
Septembra vidū noskaidrojās, ka ieroči no PDA fonda ir piešķirti tikai par nepilniem 9 miljardiem dolāru. Daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki, arī kongresmeņi un senatori, demokrāti un republikāņi, vērsās pie Baidena ar lūgumu paātrināt ieroču piegādes tempu, lai pagūtu izmantot šim gadam piešķirtos līdzekļus.
29. septembra publikācijā “Republikāņi mudina Baidenu izlietot 2,1 miljardu dolāru Ukrainai, kamēr nav beidzies termiņš” teikts: “Prezidents Džo Baidens joprojām nav izmantojis atlikušos 2,1 miljardus ASV dolāru no “Presidential Drawdown Authority” fonda, lai nodotu Kijevai ieročus, ko Kongress apstiprināja jau maijā pieņemtajā Ukrainas palīdzības likumā. Pilnvaras derīguma termiņš beidzas 30. septembrī.”
Tomēr Baidens rīkojumu par ieroču piegādi Kijevai parakstīja nevis 30. septembrī, bet gan 4. oktobrī, kad bija jau sācies jaunais finanšu gads.
Tas nozīmē, ka no 2022. gadam atvēlētajiem 11 miljardiem dolāru vairāk nekā 2 miljardi palika “neapgūti”.
Par to runā arī ukraiņu izcelsmes amerikāņu uzņēmējs, organizācijas “Protect Ukraine Now” dibinātājs Sergejs Ļubarskis: “Lai nebūtu domstarpību, uzreiz pateikšu, ka demokrāti Ukrainai palīdz vairāk nekā republikāņi. Palīdz abas partijas, tomēr demokrāti vairāk. Problēma ir vienā cilvēkā – prezidentā Džozefā Baidenā. Septembra beigās viņš Ukrainai noskauda 2,1 miljardu dolāru. Ar šo summu būtu pieticis, lai nodrošinātu Ukrainu ar visām nepieciešamajām pretgaisa aizsardzības sistēmām.”
Organizācija “Protect Ukraine Now” sadaļā “Military Aid to Ukraine” regulāri publicē jaunāko informāciju par to, kāda militārā palīdzība tiek sniegta Ukrainai.
Kā īsti bija ar Obamu un Ukrainu?
Te ir jāsaprot divas svarīgas lietas. Pirmā: Krievijas karš Ukrainā sākās 2014. gada 27. februārī. Šā gada 24. februārī tas iegāja jaunā attīstības fāzē.
Otra lieta: pēc PSRS sabrukuma Ukraina saskaņā ar 1994. gada Budapeštas memorandu nodeva Krievijai no PSRS mantotās 170 stratēģiskās un vairāk nekā 2500 taktiskās raķetes, kā arī 46 jaunākās tehnoloģijas SS-24 raķetes un citu bruņojumu. Memorandu parakstīja ASV, Krievija un Lielbritānija, apņemoties “ne ar spēku, ne draudiem nepārkāpt Ukrainas teritoriālo neaizskaramību un politisko neatkarību, neietekmēt Ukrainu ar ekonomiskiem spaidiem, atteikties no jebkāda veida militāras okupācijas un nekādā gadījumā šādu okupāciju neatzīt”.
2014. gada 7. aprīļa publikācijā “Makkeins asi kritizē Obamas vājumu Ukrainas jautājumā” ir teikts: “Senators Džons Makkeins pirmdien nosodīja Obamas administrāciju par militārās palīdzības nesniegšanu Ukrainai, argumentējot, ka tā varētu izraisīt turpmāku Krievijas agresiju.”
Baltā nama pārstāvis Džejs Kārnijs iepriekš bija norādījis, ka ASV “šobrīd koncentrējas uz palīdzības sniegšanu, kas Ukrainai patlaban ir visvairāk nepieciešama, proti, ekonomisku palīdzību”.
Savukārt Makkeins teica: “ASV ir jāpalīdz Ukrainai aizsargāt savu suverenitāti. Žēl, ka administrācija turpina liegt Ukrainai militāro palīdzību, kas tai ļoti nepieciešama pēc tam, kad to sadalījis prezidents Vladimirs Putins un okupējuši Krievijas spēki. Ukraina cīnās, lai aizsargātu savu suverenitāti un teritoriālo nedalāmību.”
Viņš arī uzsvēra, ka Baraks Obama savu nostāju mēģinājis attaisnot ar to, ka situācija Ukrainā neradot tiešus draudus ASV.
“Tomēr, kā šonedēļ Vašingtonā aizrādīja prezidents Petro Porošenko, Ukrainas krīze nav tikai Ukrainas jautājums. Krievijas agresija apdraud kārtību visā pasaulē un brīvas un miermīlīgas Eiropas pamatus,” uzsvēra senators. Pēc senatora domām, šāda Baltā nama uzvedība sūtīs bīstamu signālu citiem diktatoriem un agresoriem, “kas domā, ka var nospiest brīvo pasauli uz ceļiem”. Iepriekš senators vairākkārt aicināja Balto namu palīdzēt Ukrainai ar ieročiem.
Un vēl kāds ļoti svarīgs citāts no Džefrija Goldberga intervijas ar Obamu, kas publicēta žurnālā “The Atlantic” 2016. gada aprīlī: “Obamas teorija šeit ir vienkārša: Ukraina ir Krievijas, bet ne Amerikas interešu zonā, tāpēc Krievija tur vienmēr saglabās eskalācijas un dominances iespēju. “Fakts ir tāds, ka Ukraina, kas nav NATO valsts, ir neaizsargāta pret Krievijas militāro kundzību neatkarīgi no tā, ko mēs darām,” Obama sacīja. “Tas ir reālistiski,” viņš teica. “Šis ir piemērs tam, ka mums ir ļoti skaidri jānorāda, kādas ir mūsu galvenās intereses un par ko mēs esam gatavi karot.”
Un vēl viens Obamas citāts: “Vai kāds domā, ka, nodrošinot Ukrainu ar papildu ieročiem, mēs varam stāties pretī Krievijas armijai? Vai mums nebūtu lielākas izredzes tai pretoties ar diplomātisko spiedienu un ekonomiskām sankcijām?”
Šie Obamas izteikumi un viņa noteiktais veto letālo ieroču piegādei ļāva ukraiņiem secināt, ka Obama viņiem iesaka nepretoties.
Lai gan tiešā tekstā tādu ieteikumu viņš iespējams nav izteicis.
Trampa prezidentūras laikā sākās letālo ieroču piegāde Ukrainai, notika kopīgas amerikāņu un ukraiņu militārās mācības, kuru ietvarā ASV iznīcinātāji patrulēja gar Krievijas robežu Sumu apgabalā. Rezultātā laikā no 2017. līdz 2021. gadam konflikti Krievijas okupētajos Ukrainas reģionos mazinājās un brīžiem pat pilnībā apsīka. Tie atsākās pēc 2021. gada 21. janvāra, kad Tramps pameta Balto Namu.
Šā gada 24. februārī es uzrakstīju: “Šis noziegums nav tikai viena sociopāta slima prāta rotaļa. Tā ir arī skaidra liecība par to, kas notiek ar pasauli, ja tās līderiem vērtību vietā ir intereses. Jo pirms tam bija karš Čečenijā, Minhenes runa un karš ar Gruziju, bija Krimas aneksija un Donbasa okupācija. Brīvās pasaules līderi to visu nosodīja – vārdos. Tomēr “Ziemeļu straume” bija svarīgāka.”
Septembra sākumā Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks Valerijs Zalužnijs un parlamentārās Nacionālās drošības komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks ģenerālis Mihailo Zabrodskis publicēja rakstu “Kodolieroču triecieni mūs nesalauzīs”, kur teikts, ka
šā kara galvenā problēma ir agresora nesodāmība.
Konkrēts piemērs: kad 2008. gadā Krievija sāka karu Gruzijā (toreiz krievi Gruziju bombardēja kopumā 75 reizes), ASV, ko tolaik vadīja prezidents Bušs, nosūtīja kara flotes kuģi “Mount Whitney” uz Melno jūru, “McFaul” iegāja Bosforā, bet vairākas aviācijas eskadras tika pārdislocētas uz Rumāniju un Turciju. Kā Putins uz to reaģēja? Pēc 8 stundām karš bija beidzies.
Sīkumiem ir nozīme
Un tagad es no sirds vēlos atvainoties saviem lasītājiem par dažām neprecizitātēm, kas ir iezagušās manā iepriekšējā rakstā.
Līdz Dienvidu robežas nostiprinājuma sienas pabeigšanai bija atlikušas nevis divas nedēļās, bet divi mēneši, kad Baidens lika tās būvi apturēt.
Obamas administrācija sūtīja Ukrainai ne tikai segas, bet – kā man pareizi aizrāda “Re:Check” – arī bruņu vestes, ķiveres, automašīnas, nakts un termālās redzamības iekārtas, radio ierīces, patruļas laivas, pārtiku, teltis, radarus, uniformas un pirmās palīdzības piederumus.
Tramps bija nevis pirmais, bet otrais ASV prezidents pēdējo simts gadu laikā, kas neiesaistīja valsti nevienā jaunā karā vai militārā ofensīvā – pirms viņa bija vēl arī Džeralds Fords.
Tiesa, atsaucoties uz ziņu aģentūru “Reuters”, “Re:Check” norāda, ka “kopš Otrā pasaules kara trīs prezidenti nav iesaistījušies jaunos karos vai sākuši jaunus militāros konfliktus: Tramps, Džeralds Fords (1974–1977) un Džimijs Kārters (1977–1981)”.
Taču ne “Reuters”, ne “Re:Check” pētnieki nav ņēmuši vērā to, ka Džimija Kārtera laikā notika operācija “Eagle Claw” Irānā un militāra iejaukšanās Salvadoras pilsoņu karā.
Un vēl kāda zīmīga detaļa. “Re:Check” veselu sadaļu velī ASV militārajam budžetam, lai gan savā rakstā es par to vispār nerunāju. Es tikai atsaucos uz Trampa teikto NATO ģenerālsekretāram Stoltenbergam (ierakstā no 0:33 līdz 1:37): “Mums ir jāaizsargā Vācija no Krievijas, kamēr Vācija maksā Krievijai miljardiem dolāru par dabas gāzi. Vai tas ir pareizi? Krievija totāli kontrolē Vāciju, jo no Krievijas dabas gāzes ir atkarīgi 60 līdz 70 procenti Vācijas enerģētikas. Sakiet, vai tas ir pareizi? Es domāju, ka tas ir ļoti slikti no NATO viedokļa. Turklāt Vācija NATO budžetā maksā nedaudz vairāk par 1 procentu no IKP, bet ASV faktiskajos skaitļos maksā 4,2 procentus no IKP. Manuprāt arī tas nav pareizi.”
Tomēr pats galvenais ir tas, ka mans raksts bija nevis par Trampu, bet par to, vai Latvijas sabiedriskie mediji veic tiem likumā noteikto funkciju – nodrošina viedokļu daudzveidību un savā darbā ievēro objektivitāti. Tramps bija tikai piemērs temata ilustrācijai. Viens no piemēriem.
Ir liela atšķirība starp to, vai neprecizitāte iezogas nevilšus, vai arī fakti tiek sagrozīti vai noklusēti tīšām.
Jebkurā gadījumā šī pieredze liks man turpmāk vēl rūpīgāk pārbaudīt ik vārdu.
Kāpēc mums tas ir jāzina?
Karš Ukrainā ir apliecinājis, cik bīstami ir atrasties ilūziju un mītu varā. Gan Putins, gan Rietumi bija pārvērtējuši Krievijas militāro potenciālu un nenovērtējuši Ukrainas spēju stāties pretī nežēlīgam un neģēlīgam agresoram.
Protams, ASV administrācija patlaban ir viens no galvenajiem Ukrainas sabiedrotajiem un partneriem, kas piegādā ieročus, sniedz finanšu, humāno, politisko un diplomātisko palīdzību.
Tomēr karš vēl joprojām turpinās, lai gan pēc daudzu analītiķu domām tas būtu jau beidzies, ja vien Ukrainai tiktu piešķirta nepieciešamā militāra palīdzība uzreiz, nevis “pa pilienam”.
Diemžēl vilcināšanās cena tiek maksāta ar ukraiņu asinīm. Un atbildīgi par to ir nevis demokrāti vai republikāņi, bet konkrēti prezidents Baidens.
Ar savu pašaizliedzību un militāro profesionalitāti ukraiņi ir apliecinājuši, ka spēj un prot likt lietā viņiem piešķirtos ieročus, cīnoties ne tikai par savu, bet arī par visu mūsu brīvību un nākotni. Tāpēc iesaku katram, kam rūp gan Ukrainas, gan arī Latvijas liktenis, parakstīt petīciju par Lendlīzes likuma atbloķēšanu. Karš ir apliecinājis arī to, cik svarīga ir solidaritāte.
