Vija Beinerte: Kāpēc advents ir advents un process nav procese? 0
Katru gadu ap šo laiku man sāk zvanīt draugi un paziņas, lai precizētu, kā tad īsti ir – advents vai advente. Jo draudzes mācītājs sakot “advents”, radio diktore – “advente”, viens žurnālists rakstot tā, otrs citādi.
Un ik reizes es nenogurusi atkārtoju: advents ir advents.
Taču arī valodnieku starpā nerimst jautājums, kā latviešu valodā lietojams latīniskais baznīcas termins “adventus”, proti, “(Kristus) atnākšana” jeb laiks no ceturtās svētdienas pirms Ziemsvētkiem līdz 24. decembrim.
Tādēļ atgādināšu, ko par to savulaik rakstīja un arī sarunā man skaidroja filoloģijas doktore Rasma Grīsle, Endzelīna uzticama skolniece un lietpratīga sekotāja, kas arvien ir apzinājusi, sargājusi, kopusi un centusies uzturēt spēkā mūsu valodas un klasiskās valodniecības vērtības, droši kritizēdama valodas noplicinātājus un zudinātājus.
Apraudzījusi šo vārdu dažāda vecuma grāmatās, Grīsle zināja teikt, ka savulaik ir lietoti vairāki šā vārda varianti – atvente, atwente, arī advente, tomēr Latvijas brīvvalsts laikā nostiprinās vīriešu dzimtes forma “advents” (“adventa laiks”).
Šķirklis “advents” ir, piemēram, Latviešu konversācijas vārdnīcā (1927) un tāpat valodas praksei veltītās dažādu autoru vārdnīcās, arī vēl Latviešu valodas krātuves sastādītā (1942, 1944), kā arī Bērziņas-Baltiņas un Bičoļa 1993. gadā Amerikā izdotā vārdnīcā.
1933. gadā Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēdē ir jautāts par šā termina variantiem. Endzelīna atbilde protokolēta šādi: “Teologi pieņēmuši advents, ģenitīvā – adventa, šī forma arī paturama.”
Rasma Grīsle to komentēja šādi: “Minētie teologi, klasiskajās valodās savulaik krietni izglītoti, ir pratuši pienācīgi atzīt formu “advents” par iederīgāko modernā terminoloģijā. Forma “advents” (tieši tāpat kā, piem., konvents) dzimtē un struktūrā labi atbilst latīņu oriģinālam un piekļaujas pārējiem šādas cilmes svešvārdiem.”
Analoģijai zinātniece minēja šādus vārdus: akcents (accentus), teksts (textus), spirts (spiritus), aborts (abortus), konsenss (consensus).
Okupācijas gados brīvvalsts laika sasniegumus, lielus un mazus, centās aizmirst vai ignorēt. Tāpēc atstumtā advente nāca atpakaļ nepienācīgi – gan 1969. gada svešvārdu vārdnīcā, gan 1972. gada latviešu literārās valodas vārdnīcā, ar ko saskaņojās vēlākās Latvijā izdotās – arī vēl 1995. gada pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca.
Kā teica zinātniece, “prātīgs pussolis vēlamā virzienā sperts 1999. gadā “Jumavas” izdotā Svešvārdu vārdnīcā, kur “adventei” vismaz blakus piekabināts “advents”, kam vajadzētu atkal kļūt par īsteno literārai lietošanai ieteicamo formu.”
Tādēļ vēlos aicināt savus draugus un lasītājus, kā arī žurnālistus un reklāmu autorus sekot cienījamās zinātnieces pamudinājumam un ļaut “atgriezties pilnā godā adventam, tāpat visam citam labam, bet aizmirstam vai novārtā liktam!”
Bet tiem, kas mēģina iebilst, ka “latviešu valodā procesu nosaukumi ir sieviešu dzimtes vārdi”, citēšu tulkotāju un mācītāju Ingmaru Zemzari: “Secinājums, ka “latviešu valodā procesu nosaukumi ir sieviešu dzimtes vārdi”, nav nekas cits kā tendenciozas, godīga zinātnieka necienīgas blēņas.
Lūdzu, te būs rinda gan latvisku, gan aizgūtu procesu nosaukumu vīriešu dzimtē: lapkritis, lietus, putenis, klepus, saullēkts, saulriets, drebulis, strīds, svētki, pali, plūdi, negaiss, viesulis, drudzis, ieraksts, mielasts, karš, kautiņš, streiks, boikots, katars, kolokvijs, konflikts, konsilijs, orgasms, klimakss, disputs, lokauts utt. (praksē arī “monitorings” utml.).”
Ja “latviešu valodā procesu nosaukumi ir sieviešu dzimtes vārdi”, tad aizdomas rada arī pats vārds “process” (vai tad vārds “process” neapzīmē procesu?).
Prātā nāk Paula gabals “Brauciet lēnām pār tiltu, draugi!”, kur pēdējā pantā ar Ād. Alunāna vārdiem dzied: “… jo tā var iekļūt procesē…”. Nebijis Endzelīna, mēs vēl tagad runātu un rakstītu “procese” – kaut gan pēc dažu domām tā, protams, būtu “sistēmiski pareizāk”.
Lai mums visiem gaišs un rimts šis adventa laiks!
Pārpublicēts no “Apriņķa Avīzes”.
