Vija Beinerte: Kamols kaklā un acīs nodevīgs sāļums 17
Nik! Vēl vakar tu vēri mums debesis vaļā, bet nu tās ir atvērtas tev… Tikko izskanēja tavs koncerts ar zīmīgu nosaukumu “Debesis vaļā”. Jaunākajā “Mājas Viesa” numurā mūsu saruna ar virsrakstu “Nika debesis”. Un nu… Iznāk, ka tas ir bijis tavs pēdējais koncerts, un mūsu saruna ir bijusi tava pēdējā lielā saruna. Nespēju noticēt… Tu kā allaž biji smaidīgs, prieka, enerģijas un humora pilns. Kaut gan… Pārlasot tekstu, pēkšņi saprotu, ka tu mūs brīdināji: “Vispār jau dziedāšana ir brīvprātīga pašnāvēšanās. Kad dziedi, asinsspiediens paceļas līdz 200, gandrīz katram, kā fiziskas slodzes laikā.” Un, re… Sirds apstājusies. Miegā. Viegla aiziešana esot izredzēto privilēģija. Tu biji izredzēts. Ne kāpostos, bet “Sīpolos” atrasts, unikālas balss īpašnieks, tu rakstīji “Vēstules Dievam”, bet 17. maijā Muzeju naktī Vācieša muzejā tu plānoji nodziedāt savu un Ojāra “Klusiņām”. “Tā ir absolūti garīga dziesma, der jebkuriem svētkiem,” tu teici. Patiesībā tā der arī atvadām. Gribu to nodungot, kaut vai izčukstēt klusiņām, klusiņām… Taču kamols kaklā un acīs nodevīgs sāļums…
