Vija Beinerte: Jauna vēstures lappuse 0
Ir noticis paredzamais. Un grūti noticamais. Ne pēkšņa nāve vai katastrofa, bet sen un mērķtiecīgi izplānots noziegums.
Taču šis noziegums nav viena sociopāta slima prāta rotaļa, tā ir arī skaidra liecība tam, kas notiek ar pasauli, ja tās līderiem vērtību vietā ir intereses.
Jo pirms tam bija karš Čečenijā, Beslana un Dubrovka. Bija Minhenes runa un karš ar Gruziju. Bija Krimas aneksija un Donbasa okupācija. Bija Ņemcova slepkavība un Navaļnija slepkavības mēģinājums. Brīvās pasaules līderi to visu nosodīja – vārdos. Tomēr Ziemeļu straume bija svarīgāka. Un te nu mēs esam.
Tāpēc tagad, lūdzu, nestāstiet man, ka Rietumiem galvenais ir nepieļaut Trešo pasaules karu. Kad Turcijas iznīcinātājs Sīrijas pierobežā notrieca Krievijas kara lidmašīnu, sociopāts pasprēgāja, pasprēgāja un… norima. Nesākās ne Krievijas un NATO sadursme, ne kodolkarš. Sociopāts respektē spēku un tikai spēju. Citas valodas viņš nesaprot.
Bet jautājumam ir arī otra puse. “Kauns” un “bezspēcīgs izmisums” – šie ir galvenie vārdi, ko tagad dzirdu no saviem krievu draugiem, kas vārdiem vēl piešķir to patieso nozīmi. Jo mūsdienu platstraumes retorikā ikviens vārds var nozīmēt jebko. Vai vispār neko.
Vārds ir kā zobens – tas var gan iznīcināt, gan pasargāt, var ievainot un var arī dziedināt. Vārds ir kā padarīts darbs, jo iesākumā bija vārds. Ja vārdam nepiemistu tāds spēks, cilvēks nebūtu sācis runāt. Paliktu mēms savā bezdomu klusumā. Bet nu vārdam, kas visa pamatā, pašā pamata cēlonī, tiek mērķtiecīgi atņemta jēga. Un arī tā ir daļa no kara.
Arī Krievijā patlaban ir karš – lingvistisks karš, jēdzienu un nozīmju karš, visīstākais pilsoņu karš. – Tā vakar man teica labs draugs. Un piebilda: Šai karā vieni nelietību sauc par nelietību, gļēvumu par gļēvumu un fašismu par fašismu. Kurpretim citi nelietību sauc par patriotismu, gļēvumu par rīkošanos saskaņā ar apstākļiem, bet brāļu tautas alkas pēc brīvības – par fašismu.
Tik tiešām – pat to, kas patlaban notiek Ukrainā, Krievijas vara sauc nevis par karu, bet par “militāru operāciju”.
Cits draugs raksta: Nav runa par algotiem propagandistiem, kas nenoguruši vēstī, ka “miermīlīgā Krievija” ir uzbrukusi “fašistiskajai Ukrainai”, lai to “demilitarizētu”. Un arī par aptrakušiem kariņa entuziastiem nav runa.
Taču daudziem, ļoti daudziem Krievijas pilsoņiem nenosodīt šo karu – tā ir iespēja saglabāt iekšēju līdzsvaru. Citādi nāktos atzīt, ka ilgus gadus tu esi dzīvojis necienīgi, ticējis nekaunīgiem meliem un ļāvies apzogams korumpētiem blēžiem un varmākām. Tas ir smags trieciens, jo atņem cilvēkam pašu svarīgāko – pašcieņu.
Tāpēc es nejautāju: kā tas varēja notikt? Atbildi zinām mēs visi: ar klusējoša vairuma atbalstu. Kā savulaik Vācijā. Akla un kurlmēma dzimtene – tas ir pat šausmīgāk par karu. – Tā man “tai dienā” uzrakstīja vēl kāds labs draugs no Krievijas.
Taču ir arī labas ziņas. Krievija mostas. Jaunieši iziet ielās, skaidri apzinoties šādas rīcības konsekvences. Vairāk nekā 300 inteliģences pārstāvju ir parakstījuši uzsaukumu Krievijas tautai, nosodot šo karu un pieprasot to izbeigt.
Bet draugs no Kijevas raksta: Tūkstošiem brīvprātīgo ir gatavi upurēt savu dzīvību. Šī ir mūsu valsts, mūsu pilsēta un mūsu vēsture. Un tagad tiek rakstīta jauna šīs vēstures lappuse…
Jauna vēstures lappuse tiek rakstīta visā pasaulē. Šis karš atklāj ne vien Krievijas, bet arī Rietumu elites korumpētību.
Slava Ukrainai! Varoņiem slava!
P.S. Kijevas metro vakarnakt piedzima puisītis. Esam!
