Vija Beinerte: Ja sirdsapziņa tīra, runāt patiesību ir viegli. Atbilde Sallijai Benfeldei 0
Šā gada 20. oktobrī žurnāliste Sallija Benfelde sociālajā medijā “Facebook” publicēja savu viedokli par manu rakstu “Ko mums nestāsta, un cik bīstami tas ir?”. Jau pirmajā teikumā pasludinot, ka tur “juku jukām bija meli”, viņa nedod ne saiti uz rakstu, ne virsrakstu, vien pasaka, ka tas esot “komentārs NRA”, lai gan patiesībā raksts bija publicēts portālā “la.lv”.
Arī turpmākajā tekstā Benfeldes kdze neapgrūtina sevi ar faktiem un argumentiem, kas apliecinātu, kur tieši manā rakstā viņa ir atradusi melus. Lasītājiem vienkārši jānotic viņai uz vārda – gan par meliem, gan par to, ka mans raksts esot bijis “kārtējais spļāviens Latvijai, pie reizes arī sabiedriskajiem medijiem”. Lai gan raksts bija par to, ka “korumpēti birokrāti, kas apkalpo projektus, nevis kalpo tautai un valstij, ir lielāks ļaunums nekā sērga. Otrs ļaunums ir mediji, kas nevis kalpo patiesībai, bet apkalpo kādu ideoloģiju”.
Un nobeidzu es savu rakstu ar vārdiem: “Tādēļ jautājumam par to, kā pasargāt Latviju gan no Kremļa propagandas, gan no kreiso liberāļu gatavināšanas plāna, kas kā ļauna lienoša slimība tiecas pārņemt cilvēku apziņu, būtu jākļūst par vienu no jaunās valdības prioritātēm.”
Tomēr nevar teikt, ka Benfeldes kdze iztiktu gluži bez argumentiem. Komentārā viņa raksta: “Viņas pirmais vīrs bija Miervalda Ramana dēls. Meitas uzvārds Bokalova. Māte bija kompartijas centrālkomitejas nodaļas vadītāja. Tēvs bija Krievu drāmas funkcionārs. Kas bija Miervaldis Ramans, var viegli atrast.”
Ka teksta analīzes vietā ir jāuzbrūk autora personai, ir sen zināms un iecienīts propagandistu paņēmiens.
Esmu to piedzīvojusi arī agrāk. Publiskās diskusijās esmu saukāta par fašisti, rusofobi, Kremļa aģenti, Pleiboja zaķi, kam vieta erotiskā šovā, raganu, kam jādeg sārtā, čekisti, liberasti, rasisti, velkomisti, homofobi, reiz pat par sorosīti un turpat līdzās par Lemberga propagandisti. Parasti uz šādiem komentāriem neatbildu. Taču šoreiz atbildēšu gan.
Ka mans tēvs bija krievs, nav mana izvēle. Un arī viņa izvēle tā nav. Bet ka mans tēvs, krievs būdams, uzaudzināja mani par latvieti, tā gan ir viņa izvēle. Un vēl tāds “sīkums” – mans tēvs bija aktieris, nevis “Krievu drāmas funkcionārs”.
Ka mana māte strādāja LKP CK, nav mana izvēle. Taču arī par viņas izvēli to grūti nosaukt. Voldemārs Kalpiņš, toreizējais kultūras ministrs, manu māti pēc universitātes beigšanas uzaicināja strādāt pie sevis ministrijā. Viņa šo piedāvājumu pieņēma ar prieku. Taču bija kāda svarīga nianse: viņas tēvs, mans vectēvs Jānis Dimpēns, bija politisks ieslodzītais (sākumā Butirku cietumā Maskavā, tad lēģerī Ivanovas apgabalā), tā sauktais “padomju tautas ienaidnieks”.
Pēc Staļina nāves vectēvs tika reabilitēts, taču sodāmības ēna palika. Un tad mana māte tika uzaicināta uz pārrunām ministrijas “piektajā nodaļā”, kā toreiz sauca personāldaļu, bet dažas dienas vēlāk – uz pārrunām LKP CK, kur viņai piedāvāja strādāt kultūras nodaļā. Māte atbildēja, ka viņai patīk pašreizējais darbs, un to mainīt viņa negribētu.
Tad viņai laipni paskaidroja, ka atteikuma gadījumā viņu vai nu savervēs, vai iznīcinās čeka.
Bet ja viņa piedāvājumu pieņems, čeka klāt neķersies – to viņi garantējot. Un vēl it kā starp citu piebilda: jūs taču negribat atlikušo mūžu dzīvot ar domu, ka esat sagandējusi ne tikai savu, bet arī tuvinieku un sava bērna dzīvi.
Nezinu, vai to var saukt par izvēli, bet māte izvēlējās strādāt LKP CK. Tiesa, par nodaļas vadītāju viņa nekad nav bijusi, bet tādas “nianses” neievērot, šķiet, piederas pie Benfeldes kdzes stila.
Māte strādāja ar komponistiem un māksliniekiem. Reiz viņa stāstīja, kā pēc Kurta Fridrihsona ekspozīcijas apskates (tādas vienmēr notika pirms izstāžu atklāšanas) kultūras nodaļas vadītājs Goris teicis, ka vairāki darbi būtu no ekspozīcijas jāizņem. Māte iebilda, ka tā nedrīkst, jo darbu kopums veido vienotu tēlu. Tad Goris pajautājis: “Kas par to uzņemsies atbildību?” Māte pateikusi: “Es!” Darbus neizņēma, izstādi atklāja, māti no darba neatlaida.
Viņai izdevās pārliecināt visaugstāko vadību, ka radošajiem cilvēkiem ir nepieciešami atbilstoši apstākļi – ne vien dzīvokļi, bet arī darbnīcas. Tā Rīgā sāka celt tā sauktās mākslinieku un komponistu mājas, kur bija ieplānotas arī darbnīcas.
No darba viņa aizgāja, vēl pirms es iestājos filmu augstskolā, 1973. gadā, četrdesmit astoņu gadu vecumā, veselības stāvokļa dēļ. Viņai tika piešķirta otrās grupas invaliditāte. Ienīst sistēmu un būt spiestai tajā darboties viņai bija pārāk smags pārbaudījums. Taču saprast tik smalkas nianses varēs vien tie, kas spēj domāt ar sirdi.
Ar fiziķi Gunti Ramānu apprecējos 1979. gada augustā, aizgāju no viņa 1981. gada jūlijā. 1982. gada jūlijā iepazinos ar diriģentu Kārli Beinertu, kopš tā brīža esam kopā.
1982. gada decembrī nāca klajā mana pirmā pilnmetrāžas filma “Aizmirstās lietas”, ko nopirka Ungārijas, VDR un Somijas televīzija. Latvijā šī filma tika “nolikta plauktā”. Ne ideoloģisku vai māksliniecisku apsvērumu dēļ, bet tādēļ, ka tā bija ieteicis mans bijušais vīratēvs. Paredzētā filmas dublāža latviešu valodā tika atcelta, bet par to, ka netika apgūti tai ieplānotie līdzekļi, kinostudijas vadība mani depremēja 50 procentu apmērā no mana honorāra. Tādas, lūk, bija manas “īpašās tiesības”, par kurām Benfeldes kdzei esot stāstījuši kaut kādi “kinošņiki”.
Un visbeidzot Benfeldes kdzes galvenais trumpis – čekas kartīte ar segvārdu “Kate”, ko viņa izmanto kā savas publikācijas ilustrāciju. Tiesa, ar piebildi “bet, protams, es nedrīkstu apgalvot un neapgalvoju, ka Vija Beinerte ir sadarbojusies ar čeku”. Benfeldes kdze tikai “aicinot padomāt”.
Šķita, ka te viss jau ir izrunāts un iztiesāts, taču, kā izrādās, Benfeldes kdzei par to tomēr joprojām ir savs viedoklis.
1987. gada martā pēc manas uzstāšanās kino plēnumā ar tam laikam ļoti asu runu Kongresu nama vestibilā, kur biju izgājusi uzreiz pēc uzstāšanās, pie manis pienāca divi man nepazīstami vīrieši, kā izrādījās – VDK darbinieki Nadziņš un Dreijers – un teica, ka viņi ar mani gribētu aprunāties. Atbildēju, ka man nav ko piebilst pie tā, ko esmu pateikusi no tribīnes. Viņi uzstāja, ka tomēr esot daži jautājumi, taču vestibils neesot sarunai piemērota vieta.
Sākumā viņi man piedāvāja tikšanos kādā dzīvoklī (to, ka ir tādi konspiratīvie dzīvokļi, tobrīd jau zināju, bet nezināju, ka izmantot konspiratīvo dzīvokli kā tikšanās vietu ar personu, kas nav saistīta ar VDK, ir rupjš VDK iekšējās kārtības noteikumu pārkāpums).Jebkurā gadījumā tikšanās kādā dzīvoklī ar man nezināmiem cilvēkiem bija man nepieņemama. Tad viņi piedāvāja satikties kādā klusā parkā. Atbildēju: nekādas slepenības – ja jums tiešām ir kas jautājams, tad tikai publiskā vietā, atklāti, citu cilvēku acu priekšā.
Saruna notika restorānā “Rīdzene”, uz to ieradās tikai Dreijers. Piecpadsmit minūtēs (viņš paguva izdzert tasi kafijas, es – glāzi ūdens) viss bija izrunāts – es pateicu skaidru un nepārprotamu nē. Un tas arī viss. Ne Dreijeru, ne Nadziņu pēc tam es netiku redzējusi.
Dzīvoju mierīgi līdz pat 2018. gada 20. decembrim, kad Krievijā svin čekistu dienu, bet Latvijā (kāda sagadīšanās!) tika publicēti tā sauktie “čekas maisi” – tā arhīva nelielā daļa, kas netika iznīcināta vai izvesta uz Maskavu.
Indulis Zālīte, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra konsultants, šā centra vadītājs no 1995. līdz 2008. gadam, teica, ka man esot paveicies, jo uz manas statistiskās kartītes 1990. gada februārī, kad visas lietas vēl atradās Latvijā, kāds pārbaudītājs ar roku ir krieviski uzrakstījis “nesadarbojas” un uzspiedis zīmogu “iznīcināts”. Kāpēc kartīte nav iznīcināta, Zālīte nemācēja teikt. Vien piebilda, ka maisos esot vēl dažas kartītes ar līdzīgu atzīmi.
Ko nozīmē “nesadarbojas”? To, ka trīs gadu laikā nav reģistrēts neviens aģentes “Kates” ziņojums. Un no kurienes gan lai tāds rastos, ja ne mutvārdos, ne rakstveidā es neesmu ne Dreijeram, ne Nadziņam sniegusi nekādas ziņas vai pārskatus?
“Vienmēr ir jābūt kādam, kas runā no tiem, kam nav balss.” Tā es atbildēju Albertam Belam, kad viņš man teica: “Vija, tu taču zini, ka esi tīra, es zinu, ka tu esi tīra, un tie, kas tevi pazīst, to zina. Kāda tev daļa gar pārējiem, netērē laiku tiesu darbiem!”
Es tomēr nolēmu tērēt. Ne pasaules dēļ, bet tāpēc, ka ir pieļauta netaisnība.
Jā, maisos ir 350 kartīšu ar reālu noziedznieku vārdiem, tiem, kas sadarbojās ar “Smeršu”, nodeva kureliešus, nacionālos partizānus, arī Dzintras Gekas tēvu. Ir “farcovščiki” un citi sīka labuma meklētāji. Un turpat līdzās – Andris Slapiņš un Juris Podnieks. To, ka Latvijā atstātajā arhīva daļā vienā maisā ir viltīgi sajaukta patiesība, puspatiesība un meli, pētnieki zināja un no tā brīdināja. Jo tas, ka ir kartīte, vēl nenozīmē, ka cilvēks patiešām ir sadarbojies ar VDK, gluži tāpat kā tas, ja Latvijā atstātajā arhīva daļā kartītes nav, nenozīmē, ka cilvēks nav sadarbojies ar VDK.
Piemēram, dzejnieks Jānis Rokpelnis publiski atzina savas sadarbības faktu, taču viņa vārds maisos netika atrasts. Kad Georgs Andrejevs jau kā Latvijas Republikas ārlietu ministrs sāka gatavot ārvalstnieku likumu, kas paredzēja priekšlaikus demobilizēto okupācijas armijas virsnieku un viņu ģimenes locekļu repatriāciju, pēkšņi viņa kartīte atradās maisos. Par to Georgs Andrejevs man intervijā teica: “Atbrauc uz Strasbūru Panteļejevs, vēl kad mēs tur bijām kā Augstākās Padomes deputāti, un saka man: interesanti, sākumā tevis tur nebija, bet tagad tu tur esi parādījies.”
Un vēl Andrejevs teica, ka “virsotne palika neskarta”, jo “maisos, kas aizgāja uz Maskavu, protams, galvenie ir iekšā”.
Un pieļāva domu, ka “maisi, kas aizgājuši uz Maskavu, joprojām ļauj Maskavai manipulēt ar tiem, kas tajos iekšā”.
Taču galvenais – es pazinu Andri Slapiņu un Juri Podnieku. Viņu stāstus mēs nekad neuzzināsim, taču es zinu: ne Andris, ne Juris nav ziņotāji – savā būtībā nav! Ar Aivaru Brīzi mēs nebijām tuvi draugi, tomēr es neticu, ka cilvēks, kas gandrīz piecdesmit vakarus dziedāja “Es savu zemi nepārdodu”, nākamā rītā varētu kaut ko ziņot. Andris, Juris un Aivars nevar aizstāvēt sevi. Un viņi tādi nav vienīgie. Tālabad man vajadzēja atrisināt savu lietu, lai es varētu runāt par citiem. Viņu piemiņas un tuvinieku dēļ. Patiesības dēļ.
Tiesā liecinieks Dreijers apgalvoja, ka tādu Viju Beinerti nepazīstot, nekad neesot par tādu pat dzirdējis un pirmo reizi mūžā mani ieraudzījis tiesā. Uz advokāta jautājumu, kā tad viņš parakstīja kartīti ar Beinertes vārdu, Dreijers uz mirkli sastomījās un tad atzina, ka tiesības parakstīt kartītes tik tiešām esot bijušas tikai nodaļas vadītājam, jā, bet viņš vairs neatceroties… varbūt tajā dienā vadītājs neesot bijis darbā…
Lūk, kāds pavērsiens! Lai gan advokāts, uzdodot šo jautājumu, mēģināja noskaidrot, kā iespējams, ka Dreijers, būdams Rīgas kinostudijas kurators, nekā nav zinājis par kinorežisori Viju Beinerti.
Savukārt liecinieks Nadziņš tiesā stāstīja, ka viņš ar mani esot ticies kādā parkā, vienu vai varbūt divas reizes, visu jau nevarot atcerēties. Un vispār viņš jau 1989. gadā esot atlaists no darba VDK, gandrīz vai tā kā ticis represēts. To pašu viņš kā liecinieks bija teicis arī Dzintras Gekas tiesā. Tad mans advokāts uzrunāja liecinieku: “Major Nadziņ!” Uz ko Nadziņš iesaucās: “Ko jūs, kāds majors, es biju tikai leitnants!” Un tad advokāts iesniedza tiesai dokumentus, kas apliecināja gan to, ka majora pakāpe Nadziņam piešķirta 1990. gadā, gan to, ka no dienesta VDK viņš ir atvaļināts 1991. gada augustā pēc puča.
Tiesa ilga vairākas stundas. Lieta tika nevis izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ, kā tas līdz tam bija noticis ar kartīšu lietām, bet iztiesāta līdz galam, pēc būtības. Tiesa nosprieda: “Konstatēt faktu, ka Vija Beinerte nav bijusi bijušās LPSR VDK darbiniece un informatore.” Spriedums stājās spēkā 2019. gada 11. jūnijā.
Tiem, kas turpina apgalvot, ka VDK valdījusi dzelžaina kārtība un nav bijis iespējams izrakstīt kartīti, cietušai personai to nezinot, atbild Indulis Zālīte:
“1984. gada PSRS VDK Nolikums par aģentūru paredzēja iespēju, ka cilvēks var tikt noformēts par aģentu arī bez viņa piekrišanas.”
1994. gadā LPSR VDK bijušais priekšsēdis Johansons apliecināja, ka 80. gadu beigās trīsdesmit procentus aģentūras aparāta veidoja neaktīvs “balasts”, lai “uz papīra” uzlabotu rādītājus, bet VDK 5. daļas priekšnieka vietnieks Dreijers bija spiests atzīt, ka viņa nodaļā “balasta” procents ir bijis vēl lielāks, turklāt aģenta kartīte varēja tikt noformēta aizmuguriski, tajā ierakstītajai personai pašai to nezinot. Šī nav slepena informācija, to var izlasīt Latvijas Zinātņu akadēmijas izdevuma “Latvija un latvieši” II sējumā.
Ka Benfeldes kdze ir nolēmusi ticēt čekistiem, tā, protams, ir viņas izvēle. Gluži tāpat kā viņas izvēle ir savu publikāciju ilustrēt ar kolāžu, kur zem “Kates” kartītes lasāms paraksts, kurā starp citu teikts: “Lēbers ir čekas darbonis un kur nu vēl “nācijas tēvs” Levits.”
Atgādināšu, ka prof. D.A. Lēbers bija Pasaules brīvo latviešu apvienības 1973. gada Helsinku memoranda autors. Memorandu Eiropas drošības un sadarbības konferences dalībvalstīm iesniedza toreizējais PBLA priekšsēdis Uldis Grava. Turklāt prof. Lēbers kā jurists un politologs centās Latvijas vēsturniekiem, juristiem un politiķiem izskaidrot un nostiprināt domu, ka ir nevis jādibina jauna Latvijas valsts, bet jāatjauno kaut arī okupētās, bet joprojām pastāvošās Latvijas valsts neatkarība.
Izplatīt sociālajā medijā attēlu ar parakstu “Lēbers ir čekas darbonis” – kas tas ir: paviršība, nelietība vai noziegums?
Žurnālistam ir tiesības un arī pienākums argumentēti kritizēt valsts prezidentu par konkrētām darbībām vai bezdarbību, taču izplatīt apgalvojumu, ka valsts prezidents ir “čekas darbonis”, – tā ir ļoti nopietna inkriminācija.
Ja tā tiešām ir, tad Egils Levits nevar atrasties valsts prezidenta amatā, un Benfeldes kdzei par to ir nevis jābaumo feisbukā, bet ar šo informāciju jāvēršas valsts drošības iestādēs. Bet ja šī informācija ir nepatiesa, tad viņai būtu jāuzņemas attiecīga atbildība par tās izplatīšanu.
Kad ārsts Roberts Fūrmanis sociālajā medijā ieraksta: “Es vēlos būt suns. Lūdzu normatīvo regulējumu šai iegribai”, LTV tam veltī gandrīz stundu garu raidījumu “Naida runa internetā”, kur eksperti šim “nodarījumam” pielāgo tādus terminus kā “naida noziegums” un “kriminālatbildība”. Lai gan mediķis nevienu nav nosaucis ne par suni, ne par čekas darboni.
Vai Benfeldes kdzei šķiet, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kur visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem, tāpēc Benfeldei ir atļauts tas, kas nav atļauts Fūrmanim?
Mana raksta sakarā Benfeldes kdze atzīst: “Un uzrakstīts tā, ka pat tiesā neiesūdzēsi.” Diemžēl par viņas sacerējumu es tā nevaru teikt.
P.S. Uz pētniecības centra “Re:Baltica” faktu pārbaudes un sociālo tīklu pētniecības virtuālās laboratorijas “Re:Check” rakstu “Vai Vijai Beinertei ir taisnība par Trampa sasniegumiem?”, kas tapis kā reakcija uz manu rakstu “Ko mums nestāsta un cik bīstami tas ir?”, esmu detalizēti atbildējusi rakstā “Kāpēc nedarbojas lendlīze, un kur kļūdu ķērāji paši kļūdījušies?”
Ir liela atšķirība starp to, vai neprecizitāte iezogas nevilšus, vai arī fakti tiek sagrozīti vai noklusēti tīšām. Par tām dažām neprecizitātēm, kas bija iezagušās manā tekstā, esmu saviem lasītājiem publiski atvainojusies. Taču kā izrādās – kļūdīties gadās pat tādiem faktu pārbaudītāju birojiem kā “Reuters” un “Re:Check”. Savukārt “Re:Check” pētnieku apgalvojums, ka viņiem “neizdevās atrast pierādījumus, ka Baidens būtu vilcinājis lendlīzes ieroču piegādi Ukrainai” manuprāt liecina nevis par nejaušību, bet par tendenciozu kūtrību.
