Vija Beinerte: Ojārs Vācietis. Ja man būtu baznīca… 8
Ojāram Vācietim 13. novembrī apritētu astoņdesmit trīs, bet 28. novembrī būs pagājuši trīsdesmit trīs gadi, kopš viņš ienira mūžībā, pazuda rudenī kā ūdenī zivs. Godinot dzejnieka piemiņu, piedāvājam iespēju vēlreiz pārlasīt Vijas Beinertes eseju, kurā Vācietis atklājas ļoti personiski.
Ojārs Vācietis. Dzejnieks. Četrdesmit deviņos gados sarakstījis desmit biezus sējumus, pārsvarā saistītā valodā. Ar to arī viss ir pateikts. Vai pareizāk – gandrīz viss. Jo viņš bija arī dzejnieces un tulkotājas Ludmilas Azarovas vīrs. Žaņa Vācieša tēvs. Mans krusttēvs un vēlāk arī vedējtēvs. Un tomēr – arī dziļi personiskās izpausmēs – dzejnieks. Tik ļoti zināms. Tik ļoti nezināms.
Kā tu ar Vācieti iepazinies – vakar man jautāja kollēga. Un es pēkšņi apjuku. Kā tas ir – iepazinos? Ojārs vienmēr ir bijis. Cik sevi atceros, Ludmila un Ojārs vienmēr ir bijuši manas ģimenes daļa – mani krustvecāki, viņu dēls Žanis mani arvien ir saucis par māsiņu, bet es viņu – par brālīti. Pēc radu rakstiem brālis un māsa bija mans vectēvs Jānis Dimpēns un Ludmilas māte Emma Dimpēna, tomēr tas netraucēja mums ar Žanku saukt vienam otru par māsiņu un brālīti – un tā arī justies. Savukārt Ojārs esot Ludmilai teicis – Vija man ir kā meita.
Ļudiņa, Ojka, Žanka un Emmīte dzīvoja noslēpumainā mājā Altonavas ielā. Tur bija liels dārzs un aiz dārza ezers, ko daži nez kāpēc sauca par dīķi. Mājā bija vairākas krāsnis, daudz grāmatu un klavieres. Daudz grāmatu bija arī mūsu mājās, bet krāsnis un klavieres – tas gan bija kas īpašs.
Un vēl aiz Ojāra istabas loga bija putnu autobuss.
Patiesībā, tā bija Žaņa veca koka rotaļlieta, ko Ojārs bija pārvērtis par barotavu, bet skats bija nudien aizraujošs – pilns autobuss ar zvirbuļiem un zīlītēm.
Ludmila nesen atcerējās – Ojārs vienā brīdī esot sapratis, ka tā nevar turpināties un pārnesis barotavu uz mājas otru pusi, lai putnu vērošana netraucētu darbam. Ojārs bija teicams putnu pazinējs, par tiem viņš varēja stāstīt nenoguris. Viņš zināja teikt, ka putniem ap Altonavas ielas māju esot paši ekskluzīvākie dzīvokļi, jo te esot viss, kas tiem nepieciešams – koki, krūmi, zāle, upīte un ezers. Īstenībā – tur bija viss, kas nepieciešams arī dzejniekam.
Ojāram patika būt ārā. Sarunas – ne jau tikai ar draugiem un paziņām, bieži vien arī ar gluži nepazīstamiem cilvēkiem, ar žurnālistiem, kas ieradās Ojāru intervēt – tika pārceltas brīvā dabā, svaigā gaisā kaut kur ezera krastā vai parkā koku pavēnī.
Ludmila to skaidroja šādi: istabā Ojāram bija grūti – ne jau nervu spriedzes dēļ (kaut gan gadījās arī tāda), ne jau aiz svaiga gaisa trūkuma (kaut gan reizēm viņa istabā bija piepīpēts), ne jau aiz neprasmes kārtīgi uzcienāt (pašam viņam nepatika sarunas pie bagātīgi klāta galda).
Ojāram visdabiskākais bija – būt nemitīgā kustībā. Kā sugas zirgam.
Dažas reizes arī mani viņš paņēma līdzi savos ceļojumos pa Pārdaugavu. Arkādijas celiņi un taciņas, asfaltētais aplis apkārt Māras ezeram, aleja gar Torņakalna staciju, taciņa cauri Mārupes džungļiem, platais ceļš uz Preses namu cauri jaunajam parkam, garām agrākajām pļavām, kur – kā Ojārs stāstīja – vēl nesen cīruļi vija ligzdas.
Tas nebija lēns pastaigas solis, nē! – raiti un mundri mēs mērojām kilometrus, runājot, domājot, klusējot.
Ludmila, kuras pastaigu pieredze nesalīdzināmi lielāka par manējo, atceras, ka viņi ar Ojāru dienā nostaigājuši desmit, tad piecpadsmit kilometrus, līdz beidzot pat divdesmit. Attālumus viņi mērījuši mājās, izklājot uz galda 1937. gadā izdotu Rīgas pilsētas plānu.
Paši šos gājienus saukuši “no govīm līdz govīm” – tas ir no Rīgas robežas līdz Rīgas robežai. No Bolderājas līdz Katlakalnam. No Mežaparka pāri Daugavai līdz Mārupei. No Rumbulas mežiem uz Juglu. Toreiz pilsētas pierobežā varēja redzēt ganāmies govis, tā šis teiciens ir cēlies.
Man bija gadi četrpadsmit, kad Ojārs sāka man šad un tad zvanīt pa telefonu un lasīt savu tikko rakstīto dzeju.
Sākumā es ārkārtīgi mulsu, šķita, ka no manis tiek gaidīts vērtējums, atzinība, bet nule dzirdētais arvien bija tik spēcīgs, ka jebkādi vārdi pēkšņi likās tukši un nepiedienīgi. Nu ko, sakiet, ko gan var pateikt, ja tikko ir izskanējis visas pasaules puķes bez plūkšanas vai tikai neatrauj roku…
Parasti Ojārs zvanīja vakarā. Bet bija reize, kad viņš man piezvanīja jau rīta pusē.
Caur nakti, caur šo silto,
balto nakti
lietus smiedamies…
Caur zariem, caur šiem zaļiem,
dzīviem zariem
lietus mīlēdams…
Elpa aizraujas – klausos un jūtu, ka šobrīd, patlaban, tagad un te notiek kaut kas liels un nozīmīgs. Tik liels un tik nozīmīgs, ka manā sirdī tam ir par šauru – sirds izplūst asarās.
Un ceļas pianists no sava krēsla.
No pirkstu lāstekām
pil dvēsele,
un acis pilnas
pelnu.
Dekadents, pretpadomju dzejnieks, antikomunists, hunveibins, kontra, partijas un preses nosodīts dzejnieks, abstraktais humānists (arī lamuvārds). Tā viņu gānīja dzīves laikā.
Kolaboracionists, komunisma ideoloģijas apologēts. Tā viņu zākā tagad. Daži. Bet dzejnieka lielums jau no tā nemainās – ne toreiz, ne tagad.
Taču ne jau tikai “birku piekarināšana” un cenzūra piederēja pie izkropļotās padomju dzīves īstenības.
Ja, piemēram, cilvēkbērns no Latvijas vēlējās apgūt filmu režisora profesiju, viņam bija jādodas uz Maskavu. Un notika tā, ka es izturēju konkursu un iestājos Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtā, vai – kā Ojārs teica – devos “brīvprātīgā trimdā”.
Dzejnieka Ojāra Vācieša vēstules kinorežisorei Vijai Beinertei, rakstītas laikā, kad Vija vēl nebija Beinerte, bet par režisori vēl tikai mācījās – tā varētu nosaukt mūsu saraksti.
“Cienītā j-kdz! Kopš Jūsu bezvēsts pazušanas no LPSR galvaspilsētas un tuvākās apkārtnes šajā rajonā ir novērota krasa nepilngadīgo noziedzības samazināšanās, mazinājusies apkārtējās vides radioaktivitāte, diemžēl gan, arī aktivitāte vispār.
Pazeminājusies arī gaisa temperatūra gan pilsētā, gan ārpus tās, kā arī ūdens temperatūra Rīgas jūras līcī. Jūsu cietsirdīgās aizbraukšanas dēļ vietām republikas ziemeļu rajonos augsnes virskārtā pamanīta salna, bet pašā Rīgā vienunakt bija tāda krusa, kādu pat starožils Žanis nespēj atcerēties. (..)
Rīgā palielinājies satiksmes negadījumu skaits, jo visi šoferi, kas agrāk skatījās vienīgi uz Jums un stūrēja nezin kur, tagad skatās nezin kur un brauc padomju pilsoņiem tieši virsū. Jūsu konkurences trūkuma dēļ, audzināšanas darbs uz ielām ir radikāli mainījis savu raksturu.
Ja agrāk sieviešu tautības vecenes, Jūsus ieraugot, pārgāja uz čukstusklačošanu, tad tagad tām mutes ir kā Raunas vārti. Sieviešu tautības veceņu vārdi ir ar tādu iedarbības spēku, ka visi, kam nav pases, tos dzirdējuši, kļūst apzinīgi līdz pat valsts karoga krāsai. Retajam atrodas adekvāta atbilde.”
Lai cik nopietns Ojārs bija dzejā (tiesa, arī dzejā viņš reizēm atļāvās trakās Līzes cienīgus gājienus), saskarsmē ar draugiem un tuviniekiem viņš bieži vien bija smieklu pilns.
Izjokošana, pazobošanās, draudzīga apcelšanās – tas viss piederējis pie Ojāra dzīves stila.
Pirms devos uz Maskavu, fotomākslinieks Jānis Gleizds uztaisīja vairākus manus portretus. Viens no tiem kļuva par Ojāra īpašumu. Viņš to novietoja grāmatplauktā un līdzās tam nolika mazu svečturīti ar svecīti.
Tiem, kas daudznozīmīgi krekšķināja vai uzdeva muļķīgus jautājumus, Ojārs teica: tā ir mana Madonna. Un aizdedzināja svecīti.
Lūk ko šajā sakarā viņš man rakstīja:
“Neviens subjekts, pie manis pabūdams, nevar tikt Tavai fotogrāfijai garām. Katrs savas samaitātības robežās. Dažs tikai blenž (pareizāk sakot, izliekas, ka tikai blenž). Dažs pablenž un tad pētī, kā es šinī situācijā uzvedīšos un ir dikti neapmierināts, ka es, savukārt, izliekos neredzam, ka viņam niez un kur viņam niez.
Mans režisors (vēl joprojām neesošam scenārijam) teica, ka tagad viņam viss ir skaidrs. Tā ir visu (gandrīz) režisoru tāda rituāla sacīšana, kad skaidra nav nekā. Tā arī izrādījās.
Vienu manu draugu Tavs tēls noveda gandrīz panikā. Viņš ar izmisumu skatījās uz Ļudu, nevarēdams samierināties ne ar faktu, ka viena sieviete var ciest otras fotogrāfiju pie sienas, ne arī ar to, ka viņam šī varēšana jācieš.
Vārdu sakot, Tu, arī nebūdama šeit, radi veselu dramaturģiju.
Ar to es gribu sacīt, ka pasaules teātrim nekāda krīze nedraud, vienīgi dramaturgi ir apidiotizējušies un taisa lugas no nekā un nepieraksta tās, kuras pilnīgi gatavā veidā eksistē turpat blakus.
Un vēl iekš šitās situācijas ir zemteksts, ka es patiešām nezinu – kāpēc Tu man esi tur vajadzīgs, bet zinu toties, ka vajadzīgs esi. Pie tam tādā pakāpē, kad komentāri atkrīt. Un ievads jābeidz, jo citādi netiks pie iztirzājuma.”
Skaidrības labad jāpiebilst, ka vēstulē pieminētais režisors ir Gunārs Piesis, 70. gados viņš kopā ar Ojāru strādāja pie filmas projekta, kas tā arī netika īstenots. Bet draugs dramaturgs ir Gunārs Priede, kurš tolaik bija itin biežs viesis Altonavas ielas mājā.
Bet te fragments no jau citas Ojāra vēstules:
“Pie mums bija ugunsgrēks. Apdega bibliotēka. Arī arhīvs ar vēstulēm, kuru dublikāti man būs jāpieprasa no viņpasaules.
Sarežģī apstāklis, ka es skaidri nezinu, kur katrs no rakstītājiem novietots – ellē vai debesīs? Starpresoru izziņu biroju viņi nevar izdabūt gatavu, tāpat kā mietu starp ebrejiem un arābiem. Rakstīt pieprasījumus uz abām vietām nozīmē – nokaitināt abus un nesaņemt atbildi ne no viena.
Pēc tam aizvakar pie mums bija ūdens plūdi. Kaimiņiene bija atstājusi vaļā krānus un izmirka mana arhīva nesadegusī daļa.
Abas reizes tikai gadījums traucēja novest iesākto līdz galam. Pirmajā – nosvilināt visu būdu. Otrajā – apslīcināt ap 7 tūkstoši apkvēpušu grāmatu un, kā jau teicu, apšmurgušu papīru.
Pie mums nākošais būs, grūti pateikt… Kaut kāda eksplozija? Tādā gadījumā žēl, ka pirms gadiem pieciem sešiem sapieri no mūsmājas apakšas aizveda ap 60 artilērijas šāviņu. Nesa ārā un guldināja zāģu skaidās kā tādus apaļīgus sivēntiņus… Gaidāmajai eksplozijai tie lieti noderētu.
Izgāšgad, neraugoties uz nepārtrauktu un nepierakstītu dzīvesvietas maiņu, ir uzrakstītas 19 burtnīcas saistītā valodā. Svabadā tikpat kā nemaz. Šogad jau viena burtnīca ir. Ja kaimiņi neuzspers gaisā, būs vēl.”
Miers starp ebrejiem un arābiem joprojām nav panākts. Apkvēpušās grāmatas glabājas Ojāra muzejā.
Bet ir vēl kāda zīmīga detaļa: šī vēstule datēta ar 1979. gada 9. janvāri. Tātad deviņu dienu laikā ir pierakstīta viena burtnīca.
Ojārs cēlās piecos no rīta. Rakstīja līdz deviņiem, ne ilgāk.
Kad pārējiem pilsoņiem sākās darba diena, Ojārs savējo jau bija beidzis.
Pēc deviņiem viņš lasīja avīzes (viņi ar Ludmilu abonēja visus Latvijas preses izdevumus, pat rajonu laikrakstus), rakstīja vēstules, vēroja putnus, mēroja kilometrus cauri Pārdaugavai un Rīgai, tikās ar lasītājiem, iedzēra.
Jā, viņš mēdza iedzert. Ik dienu. Tomēr tas netraucēja četrdesmit deviņos gados uzrakstīt 10 sējumus, lielākoties saistītā valodā. Un vēl arī konsultēt, rediģēt, tulkot. Mihaila Bulgakova “Meistars un Margarita” un Vasilija Šukšina “Līdz trešajiem gaiļiem” joprojām ir nepārspējams tulkojuma paraugs.
Un te fragments no vēstules, rakstītas pēc mana pirmā kursa darba noskatīšanās:
“Pagājušas sešas stundas, kamēr laiks nepastāv. Bišķiņ vairāk, varbūt.
Šukšins laiku kā tādu noliedz vispār. Viņam un mūsu pasakas vēl joprojām ļaunprātīgi stāstošām vecmāmiņām ir taisnība. Laiks ir laiks. Pulksteņi ir pulksteņi. Un idioti ir idioti.
Bet “Līdz trešo gaiļu” pasakas socreālistiskam kapitālremontam es gribētu vērst Jūsu uzmanību uz dažiem acīs krītošiem momentiem.
Neviens no varoņiem nav vidusskolnieciski pārāks par citiem, tikai dažādāks iekš sava garīgā blīvuma. Nevienu nedrīkst izmest un tādā veidā glavļitot trafaretu. Visam jārisinās, visam pa īstam klātesošam personālam piedaloties. Savādāk mēs izraujam no dzīva organisma sev ērtāko vienu un (glābdami) pazudinām visu.
Tā nav veča sholastiska pļāpāšana par jaunību, vai jaunuļa spriedelēšana par mūžību, no kuras tam nav ne mazākās jēgas, bet visīstākā būšans dialektika, kuru mēs visbiežāk šādu vai tādu konjunktūras polītisku apsvērumu dēļ upurējam.
Laiks turpina nepastāvēt. Vismaz es viņa pastāvēšanu nejūtu. Laiks ir gudrs un viltīgs. Zin, kad un – kāpēc noslēpties. Un šā nav…
Vēl (pašam Šukšinam) ir tāda lieta, ka viņš savus lietiskākos vai nelietiskākos varoņus neatstāj plikus mūsu nažasmenīgai un 99%-īgai graizīšanai, lai tie ietilptu mūsdienu izmašinizētajā pirmajā reizrēķina stabiņā (tālāk rīkosies automātika, cilvēka gars var pūt, radušās gāzes kaut arī apsolīs, tomēr nelikvidēs). Bet Ivaniem ir jābūt.
Citādi pat bezjēdzības, un viss, par Taviem sudraba mākoņiem zemāks, pastāvēt nevarēs.
Zini, ir tāda (es kādreiz sacīju – “glābjoša”, bet tas nav pareizi) migla, filtrs, ekrāns, kuru vajag tādas superjūtības eksemplāriem, kāda Tu esi, biji un būsi. Ja man būtu baznīca, es speciāli aizlūgtu par Tevi.
Varbūt pat labāk, ka nekādas baznīcas nav. Un nav nekāda laika. Varbūt, ka Šukšins ir apstādinājis pulksteni un iedarbinājis hronometru?”
Bet varbūt to izdarījis ir Vācietis?
