Vija Beinerte: Gada necilvēks un vēl daži zvēri 98
Vija Beinerte, kinorežisore un esejiste
Viņš nav ne puika, ne meitene. Ne zvērs, ne cilvēks. Un pat ne rotaļlieta. “Viņš ir viņš pats”, skaidro diktora balss seriālā “Uzticamais draugs Dūpijs”.
Kam Dūpijs ir draugs? Zēnam, kas ir saposies uz balli un grozās spoguļa priekšā, tērpies princešu kleitā un zelta kurpītēs. Taču Dūpijs māk tā paskatīties, ka zēns aizmirst par balli un priecīgs dodas rotaļāties.
Kāda tad ir šī rotaļa? Zēns izvārtās dubļos. Nevis nošļakstās, dzenājot bumbu, braucot ar divriteni vai ceļot smilšu pili, bet izvārtās. Kā daži dzīvnieki to mēdz darīt. Un tad parādās divas “personas, kam ir menstruācijas“, viena melna, otra balta, un sajūsmā iesaucas: “Tu esi ļoti īpaša princese!”
Anotācija vēstī, ka “Uzticamais draugs Dūpijs” esot “atraktīvs nīderlandiešu seriāls bērniem vecumā no trīs līdz pieciem gadiem, radīts 2D un “stop-motion” tehnikā ar mērķi palīdzēt pašiem mazākajiem skatītājiem iepazīt pasauli un atrisināt dažādas ikdienas situācijas.”
Kad bērns skatās Rozes Stiebras filmiņu “Sēd uz sliekšņa pasaciņa” vai Noršteina “Ezīti miglā”, viņš atklāj pasauli, kur pēc zilās ilgu puķes ir jāceļo tūkstoš jūdžu, klausās atbalsī, ienirst miglā, iekrīt upē un paceļ acis uz debesīm, lai kopā ar Ezīti skaitītu zvaigznes. Ikdienas situācijas risinājumā (aiznest draugam aveņu ievārījumu) bērns atklāj brīnumainas lietas.
Piemēram, ka Ezītis peļķē redz zvaigznes, bet Ūpis – tikai pats sevi.
Kādu pasauli bērns iepazīst “atraktīvajā” Dūpija sērijā? Pasauli, kur izvārtīties dubļos ir prieks. Kur pieaugušie jebkuru bērna izpausmi pieņem ar atzinību un sajūsmu. Pasauli, kur viņš jūtas īpašs, jo ir “viņš pats”. Lai gan patiesībā šis bērns, būdams zēns, nesaprot, kas īsti viņš ir. Jo pasaulē, ko viņam radījuši vecāki “numur viens” un “numur divi”, nav robežu un viss ir atļauts. Un tas bērnā vieš apjukumu, kas ar laiku var izvērsties smagā psiholoģiskā problēmā.
Un te rodas vairāki jautājumi. Kāds ir vecāku uzdevums – izdabāt vai audzināt? Kāds ir mākslas uzdevums – izklaidēt vai modināt atskārtu, ka cilvēks ir vertikāla būtne? Kāpēc agrāk bērnu filmiņās dzīvnieki uzvedās kā cilvēki, bet tagad cilvēkbērns uzvedas kā dzīvnieks?
Laist pasaulē bērnu – tā ir laime un reizē arī atbildība. Jo ar šo brīdi vecāku galvenais uzdevums (to es saku kā dēlu māte) ir turpmākos astoņpadsmit gadus diendienā darīt visu, lai mazulis, resgalis, dumpinieks izaugtu par uzticamu un uzticīgu vīrieti, kas cienī un mīl sievieti, ir gādīgs tēvs, godprātīgs un krietns sava darba darītājs, izlēmīgs savas zemes saimnieks un aizstāvis.
Kāds vieds vīrs man reiz teica: tas, kas bērnā ir īsteni cilvēcīgs, līdz septītajam gadam pa lielākai daļai vēl guļ dziļā miegā – kā asni zem sniega, gaidot pavasari.
Mazs bērns daudz vairāk seko instinktiem nekā apziņai un tāpēc taisni šajā laikā ir vai nu godprātīgi audzināms vai ļaunprātīgi manipulējams.
Tāpēc sniedz bērnam tikai pašu nepieciešamāko! Radini viņu pie kārtības un disciplīnas! Uzmudini un uzmundrini, bet neslavē pārlieku! Liec viņam vingrināties visādās labās un derīgās lietās un, lai bērns būtu cik krietns būdams, nepadari viņu lepnu, patmīlīgu un iedomīgu!
Tātad, lai akla pašmīlestība pārvērstos par mīlestību, proti, kļūtu redzīga, tai ir jādod likumi. Jo kas gan iemācīs bērnam Dievu un tuvāko mīlēt, ja ne ģimene un skola!
Cik ļoti šī vienkāršā mācība atšķiras no tā, kas patlaban tiek tiražēts Latvijas mediju telpā un konkrēti seriālā par “uzticamo draugu” Dūpiju, kur bērnam viss ir atļauts un jebkāda viņa rīcība tiek vērtēta kā unikāla rakstura izpausme un pieņemta ar sajūsmu. Kādēļ tik radikāla pieeju atšķirība?
Bērnībā es biju pārliecināta, ka visi cilvēki ir cēlušies no eņģeļiem. Skolā man paskaidroja, ka liela daļa tomēr no pērtiķiem. Vēlāk atklāju, ka ir arī tādi, kas no auniem. Tagad, “iekļāvīgās dažādības” laikmetā, pieļauju, ka dažs labs varētu būt arī no cūkām vai ūpjiem.
Ja cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, tad uz viņu attiecas Kristus vārdi: “Kas neaizliedz sevi un neseko man, nav manis cienīgs.” Aizliegt sevi (aizliegt, nevis noliegt) nozīmē pārvarēt savu dzīvniecisko dabu, tiecoties apziņā, gribā un rīcībā – cik vien iespējams – līdzināties savam Radītājam.
Bet, ja cilvēks ir cēlies no pērtiķa, nekāda piepūle nav nepieciešama. Mīli sevi! Tu esi labs tāds, kāds esi. Nekādas vertikāles, tikai horizontāle.
Taču horizontāle nespēj sniegt atbildes uz dzīves galvenajiem jautājumiem: kas mēs esam, kādēļ mēs esam un kas būs pēc tam?
No tā ceļas nedrošība un bailes. Un tad tikai atliek iečukstēt bērnam ausī, ka visas problēmas ir no tā, ka tu esi piedzimis nepareizajā ķermenī, bet to var mainīt, mēs palīdzēsim. Un ja vecāki tam pretosies, mēģinās iebilst, ka lēmumu vajadzētu pieņemt vismaz tad, kad būsi sasniedzis pilngadību, mēs tevi aizsargāsim, atņemot viņiem vecāku tiesības.
Redzot šādas ideoloģijas postīgumu, Dž. K. Roulinga pagājušā gada jūnijā publicēja eseju, kurā pamato, kāpēc nevar klusēt par dzimuma un džendera jautājumiem.
Rakstniece finansē divus fondus. Viens atbalsta no vardarbības cietušas sievietes un bērnus, otrs klīniskus pētījumus par izkaisīto sklerozi – slimību, kas vīriešiem un sievietēm izpaužas ļoti atšķirīgi. Tāpēc viņai ir svarīgi, lai juridiski netiktu noārdīts bioloģiskā dzimuma jēdziens, aizstājot to ar sociālas izvēles terminu “dženders”.
Tomēr arī tas vēl nav viss. Pārejas vecumā Roulinga pati ir izjutusi nedrošību, ko uzveikt palīdzējusi nevis medicīniska iejaukšanās, bet grāmatas un mūzika. Pētījumi liecina, ka 60 līdz 90 procentos gadījumu pusaudžu svārstības dzimuma jautājumos atrisinās, viņiem pieaugot. Taču rakstnieci satrauc tas, cik strauji pieaug dzimuma maiņu alkstošu meiteņu skaits Apvienotajā Karalistē, turklāt lielu daļu no tām veido pusaudzes, kas sirgst ar autismu.
Diemžēl līdzīga situācija ir vērojama arī ASV. Bet psihiatrus, kas ar konkrētiem faktiem apgāž “iekļāvīgās dažādības” aktīvistu galveno argumentu, ka pusaudži, kam netiks ļauts mainīt dzimumu, padarīs sev galu, apklusina un atlaiž no darba.
Vienlaikus arvien straujāk pieaug to personu skaists, kas nožēlo dzimuma maiņas operāciju un vēlas atgūt savu oriģinālo dzimumu. Taču auglība daudzos gadījumos ir neatgriezeniski zaudēta.
Gribu vēlreiz uzsvērt: par “homofobu” var saukt cilvēku, kas ienīst homoseksuālas personas, bet ne tādu, kas uzstājas pret viendzimuma “laulībām”.
Ja cilvēks piedzimst ar homoseksuālu tieksmi, viņš tādēļ nav izstumjams ne no savas ģimenes, ne no sabiedrības. Bet pasludināt šādu tieksmi par pamatu ģimenei, nozīmē izārdīt gan Latvijas Republikas, gan Dieva noteikto satversmi.
Par “transfobu” var saukt cilvēku, kas ienīst transpersonas, bet ne tādu, kas uzstājas pret mazu bērnu mulsināšanu un pavedināšanu uz postīgiem un nelabojamiem lēmumiem.
Par to visu Latvijas sabiedrību brīdina Stambulas konvencijas pretinieki.
Mācītājs Ingmars Zemzaris šajā sakarā saka: “Priekšstats par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt ar bērniem, mūsu civilizācijā līdz šim balstījās Kristus vārdos, ka tam, kas apgrēcina bērniņu, būtu labāk, ja tam dzirnu akmeni uzkārtu kaklā un to iemestu jūrā. Tas ir šaušalīgs biedinājums, kas spēj atjēdzināt ikvienu cik necik normālu cilvēku.
Pat komunisti padomju laikā nelīda ar savu ideoloģiju bērnudārzos; komunistiskā indoktrinācija sākās tikai skolā, iestājoties oktobrēnos. Gandrīz nevienā pirmsskolas vecuma bērniem domātā padomju filmiņā nav ne miņas no propagandas.
Tagadējie neomarksisti ir pavisam cita kaluma suga. Viņos ir kaut kas no ķēniņa Hēroda – arī viņš savu gļēvo naidu uz Kristu realizēja tieši vardarbībā pret bērniņiem. Tikai vecais Hērods savā nevarībā kāva bērnu mirstamo miesu, bet mūsdienu hērodiāņi grib daudz vairāk: samaitāt bērnu nemirstamo dvēseli.
Mūsu acu priekšā Latvijā taisni bērni kļūst par galveno dženderisma propagandas mērķauditoriju – tieši tā, kā to klusiņām, bet nepārprotami paredz Stambulas konvencijas 14. pants.”
Tāpēc nominācijai “2020. gada necilvēks” es izvirzītu tos, ar kā gādību televīzijas kanālā LTV1, kam sadaļā “Misija” rakstīts “Kalpot Latvijas sabiedrības interesēm”, tika demonstrēts seriāls “Uzticamais draugs Dūpijs”.
Un tos, kas “iekļāvīgas dažādības” vārdā sludina, ka dzimums ir nevis bioloģiski determinēts, bet gan indivīda izvēles jautājums, un morāle ir sociāls konstrukts, ko katrs var grozīt pats pēc saviem ieskatiem.
Mēģinājums izveidot tādu sabiedrību, kur nav cīņas starp instinktu un morāli, ir ceļš uz mežoņu un tad uz dzīvnieku pasauli. Un te nu katram pašam ir skaidri jāizlemj, kurš ceļš ved uz patiesu brīvību – platais visatļautības un tolerances vai šaurais pašaizliedzības un mīlestības ceļš.
Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
