Krievu kara žurnālists, Čečenijas kara veterāns Arkādijs Babčenko šo lietu komentē īsi: “Krievi gribēja izspēlēt parasto scenāriju – nolaupīt sievieti-snaiperi, banderovieti, iebiedēt ar mūža ieslodzījumu un tad uzfilmēt atzīšanos, kā viņa nogalinājusi divdesmit astoņus cilvēkus, sešus puisīšus krustā piesitusi, vienu dzīvu apēdusi. Viņai piespriež divdesmit piecus gadus, pēc tam klusām apmaina pret Jerofejevu un Aleksandrovu. Visticamāk, plāns bija šāds. Taču viņi izvēlējās šim scenārijam visnepiemērotāko sievieti.” 20
“Viņa ir kategorisks un ļoti neērts cilvēks.” Tā Nadeždu raksturo viņas advokāts Marks Feigins. Un piebilst, ka Savčenko ir unikāla personība, 21. gadsimta Ukrainas kareivja etalons. Uz jautājumu, vai Savčenko nav jukusi, Feigins atbild: “Nē, viņa nav jukusi. Viņa ir adekvāta situācijai, kādā atrodas. Viņa daudzkārt ir bijusi ārkārtas situācijās – Irākā, Maidanā, Donbasā.”
Irākā koalīcijas spēku sastāvā Savčenko nodienēja pusgadu, jo tāds bija noteikums, lai viņa varētu iestāties Harkovas aviācijas skolā. Šī sieviete ir cīnītāja – viņa zina, ko grib, un nekļūdīgi virzās uz mērķi.
Krievijas mediji pirms neilga laika atkārtoti publiskoja šausmu stāstu par pareizticīgo mācītāju Vladimiru Marecki, ko Savčenko it kā esot spīdzinājusi, grasījusies pārdot viņa orgānus, taču svētais tēvs brīnumaini izglābies. Nadeždas advokāti jau vairākkārt rakstījuši, ka tie ir meli, Mareckis nekad nav ticies ar Savčenko. Advokāti gribēja Marecki nopratināt tiesā, taču prokuratūra kategoriski iebilda, teica, ka Nadeždai netiekot celta apsūdzība par spīdzināšanu, tāpēc mācītāja liecība uz lietu neattiecoties. Taču patiesība ir vienkārša: Mareckis nav papūlējies saskaņot datumus. Bataljona “Aider” puiši viņu apcietināja 25. maijā – prezidenta vēlēšanu dienā, kad mācītājs ar savu draudzi ārdījās Luhanskā, apgalvojot, ka te neesot nekāda Ukraina. Bet Nadežda tajā dienā bija Kijevā, balsoja vēlēšanu iecirknī Draizera ielā, tad atgriezās savā helikopteru daļā Brodos, noformēja atvaļinājumu un uz Luhansku devās tikai 3. jūnijā. Līdz ar to Mareckis viņu ir redzējis vienīgi televizora ekrānā. Svētajam tēvam gan nenāktu par ļaunu pārlasīt baušļus, īpaši astoto – tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
Par Nadeždas sagūstīšanu pēc viņas teiktā stāsta advokāts Nikolajs Polozovs: “No 3. līdz 17. jūnijam Savčenko brīvprātīgo bataljona “Aider” sastāvā atradās Donbasā. 17. jūnijā risinājās sīvas cīņas, Savčenko atrada ievainotus kareivjus, sniedza viņiem pirmo palīdzību, tad mēģināja sazināties ar štābu, normālu sakaru nebija, izgāja ar mobilo telefonu uz ceļa, tur viņai sašāva roku, pēc tam sagūstīja un aizveda uz Luhansku, uz kaujinieku štābu, ko vadīja Igors Plotņickis. Nedēļu vēlāk viņu izveda uz Krieviju, kur Nadeždu sagaidīja federālā dienesta darbinieki.”
Lūgts komentēt stāstu par mīnmetēju uguns koriģēšanu, Polozovs saka: “Uguns koriģēšana un helikoptera pilotēšana ir dažādas profesijas.” Pēc apsūdzības versijas Nadežda ir ielavījusies kaujinieku bataljona “Zarja” teritorijā, uzkāpusi tronī, nokoriģējusi uguni, nokāpusi no torņa, apskrējusi ap to un tur saņemta gūstā. Jāpiebilst, ka no torņa žurnālistus nav iespējams identificēt, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņiem nebija ķiveru, tādēļ šī apsūdzības daļa ir atcelta. Tagad viņai inkriminē civiliedzīvotāju nogalināšanu “aiz personiska naida pret Ukrainas krievvalodīgajiem”. Patiesībā Vološins un Korneļuks gāja bojā apšaudē, jo bija kopā ar bataljona “Zarja” puišiem, taču apsūdzība negrib identificēt pārējos bojāgājušos, jo tad nobrūk arī tā versija, ka Savčenko koriģējusi uguni, kas vērsta pret civiliedzīvotājiem. Jāpiebilst, ka uguni tur vispār neviens nekoriģēja, pietika ar to, ka bija zināmas bāzes koordinātes. Bet, kad atklājās, ka bojā gājuši divi žurnālisti, steigšus vajadzēja atrast kādu, ko varētu padarīt par vainīgo.
