Vija Beinerte: Austrālija liesmās. Briesmīgākie vārdi ziņās – “Mēs to nespējam kontrolēt”. 5
“Nespēju loģiski domāt. Ir izsludināts ārkārtas stāvoklis. Kamēr Tev rakstu, Pēteris ar bērniem pamet mūsu lauku māju, jo tuvojas uguns un visiem ir jāevakuējas. Gluži kā kara laikā, kad jādodas bēgļu gaitās.
Rīt sola 45 līdz 47°C un stipru vēju. Brīdina, ka vēja dēļ Viktorijas uguns masīvs var savienoties ar Jaundienvidvelsas. Tā būtu katastrofa mums visiem.
Sidnejas dambis gandrīz sauss, kopš decembra nav atļauts laistīt dārzus, viss izkaltis.
Putni, knābjus un spārnus atplētuši, elso uz mūsu verandas, šorīt pat kāds oposums bija apgūlies pie ārdurvīm. Putnus padzirdīju, oposumu vēl arī pabaroju ar banānu.
Visi mājdzīvnieki – zirgi, vistas un suņi no privātmājām pārvesti uz īpašu patversmi.
Pēteris, pirms devās uz laukiem, mūsu māju ietina alumīnija folijas strēmelēs, jo šādi pirms tam tika izglābta Ērikas keramikas skolotāja māja.
Kaut nu vēji pagrieztos uz Jaunzēlandes pusi! Televīzijā premjers visu laiku stāsta par evakuācijas centriem. Deg arī Adelaide, naktī uguns josla izplētusies līdz Pertai, deg Tasmānija un Viktorija pie Melburnas.”
Šie ir īsi zibšņi no sarakstes ar mākslinieci Viju Erdmani, kas dzīvo Sidnejā.
Ziņas no katastrofu skartiem reģioniem iegūst papildu dimensiju, ja pats esi tur kaut reizi pabijis. Bet ja tur dzīvo tev tuvi un mīļi cilvēki, viss kļūst pavisam personiski.
Austrālijā esmu bijusi vairākas reizes, zinu, ka vasarā meža ugunsgrēki tur ir parasta lieta. Tiesa, pirmo reizi redzot, kā plosās liesmas un debesīs kāpj melni dūmi, sajūta bija pagalam dīvaina. Taču draugi mierināja: viss tiek kontrolēts.
Tagad vieni no briesmīgākajiem vārdiem, kas dzirdami ziņās, ir: “It’s out of control!” – “Mēs to nespējam kontrolēt”.
Valstī ir izsludināts ārkārtas stāvoklis. Vissmagāk cietusi ir Jaundienvidvelsa, taču arī Viktorijas pavalstī uguns plosās mežos un nacionālajos parkos.
Lielākās pilsētas – Sidneju un Melburnu – klāj biezi dūmu un pelnu mākoņi. Austrālijas galvaspilsētā Kanberā, administratīvajā reģionā, ko ieskauj Jaundienvidvelsa, dūmi ir tik smacīgi, ka Šveicē bāzētā grupa “AirVisual” gaisa kvalitātes ziņā to atzinusi par šobrīd trešo sliktāko pasaulē.
Vismaz 27 cilvēki, starp tiem četri brīvprātīgie ugunsdzēsēji, ir gājuši bojā. Izdeguši ir vairāk nekā 10,7 miljoni hektāru mežu un parku. Salīdzinājumam: pērn Amazones baseinā izdega ap 900 tūkstošiem hektāru, bet 2018. gadā Kalifornijā – ap 800 tūkstošiem hektāru mežu.
Jaundienvidvelsā vien ir gājis bojā gandrīz pusmiljards dzīvnieku, ziņo Sidnejas universitātes ekologi. Starp tiem ir putni, rāpuļi un zīdītāji, izņemot sikspārņus. Kukaiņi un vardes šajā skaitā nav iekļauti.
Daži pusaudži, vides aktīvisti, pārmet glābējiem, ka vispirms vajadzētu parūpēties par dzīvniekiem un tikai tad par cilvēkiem.
Dzīvnieki, protams, ir jāglābj, un tas tiek darīts, cik vien ir iespējams. Tomēr šiem aktīvistiem es gribētu atgādināt, ka tie, kas glābj gan vienus, gan otrus, ir cilvēki.
Ugunsgrēku sezona Austrālijā vienmēr ir bijusi bīstama. Lielākoties tie izceļas no zibens, lai gan reizēm arī aiz cilvēku nolaidības, ļaunprātības un stulbuma.
Kopš pagājušā gada 8. novembra par tīšu dedzināšanu ir ierosinātas krimināllietas pret 183 personām, no kurām 40 ir nepilngadīgas.
2009. gada 7. februāris vēsturē ir iegājis kā Melnā sestdiena, kad Viktorijā vienlaikus plosījās 400 meža ugunsgrēku un tajos bojā gāja 173 cilvēki.
Šoreiz meža ugunsgrēki plosās jau kopš septembra, un to skaits ir pārspējis agrākos melnos rekordus.
Glābšanas darbos ir iesaistījušies karavīri, militārā flote un aviācija, kā arī palīgspēki no Kanādas un ASV.
Patlaban lietus ir devis nelielu atelpu tūkstošiem ugunsdzēsēju un brīvprātīgo. Taču vēl ir tikai janvāris.
Vai karstums ir saistīts ar klimata pārmaiņām? Tas ir viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem. Zinātnieki nesteidzas atbildēt.
Dati liecina, ka Austrālijā kopš 1910. gada temperatūra caurmērā ir cēlusies par 1°C, ar karstuma rekordu 1950. gadā.
Jautāts par pēdējās sezonas karstuma un sausuma iemesliem, Endrjū Volkinss, Austrālijas Meteoroloģijas biroja vadītājs, kā cēloni min “Indijas okeāna dipolu”.
Tas rodas ekvatoriālajos ūdeņos no okeāna virsmas temperatūras neparasti lielās atšķirības rietumu un austrumu piekrastē, kas ir izraisījusi katastrofālas lietavas Indonēzijā un katastrofālu sausumu Austrālijā.
Bet nu vēl dažas rindas no manas vārdamāsas vēstulēm:
“Sidnejā 47,9 °C. Terase pilna ar putniem. Dodu tiem padzerties.
Pēdējā ziņa no Ērikas: “Lai Dieviņš ir ar tevi!”
Televīzijā viss izskatās kā ziņās no karadarbības zonas. Mājas krāsmatās, piekraste deg, ceļi slēgti.
Diena pārvērtusies naktī, jo debesis melnas no sodrējiem. Karstums 48°C. Paldies Dievam, vējš mainīja virzienu! Aizpūta uguni uz jūras pusi.
Zvanīja Pēteris, galīgi aizsmacis no dūmiem, putekļiem, negulēšanas un pārguruma. Galvenais – visi ir dzīvi.
Daudziem vajadzēšot psihiatra palīdzības. Paldies, ka man esi Tu.
Vija, ja Tu redzētu mūsu žurnālistus, kas vienmēr ir uzvalkos un safrizēti!
Tagad visi izspūruši, rugājiem apauguši, no dūmiem un negulēšanas iekaisušām acīm un čerkstošām balsīm. Un te pēkšņi pie manis ierodas žurnāliste no Latvijas, kam vajagot nofilmēt manas Kultūras dienu impresijas.
Austrālija deg, bet viņai vajagot bildes un stāstu par Kultūras dienām! Man pietrūka vārdu.
Teicu, ka īsti nezinu, vai patlaban ir rīts vai vakars. Sajūta, it kā mani gribētu filmēt “Monty Python” sērijā.
Paldies par atbalstu! Brīdis, kad dega Eksetere un Bandūna, bija briesmīgs. Ziņās tikai izmisuma kliedzieni: mēs to nespējam kontrolēt!
Pēteris darīja, ko varēja. Kamēr es te baiļojos, viņš kā mitoloģisks varonis cīnījās ar uguni, līdz ieradās ugunsdzēsēji, un tad turpināja kopā ar viņiem.
Ērika no rīta izstaigājusi apkārtni, visa Stounkvorrirouda izdegusi. Arī mazais namiņš, ko Edvīns bija sācis atjaunot kā brīvdienu māju, ir nodedzis.
Bet Pēterim pietika humora pateikt, ka žoga stabi nebūs jākrāso, jo tagad tie jau ir melni.
Vakar, tas ir 6. janvārī, viņiem visiem bija jāatgriežas darbā, Edvīnam “Channel 10 TV”, Elisai viņas aktieru menedžmentā, bet Pēterim – birojā. Pēteris teica, ka īsi nezinot, ko atbildēt uz jautājumu, kā pavadīji vasaras brīvlaiku.
Kad viņš vakarnakt pārradās, atģērbās dārzā, jo drēbes bija piesūkušās ar deguma smaku. Mazgāju pa trim lāgiem.
Un tad Pēteris salika tīro veļu somā un devas atpakaļ, jo sola jaunu karstuma vilni. Cīņa vēl nav galā. Daudzi koki turpina gruzdēt no iekšpuses. Ciklons Rietumaustrālijā īsti nemākot ciklonot, tāds vārgulis gadījies.
Paldies, mīļā, ka Tu man esi! Bučas.”
Nav mūsu varā vārgo ciklonu padarīt stipru. Taču mēs spējam ar labu vārdu un gaišu domu stiprināt tos, kam šobrīd tik ļoti svarīgi ir zināt, ka viņi nav vieni.
Austrālija, mēs esam ar tevi!
