Tu esi Mākslas akadēmijas profesore. 2
Ilgus gadus mācīju gleznošanu tekstila nodaļas ceturtajam un piektajam kursam un kompozīciju glezniecības nodaļas otrajam kursam. Mani bijušie studenti tagad visi ir ievērojami mākslinieki.
Vai šis tavuprāt ir mākslai labvēlīgs laiks?
Mākslinieka lūgsnā ir vārdi: “Dievs, paplašini telpu manās šaurajās krūtīs!” Bet tagad visapkārt pārsvarā redzu cīņu par varu un naudu. Es šajā cīņā nepiedalos. Un arī to, pēc kā tirgū pieprasījums, es negleznoju… Īsta māksla dziedina dvēseli. Tā ir pretinde vājumam, izmisumam, visa labā un patiesā noliegumam. Taču šais laikos arvien biežāk māksla tiek aizstāta ar izklaidi. Bet izklaides bērni – vai viņi spēs lasīt Ojāru Vācieti un Āriju Elksni? Vai mācēs skatīties Ubānu, Liepiņu, Svempu, Eliasu? Kultūra ir atkarīga no tautas materiālā ziņā, bet tauta ir atkarīga no kultūras garīgā ziņā.
Eduarda darbnīca, kas vēlāk kļuva arī tava, kur ilgus gadus jūs bijāt kopā dzīvojuši un strādājuši, kur bija gaisma un plašums, kur katra lietiņa, šķiet, bija apgarota un elpoja, – pirms dažiem gadiem tev šīs telpas bija jāatbrīvo…
Sākumā man tas bija milzīgs trieciens. Neilgi pirms nāves mana māmiņa teica, ka varot mierīgi nomirt, jo zinot, ka man paliek šī svētnīca, jā! – tieši tā viņa teica: svētnīca – Eduarda un mana darbnīca. Pēdējā naktī pirms izvākšanās es pamodos agri, tikko ausa rīts, pirksti sāpēja no striķu siešanas, telpa pilna ar kastēm, kurās sapakota gandrīz vai visa mana dzīve. Piecēlos un tā vietā, lai turpinātu saiņot Eduarda medaļas, grāmatas, gleznas, piesēdos un uzrakstīju eseju. Tādu skumju un sāpju pilnu. Bet tagad esmu to visu pārvarējusi. Pamazām sāku iedzīvoties. Te, kur esmu tagad, varbūt nav tik daudz gaismas, tomēr ir gana plašs, lai varētu strādāt. Esmu sapratusi arī to, ka māksliniekam vide ir ļoti svarīga. Nevar radīt haosā. Kalniņš savulaik pats lakoja grīdas, lai spīd, lai ir gludas un tīras. Pie Pauļuka kurpes bija jāatstāj priekšnamā. Tā ir mākslinieka iekšēja vajadzība pēc sakoptības. Tagad esmu spējusi sakārtot savu dzīves telpu gan ārēji, gan iekšēji. Gleznojot tu kā no dziļām dzīlēm velc ārā sajūtas, domas, tēlus. Apkārtēja nekārtība to nojauc. Kur nav harmonijas, nav rodošā spēka.
Pēc kā tad mēs visi tiecamies – pēc harmonijas, pēc saskaņas. Ja manī tās nebūs, kā gan varēšu to dot citiem? Brīvība ir harmonijas augstākā virsotne. To cilvēks diendienā iekaro ar otu, ar spalvu, ar smagu, nopietnu darbu. Audekla kilometri neko nenozīmē. Visu nosaka cilvēka brīvība.
P.S. Nu Ritiņa ir apskaidrota mūžībā. Izvadīšana sestdien, 25. aprīlī, pulksten 12 Krematorijas lielajā zālē. Ikviens ir laipni gaidīts kopā ar tuviniekiem godināt Ritas Valneres piemiņu.
