Un biji jau arī. Laiks to ir apliecinājis. 2
Kad precējāmies, man bija trīsdesmit viens, viņam – piecdesmit seši. Pirms tam Eduards deva man vienu gadu pārdomām. Teica: ja atradīsi labāku, precies ar to. Es apprecējos ar Eduardu. Pēc gada mums piedzima Ieva. Un visa mana dzīve pārmainījās. Tikai kopš Ievas piedzimšanas es tā pa īstam sāku apzināties, kāds ir mans dzīves un līdz ar to arī glezniecības uzdevums. Sievietes sūtība ir būt mātei, sievai, iedvesmotājai, atbalstītājai.
Vēl viens no iemesliem, kāpēc paliku ar Eduardu, – man bija sajūta, ka viņam līdzās es varēšu vairāk izdarīt. Un arī viņš varēs vairāk, ja būšu viņam blakām. Viņš mani saprata kā neviens. Un arī es viņu. Sākumā man šķita, ka, paliekot ar Eduardu, es neko nezaudēšu, neko neziedošu, nebūs nekādu upuru, jo mēs taču darām kaut arī katrs savu, taču pamatu pamatos kopīgu darbu.
Tātad upuri tomēr bija?
Kā ikvienai sievietei, kas apzinās, ka māte, bērns un ģimene – tas ir visa pamats un visa pirmsākums.
Toties kopā ar Eduardu es varēju radoši un garīgi pilnveidoties – viņa personības klātiene iedvesmoja, taču nekādi neierobežoja un nenomāca manu brīvību. Un tas vairs nebija upuris. Tagad, atskatoties uz dzīvi ar Eduardu, varu vien teikt: nebija viegli, bet bija skaisti. Tas bija kaut kas īpašs – visam, kas ar mums notika, bija mērogs. Milzīga bagātība. Garīga bagātība.
1958. gadā Kalniņam starptautiskā mākslas izstādē Briselē tika piešķirta bronzas medaļa. Viņš bija PSRS Mākslas akadēmijas akadēmiķis. Kad Eduards rīkoja izstādi Japānā un Indijā, viņš gribēja, lai braucu līdzi. Sešdesmit viņa darbi tika izstādīti Tokio labākajā galerijā. Lieliskas atsauksmes visos galvenajos preses izdevumos. Kāds mākslas kritiķis rakstīja: “Arī mums ir jūra, tikai mums nav tāda mākslinieka kā Eduards Kalniņš, kas to tā redzētu un spētu uzgleznot.” Es lepojos ar viņu.
Tajā pašā gadā, kad Eduardam bija izstāde Japānā, tev pašai bija liela personālizstāde Aizrobežu mākslas muzejā Rīgā. Nešaubos, ka arī Eduards lepojās ar tevi. Kādā intervijā viņš teica: “Lielākā daļa mākslinieku glezno, ko redz, bet Rita glezno, ko jūt.” Jūsu abu meita Ieva arī ir māksliniece. Vai tavuprāt viņai ir vieglāk vai arī gluži otrādi – grūtāk nekā citiem?
Tev vajadzētu viņai pašai to jautāt. Par laimi Ieva ir kolosāli viengabalains un labā nozīmē vienkāršs cilvēks. Viņa visur jūtas droši. No tēva un laikam jau arī no manis viņa ir mantojusi lielu pašapziņu. Kādreiz mums ar viņu pat bija problēmas – skolotāji sūdzējās, ka Ieva neievērojot distanci. Viņa bez pārspīlētas bijības varētu ieiet arī ministra kabinetā, ja vien tas būtu nepieciešams. Ieva ir augusi vidē, kur valda līdzvērtība un cieņa, neatkarīgi no cilvēku vecuma vai ieņemamā amata.
Ieva visu dara patstāvīgi. Mēs ar Eduardu nekad neskatījāmies viens otra darbus, kamēr tie nebija gatavi. Arī Ieva negrib man rādīt, viņa nevēlas, lai ko saku, mācu. Visu viņa grib atrast un darīt pati. Tas ir labi.
Māksla ir iekšēja, garīga pasaule. Tā nav ražošana, – tā ir radīšana, tātad dziļi personiska.
Gan tu, gan tava meita esat mākslinieces. Tātad tavam tēvam tomēr nebija taisnība attiecībā uz sievietes vietu mākslā.
Tā varētu būt atsevišķa sarunas tēma: sieviete mākslā. Pirms otrā pasaules kara Latvijā glezniecībā bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas sievietes – Felicita Pauļuka, Aleksandra Beļcova, Hilda Vīka. Akadēmijā savā kursā es biju vienīgā. Bet tagad – paskaties, cik daudz sieviešu gleznotāju! Pie tam labu gleznotāju!
