Kā nokļuvi Rīgā akadēmijā? 2
Uznāca karš. Sākumā bēgām uz Tērveti, tad uz Rīgu pie radiem. Kā stāvējām, bez mantām, atstājot visu iedzīvi. Rīgā iestājos Rozentāla mākslas skolā. Kas tā bija par brīnišķīgu vidi! Man bija pasakains skolotājs Oto Pladers. Viņš mācēja ne tikai teorētiski izstāstīt, bet arī praktiski parādīt. Pats bija mācījies pie Purvīša. Biju patiesi laimīga. Tur vienu semestri mani mācīja arī Jānis Roberts Tilbergs. Pladers reiz pienāca pie manis un teica: “Jūs būsiet gleznotāja.” Es tev nevaru izstāstīt, ko man tas nozīmēja! Tas bija kaut kas īpašs. Saproti – kaut kas īpašs! Manu Rozentāla skolas diplomdarbu pieņēma Leo Svemps.
Un tad nāca akadēmija. Tā bija pavisam cita gaisotne. Piecdesmito gadu sākumā mācību programma bija orientēta tikai un vienīgi uz naturālu dabas kopēšanu ar krievu peredvižņikiem kā paraugu. Mani mīļie skolotāji tur tika zākāti par formālistiem. Pirmie gadi akadēmijā nomāca. Bet 3. kursā jau bija Ubāns, Miesnieks, Eliass – latviešu klasika!
Kā veidojās tavas attiecības ar Eduardu Kalniņu?
Ceturtajā kursā nonācu pie Kalniņa. Un uzreiz iestājās lūzums. Kalniņš man ne reizes nelika kaut ko labot, viņš nestāvēja man aiz muguras un nemācīja: to vietu taisiet tā, un šo vietu tā. Viņš man pateica: jums ātrāk jātiek ārā no akadēmijas, jūs jau visu protat. Un vēl Kalniņš man teica: jādomā ir par to, kāda ir jūsu personiskā attieksme pret to, ko darāt. Tikai nedomājiet, ka varēsiet sākt no tās vietas, kur kāds meistars ir beidzis. Katram savs ceļš ir noejams pašam. Tikai tad tam ir vērtība. Jāatrod savs ceļš. Jāizdzīvo un jāizcieš. Būt māksliniekam – tas ir pasaules uzskats.
Ja Oto Pladers man mācīja, kā rīkoties ar roku, tad Kalniņš – ko darīt ar galvu un sirdi. Kā veidot sevi.
Kalniņa personības spēks, talanta valdzinājums – to, šķiet, ir sajutis un piedzīvojis katrs, kas ir bijis ar viņu pazīstams. Es nemaz nebrīnos, ka tu iemīlēji cilvēku, kas par tevi divdesmit piecus gadus vecāks.
Viss jau sākās ar sarunām. Eduards kā Romas prēmijas stipendiāts gadu bija dzīvojis un strādājis Itālijā. Viņš bija garīgi brīvs un apbrīnojami vitāls cilvēks. Viņš redzēja un saprata visu, kas notiek. Arī to, ka viņš ārpus sevis neko daudz nevar mainīt. Eduardam bija nepieciešama pleca sajūta, kāds, kam var atklāties, var uzticēties. Tas jau nav nekas neparasts – ir gana daudz tādu gadījumu, kad profesors apprec savu skolnieci. Nezinu, kāpēc Eduards atklājās tieši man. Laikam sajuta manī cilvēku, kam var uzticēties, kas viņu sapratīs, kas ir līdzvērtīgs. Varbūt tas bija naivi un pārdroši, bet es jutos Eduardam līdzvērtīga.
