Savukārt tava vecmāmiņa reiz esot izglābusi savu dēlu no drošas nāves, vai ne tā? 2
Tas bija pēc 1905. gada revolūcijas. Manam tēvocim esot piespriests nāvessods. Vecāmāte paņēmusi uz rokas manu māmiņu, tolaik vēl zīdainīti, un devusies uz soda ekspedīciju. “Mazā māsiņa lūdz apžēlot savu brālīti”, tā viņa esot teikusi. Tēvocim nāvessods tika nomainīts pret mūža izsūtījumu. Savāda sajūta pārņem, kad ieraugi, kā savijas un atkārtojas notikumi.
Savā ziņā to var attiecināt arī uz tavu tēvu un tevi.
Tēvs juta un saprata, ka mana vēlme zīmēt ir nopietna. Taču viņš mani brīdināja, ka šī profesija nav piemērota sievietei. Nekur pasaulē tā neesot sieviešu lieta, jo glezniecība ir grūts – gan fiziski, gan garīgi – ļoti grūts darbs. Ja sieviete grib sevi izteikt mākslā, viņas vieta esot skatuve. Man jau skatuve arī patika, es labi deklamēju dzejoļus, tomēr līnija, forma un krāsa bija mana galvenā izteiksme. Es zīmēšanu uztvēru kā visa pamatu. Atceros, kā sagatavošanas klasītē mums viss bija jāzīmē. Matemātikā trīs āboli, septiņi cāļi. Saskaiti, atņem un tad uzzīmē rezultātu. Tas veicināja iztēli un tēlaino domāšanu, nostiprināja zinības. Tāpat arī latviešu valodas nodarbībās mums bija jāzīmē – saule, debesis, mājas, dzimtā zeme. Un tad vēl mums tika iedota tāda grāmatiņa, šķiet, tā nāca no Vācijas, un šajā grāmatiņā bija parādīts, kā ar vienkāršām taisnām svītriņām, tādām kā sērkociņi, var uzzīmēt visdažādākās figūriņas. Skolotāja zināja, ka esmu laba zīmētāja, tāpēc tiku saukta pie tāfeles, lai citiem klases bērniem parādītu, cik viegli un vienkārši ir uzzīmējama cūciņa, kaziņa, gailītis.
Kas ir tavi skolotāji?
Skolnieka un skolotāja attiecības man vienmēr ir bijis kas īpašs. Tas sākās jau pamatskolā, kad izrādījās, ka mana klases audzinātāja ir bijusi arī manas māmiņas skolotāja. Man šis fakts iedvesa pat tādu kā bijību – šī persona ir audzinājusi un skolojusi manu māti! Turklāt tajā pašā skolā bija mācījies arī mans tētis. Skolotāja profesija man šķita pati cienījamākā, kaut kas ļoti svarīgs un svēts, kā īpaša misija.
Varbūt tāpēc arī pati sākumā gribēju kļūt par skolotāju. Pēc pamatskolas izturēju nopietnu pārbaudījumu un iestājos Jelgavas Skolotāju institūtā, lai kļūtu par zīmēšanas skolotāju. Pamatskolā mans vēstures skolotājs bija Arnolds Milts, pazīstamā mākslinieka Frīdriha Milta brālēns. Viņa mājās pie sienām bija izkārtas daudzas gleznas, varēju apskatīt pasaules lielmeistaru reprodukciju albumus. Savukārt Jelgavā mans zīmēšanas skolotājs bija Zaļās vārnas vadītājs Kārlis Baltgailis.
