Kad un kā sāk veidoties dažādība? 2
Dažādība rodas vēlāk, atkarībā no tā, vai un kā bērna spējas tiek attīstītas un tālāk ievirzītas. Ja vecāki teiks: ko niekojies un ķēpā papīru! – bērns nokautrēsies un mitēsies to darīt.
Piedod, varbūt mans jautājums tev šķitīs muļķīgs, bet uz kā tu zīmēji? Cik zinu, tavā bērnībā gan rakstāmpapīrs, gan zīmēšanas papīrs bija dārgs un ne katram tik viegli pieejams…
Es ņēmu ietinamo papīru. Manai vecmāmiņai Bēnē piederēja veikaliņš. Es vēl tagad smalki atceros gan veikala leti, gan arī kases pulti uz tās. Pults bija melna, augstāka par leti, ar virpotiem spraislīšiem; tajā bija atvilktnes, nodalījums naudiņai, un tam visam blakus liela ķīpa ar ietinamo papīru. To es drīkstēju ņemt, cik vien gribēju. Zīmēšanas prieks man nekad netika liegts.
No kurienes tu nāc? Kas bija tavi vecāki?
Manas bērnības atmiņu oāze ir vecāku mājas “Skābji”. Tur es pirmo reizi skatīju debesu zilgmi saules pielietā Zemgales plašumā ar dižozolu lauka vidu un stārķu ligzdu šā ozola galotnē. Mans tēvs Zamuels Valners nebija turīgs, taču nabags arī ne. Mājas un zemi viņam bija piešķīrusi Latvijas valdība par īpašiem nopelniem cīņās pret Bermontu. Tēvs karā bija stipri savainots. Vēlāk viņš bija studējis Rīgā Mākslas akadēmijā, kādu laiku arī Konservatorijā. Nesen pārlasīju tēva vēstuli, kas rakstīta manai mātei, kad tā gadu pēc bērna piedzimšanas uz dažām dienām bija izbraukusi uz Rīgu, lai salabotu zobus. Visa saimniecība un arī bērniņa pieskatīšana uz to laiku tika atstāta tēva pārziņā. Tēvs bija līdz izmisumam sabēdājies par to, ka es pa miegam mājot ar rociņu un raudot: Mamm, mamm, atā, atā. Vēstulē mani viņš nenosauc vārdā, bet gan “mūsu maziņā, maigākā mīlas reālība”…
Patiesībā šis viens teikums raksturo gan tavu vecāku savstarpējās attiecības, gan arī viņu attieksmi pret tevi…
Nekas nespēj atsvērt šo nepārtrauktības dzīvo saikni starp vecākiem un bērniem. Vēlāk ne reizi vien esmu mēģinājusi šo sajūtu izteikt savās gleznās. Mums visiem liels trieciens bija, kad māmiņa, nelaimīgi krītot, sasita labās kājas locītavu un kļuva invalīde. Toreiz Latvijā vēl ne katram bija pieejams penicilīns. Atceros, kā māmiņa bāla un sāpju nomocīta guļ uz nestuvēm Bēnes stacijā, lai tiktu vesta tālāk uz Jelgavas slimnīcu. Pēc gada, kad iekaisumu likvidēja, viņas kāja tika ieģipsēta un, miera stāvoklī izstiepta, tā tika nekustīgi saaudzēta. Sākumā māte pārvietojās uz kruķiem, taču manas bērnības “skrejamās dienas” līdz ar to beidzās. Palīdzēju māmiņai visā – biju pienesēja un padevēja, mēģināju viņas vēlmes un vajadzības sajust, vēl pirms tās izteiktas.
Tu reiz stāstīji, kā izglābi savu māti no nāves nometnes.
Kara laikā mana māmiņa tika apcietināta.
Kāda bija apsūdzība?
Tieši to jau es gribēju noskaidrot. Es nesu viņai paciņas. Atceros, kā mēs lauka malā satikāmies, apskāvāmies un ilgi, ilgi raudājām. Es to nespēju izturēt.
Nākamajā dienā uzvilku baltu kleitiņu, rūpīgi sapinu bizes un devos uz Jelgavas Sicherheitsdienst, tas ir, drošības policiju. Priekšnieks bija glīts, kopts, runāja latviski. Es izstāstīju viņam, kas esmu un ko vēlos zināt. Viņš paņēma tādu lielu, lielu grāmatu un ilgi vilka ar pirkstu, meklēdams pareizo rindu un īsto vārdu. Tad viņš paskatījās uz mani un teica: “Skrien mājās, tava mamma ir atbrīvota”. Tikai tagad, to visu atmiņā atsaucot un pārdomājot, es saprotu, ka tā ilgā pirksta vilkšana viņam bija vajadzīga, lai pieņemtu lēmumu. Vakarā māmiņa pārnāca mājās un izstāstīja, ka pēcpusdienā viņai ir paziņots, ka viņa ir brīva un var iet.
