Vija Beinerte: Mēs esam radīti mīlestībā un mīlestībai 54
Karš Ukrainā un Sīrijā, terora akti, bēgļu krīze Eiropā, valdības krīze Latvijā. Naids, agresivitāte, neizpratne, bailes. Kas notiek ar pasauli? Kas notiek ar mums?
Daudzi apgalvo, ka islāms izrādījies stiprāks par kristietību. Bet kur tad ir tā kristietība, kas stātos islāmam pretī? Vai Eiropa vairs grib un spēj identificēties ar kristietību? Un mēs, katrs viens?
Sākšu ar gluži personisku atkāpi. Jo attiecības ar Dievu vienmēr ir personiskas. Kopš agriem gadiem mani nodarbināja jautājums, kas es esmu, no kurienes nāku un kas būs pēc tam. Mūsu ģimenē tika mācīti un, cik nu cilvēka spēkos, arī ievēroti baušļi, sākot no ceturtā. Par pirmajiem trim netika runāts. Un tomēr – es ne vien ticēju, es zināju, ka ir Dievs. Neviens man neko nebija stāstījis, savukārt man nevienam nekas nebija jāpierāda – es to nešaubīgi jutu savā sirdī.
Kad man bija septiņi gadi, kalnos negaisa naktī es piedzīvoju gan nāves bailes, gan arī to, ka tās pēkšņi var pazust. Jo ir spēks, kam nāve nevar kaitēt. Es sajutu, atskārtu, sapratu, ka Dievs ir mīlestība un viss, kas ir radīts, ir radīts mīlestībā un mīlestībai. Mīlestība ir esmes pamata cēlonis un arī tās mērķis. Kad vēlāk izlasīju apustuļa Jāņa liecību “Dievs ir mīlestība”, pēkšņas prieka asaras sāka līt pār manu seju.
Šādas pašas asaras piedzīvoju arī Zagorskas klosterī Rubļova Svētās Trīsvienības priekšā, kad svētgleznas trīs stāvi pēkšņi saplūda vienā mirdzošā, no kura lija varena gaismas straume, kas apņēma mani un piepildīja ar neizteicamu līksmi…
Un tomēr gana ilgu laiku es nemācēju noskaidrot savas attiecības ar Jēzu.
Sirdī jutu – mans ceļš ir kristietība, taču nespēju rast atbildi – kāpēc. Kas atšķir Kristu no Budas, Krišnas vai Muhameda, no citiem skolotājiem un praviešiem? Vai Kristus bija vienkārši labs cilvēks? Bet vienkārši labs cilvēks nevar par sevi teikt “Esmu ceļš, patiesība un dzīvība, man pieder visa vara debesīs un virs zemes.” Vai nu viņš ir melis, vai arī… Jā, vai arī pats Dievs!
Es lasīju Rakstus, gavēju, lūdzu, atkal lasīju… Līdz atklāju, ka visa Vecā Derība runā par to, ka pats Radītājs apvilks miesu un nāks kā cilvēks pie cilvēkiem. Un tad kādā brīdī viss kļuva gaišs kā diena: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir Brīnišķais padoma Devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Lielskungs” – tā trīssimt gadus pirms Kristus piedzimšanas Svētā gara spēkā raksta pravietis Jesaja. Un tad vēl Jāņa evaņģelijā: “Vārds bija Dievs, Vārds tapa miesa.” Un paša Jēzus liecība: “Es un Tēvs, mēs esam viens, kas redzējis Mani, ir redzējis arī Tēvu.” Kur nu vēl caurspīdīgāk un skaidrāk!
Tajā mirklī viss nostājās savās vietās.
Pirms kāda laika draugu dēls, pusaudzis, man jautāja: ja visu, ko Dievs ir radījis, viņš ir atzinis labu esam, kur un no kurienes tad varētu būt sliktais? Teicu: redzi, nekas pasaulē nav ļauns, izņemot cilvēku, kad tas savu sirdi novērš no Dieva. Un nekas nav briesmīgāks par cilvēku, kas domājas kalpojam Dievam, taču īstenībā kalpo pats savai augstprātībai vai muļķībai.
Kas “Maksimas” traģēdijā bija vainīgs, zina Dievs un paši, kas to izdarīja. Tā bija masu slepkavība, kaut arī neviens nebija gribējis tīši nogalināt. Tie, kas sarīkoja slaktiņu Parīzē, darīja to apzināti, turklāt bija pārliecināti, ka veic Dievam tīkamu darbu. Taču ne vieni, ne otri nezināja ne īsti to, kas viņi paši ir, nedz to, kas ir Dievs.
Cilvēks, būdams ļauns, pat nenojauš, ka ir ļauns. Un Dievu viņš nevis meklē, bet veido (ja vispār) pēc sava prāta un patikšanas.
Pirms dažām dienām Maskavā notika “ticīgo” gājiens ar Staļina ikonu. Masu slepkava tajā attēlots kā svētais. Piemaskavas pilsētiņā Butovā tiek atklāta baznīca, kur īpaši tiks aizlūgts par čekistiem. Bet vakar Krievijas sociālos tīklus satricināja šausmu kliedziens par saspridzinātu lāču māti. Vrangeļa salas polārās stacijas pavārs pieradinātai lāču mātei, kas nākusi pie viņa kopā ar mazuli, iebarojis ēdienā ieslēptu spridzekli. Tāpat vien. Lai izklaidētos, vērojot dzīvnieka agoniju. Mans draugs žurnālists Aiders Muždabajevs, krimas tatārs, kas no Krievijas emigrējis uz Ukrainu, jautā: “Kāpēc Krievijas pilsoņi pēkšņi tā satraukušies? Viņi taču nesatraucas par saspridzināto Doņecku un Luhansku, par saplosītiem likteņiem, par tūkstošiem mirušu cilvēku, kas bija dzīvi, pirms tur ienāca “krievu pasaules” tanki un “gradi”. Viņi nesatraucas, kad krievu bumbas Sīrijā šķaida civiliedzīvotājus. Viņiem tas šķiet vareni, tās esot mācības. Tad kāpēc tā jāsatraucas, ja kāds gribējis paņirgt par dzīvnieka mokām? Humānisms? Sirdsapziņa?”
Jā. Kas tad ir sirdsapziņa, ja ne Dieva balss cilvēkā? Tā klusā balss, kas mums uzticami atklāj, kas ir labs un kas ļauns. Tā nekliedz, tā nepavēl, tikai aicina, ja esi gatavs tai sekot. Un pazūd, ja to nevēlas dzirdēt. Bet vai tas nozīmē, ka Dievs būtu no cilvēka novērsies? Nē. Cilvēks pats ir novērsies no Dieva.
Tāpēc nebrīnīsimies par pasauli, kādā dzīvojam. Mans draugs mācītājs Ingmars Zemzaris reiz sarunā teica: “Kristus piedzima ziemā un naktī – pasaulē, kas ir auksta kā mūsu sirdis un tumša kā mūsu neticība.”
Vai kas ir mainījies pa šiem divtūkstoš gadiem? Jautāts, uz ko varam cerēt, viņš toreiz, pirms gadiem septiņiem, atbildēja (daži personāži mainās, bet būtība paliek): “Cerība? Es pat lāgā nezinu, uz ko mēs varam cerēt kā tauta, kas savas dienas sāk nevis ar tēvreizi, bet ar bē bē brokastīm. Un no kurienes mums vēl drosme cerēt? Pēdējos gadus nekas mūs tik ļoti nav pievīlis kā mūsu cerības. Neba Dievs mūs ir pievīlis. Ir pēdējais laiks saukt īstā vārdā tos, kas mūs ir pievīluši: pat ne Šķēle vai Kalvītis, bet gan Mamons, Erots, Fortūna, Bakhs, Lucifers – šie mūžsenie blēži, kuriem mēs esam ticējuši un kalpojuši.
Es tomēr smeļos cerību Bībelē, kur Kungs apsola saudzēt visu Sodomu, ja atradīs tanī kaut desmit taisnu cilvēku. Vai Latvijā vēl ir desmit taisnie? Uz desmit taisnajiem es ceru vairāk nekā uz valdību. Vai katrs no mums vēl var paspēt kļūt par vienu no desmit taisnajiem? Varbūt; bet tikai Kristus taisnībā, jo savas taisnības mums vairs nevaid. Mums atlikusi tikai paštaisnība.”
*
Vēl tikai īss brīdis – un eņģeļi dziedās par klusu nakti un Bētlemes zvaigzni, mēs sanāksim kopā, lai iepriecētu viens otru ar vēlējumiem, dāvaniņām un labām domām. Un varbūt šonakt labāk runāsim un domāsim nevis par valdību, nodokļiem, cenām, krīzi, bēgļiem un karu, bet par brīnumu – par to, ka Dievs apvilka miesu un tapa cilvēks, viens no mums, lai mēs spētu ieraudzīt, iepazīt un iemīlēt Viņu. Un caur Viņu arī tos, kas mums līdzās. Un tad arī sevi pašu kā Viņa līdzību. Šādā, nevis apgrieztā secībā.
