Vija Beinerte: Aprīļa joks uz pandēmijas fona, jeb kā maldinātāju atmaskotāji paši maldina 4
Reizēm sausi fakti palīdz izprast kontekstu, bet konteksts – vēstījuma būtību. Kad uzrakstīju sleju “Es palieku mājās! Kāpēc tam jākļūst par šā brīža moto?”, ar Covid-19 saslimušo skaits 114 valstīs tuvojās 118 000. Tas bija piektdien, 13. martā.
Ceturtdien, 19. martā, kad pabeidzu sleju “Krīzes situācijā panika un vieglprātība ir vienlīdz bīstamas”, 162 valstīs bija reģistrēts jau vairāk nekā 176 000 saslimšanas gadījumu.
Piektdien, 20. martā, uzzināju ka manam dēlam un vedeklai, kas patlaban dzīvo Londonā, ir Covid-19. Pirmdien, 23. martā, saņēmu ziņu, ka vedeklai sācies plaušu vājums, bet dēlam ir spēcīgas muskuļu sāpes.
Tajā paša dienā runāju ar akadēmiķi Ivaru Kalviņu, ķīmijas doktoru, kas izveidojis jaunu medicīnisku preparātu paaudzi, ko sekmīgi lieto vēža, sirds un asinsvadu slimību, kā arī iekaisumu un hronisku sāpju ārstēšanā. Runājām par Covid-19 un kā labāk ar to cīnīties.
Esam draugi, tāpēc izstāstīju, ka sērga ienākusi arī manā ģimenē.
Pēc brīža akadēmiķis atsūtīja man saiti ar ieteikumu, kā palīdzēt slimniekam, ja infekcija ir skārusi plaušas. Ar piebildi, ka daži to, protams, kvalificēs kā netradicionālās medicīnas metodi, lai gan patiesībā tā ir tradicionāla un gadsimtos pārbaudīta.
Tā kā vedekla pati ir ārste un nāk no mediķu ģimenes, vispirms saiti ar ieteikumu nosūtīju viņas tēvam. Palūdzu noskatīties un dot ziņu, vai drīkstu to pārsūtīt bērniem. Atbilde bija: Protams! Metode sena, fizioloģijas zinībās balstīta.
Kad trešdien, 25. martā, rakstīju tekstus sociālās reklāmas klipam “Palieciet mājās!”, sērga bija aptvērusi jau 197 valstis, reģistrēto saslimšanas gadījumu skaits tuvojās pusmiljonam, bet Itālijā, kas tobrīd bija slimības epicentrs, slimnīcas bija pārpildītas, un ārsti strādāja uz spēku izsīkuma robežas. Bija skaidrs, ka sērga tur vairs nav kontrolējama.
Tā radās sauklis “Šī nav izdzīvošanas spēle, viss notiek pa īstam”.
Piektdien, 27. martā, kad Dzintars Dreibergs atsūtīja klipa montāžas galīgo versiju, saņēmu ziņu no Londonas: krīze ir pāri, pamazām sākam atlabt. Naktī no piektdienas uz sestdienu uzrakstīju klipa preses relīzi, lai jau agri no rīta to varētu izsūtīt visiem, kam par to varētu būt interese.
Sestdien, 28. martā, kad portālos, sociālajos tīklos un televīzijā parādījās klips, kurā Stradiņa slimnīcas ārsti lūdz glābt savas un arī viņu dzīvības, uzrakstīju sleju “Kā iespējams palīdzēt Covid-19 pacientam slimības agrīnā stadijā?”.
Kāpēc es to darīju? Kāpēc biju gatava strādāt jau otru nedēļu bez brīvdienām un atelpas? Lai palīdzētu cilvēkiem pārvarēt apjukumu. Neziņa biedē. Dzen izmisumā. Rada dusmas. Provocē domstarpības un strīdus. Vieniem šķiet, ka ierobežojumi ir nepietiekami, citiem – ka tie ir pārspīlēti.
Tāpēc sapratu, ka ir jāturpina skaidrot, ka vīruss ir kontrolējams, mēs tikai nedrīkstam to barot.
Ka ir jāievēro higiēnas un distancēšanās noteikumi. Un – cik iespējams – jāpaliek mājās. Jo vienotāki un disciplinētāki būsim, jo īsāku laiku tas prasīs.
Tiem, kas joprojām mēģina iebilst, ka jaunais vīruss “tā pati gripa vien esot” un ka “no gripas jau arī mirstot”, ieteicu padomāt par proporciju: kopš gripas sezonas sākuma 2019. gada oktobrī Itālijā ir reģistrēti gandrīz 3 miljoni saslimšanas gadījumu. Līdz šā gada 19. janvārim no gripas miruši bija 240.
Tiem, kas apgalvo, ka maska esot jāvelk tikai slimajam, lai viņš neizplatītu infekciju, jo veselos maska no vīrusa nepasargājot, ieteicu padomāt par Japānas pieredzi. Tur sērgas laikā maska ir katram. Jo tas, ka šodien tavs tests ir negatīvs, nenozīmē, ka rīt tas nevarētu būt pozitīvs. Tur maskas velk, rūpējoties nevis par sevi, bet par citiem. Tāda ir tradīcija.
Un tad raksta nobeigumā – kā vienu no papildu iespējām gadījumā, ja inficēšanās tomēr ir notikusi, – pieminēju arī Izraēlas Psihosomātikas institūta vadītāja dr. Eli Tālberga ieteikto, viņa skolotāja, medicīnas doktora, bijušā Krievijas Tuberkulozes kontroles valsts komisijas vadītāja profesora Zalmanova izstrādāto metodi, ar ko savulaik profesors, bet vēlāk arī dr. Tālbergs ir izdziedinājuši neskaitāmus pacientus, daudzos gadījumos izglābjot dzīvību.
Lai nepieļautu neprecizitātes, nosūtīju rakstu uz Stradiņa slimnīcu ar lūgumu iedot to kādam no speciālistiem novērtēšanai. Rakstu pārlasīja divas pieredzējušas pneimoloģes. Saņemto atbildi ieliku tekstā: “Arī Latvijā mediķi atzīst, ka izsildīšana un izsviedrēšana ir sena un pārbaudīta metode cīņā ar elpceļu infekcijām un plaušu tūsku. Tiesa, cīņā ar Covid-19 mūsu ārstiem patlaban vēl nav lielas pieredzes, līdz ar to oficiālu atzinumu par šo metodi viņi pagaidām atturas sniegt.”
Otrdien, 31. martā, raksts tika publicēts portālā “Veselam.lv”un īsā laikā kļuva par vienu no lasītākajiem. Pa tam 199 valstīs bija reģistrēti jau 752 687 inficēšanās gadījumi, nu arī Spānijas ārsti strādāja uz izdegšanas robežas, trūka elpināšanas iekārtu, un Madrides morgs vairs nejaudāja uzņemt visus mirušos. Skaidrs bija viens – mums ir jādara viss, lai nepieļautu Itālijas un Spānijas scenāriju.
Un tad pēkšņi trešdien, 1. aprīlī, brīdī, kad gatavojos intervijai ar Pēteri Stradiņu, atskanēja telefona zvans. Pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” darbiniece interesējās, vai es zinot, kas ir ievietojis vietnē YouTube saiti ar dr. Tālberga ieteikumu. Atbildēju, ka pie saites ir redzams Pasaules Veselības organizācijas logo un turpat ir arī aktivizēti burti WHO, uzspiežot uz kuriem iespējams nokļūt organizācijas mājas lapā. Nosūtīju viņai ekrānšāviņu, kā arī izstāstīju, cikiem un kuriem mediķiem rakstu pirms publicēšanas esmu devusi novērtēšanai. Šķita, ka jautājums noskaidrots.
Taču nākamajā dienā sāka pienākt īsziņas no tuviem un tāliem draugiem, kas pauda neizpratni un sašutumu par “Re:Baltica” uzbrukumu man.
Raksta mērķis it kā labs un pareizs – atmaskot maldinošas ziņas, kas klīst interneta plašumos. Taču izvēlētā metode, maigi sakot, dīvaina. Vispirms tiek virknēti maldinošu ziņu piemēri bez atsaucēm uz to autoriem, un tad pēkšņi tiek pieminēts mans vārds un iestarpināts citāts no mana raksta. Un tad atkal iemests kāds anonīma autora teikums, piemēram: “Pirms koronavīruss nonāk līdz plaušām, tas četras dienas turas kaklā. Šajā laikā cilvēkam sāp kakls un ir klepus. Ja dzer daudz ūdens un skalo kaklu ar karstu sālsūdeni, tas novērš vīrusu.”
Ja lasītājam nav laika iedziļināties, var nodomāt, ka šis apgalvojums pieder man. Tāpēc analizēsim pa punktiem un salīdzināsim! Es rakstu: “Gadījumā, ja inficēšanās tomēr notikusi, ārsti iesaka skalot rīkli ar siltu sālsūdeni, veikt inhalācijas, dzert daudz karsta šķidruma. Svarīgi ir uzveiktu infekciju, kamēr tā vēl ir rīklē un nav noslīdējusi uz plaušām.”
Kādēļ es tā rakstu? Jo maniem draugiem, kas strādā Strasbūrā, bet dzīvo Reinas vācu pusē un nu jau ceturto nedēļu cīnās ar Covid-19, viņu vācu ārsts ir apstiprinājis šādu ārstēšanās metodi. Turklāt jau 1918. gadā spāņu gripas laikā dažādu valstu ārsti ieteica skalot rīkli ar siltu sālsūdeni. Savukārt mani bērni Londonā dzēra daudz karstas tējas un ļoti daudz gulēja. Bet, kad galvassāpes un muskuļu sāpes kļuva grūti paciešamas, lietoja paracetamolu. Kāpēc es rakstā nepieminu paracetamolu? Tāpēc, ka piemērotāko pretsāpju līdzekli katram individuāli ieteiks viņa ģimenes ārsts.
Tagad zinu, ka Anglijā tiek ieteikta arī īpaša elpošanas tehnika, kas palīdz novērst saslimšanu ar sekundāro plaušu karsoni, jo tas var izrādīties ārkārtīgi bīstams veselībai.
Taču – un tas ir būtiski – es neesmu teikusi, ka “vīruss ir likvidējams ar karstu ūdeni”. Ne arī to, ka tas “turas kaklā”.
Par profesora Zalmanova metodi un zīmi pie tās ieteikuma. “Re:Baltica” raksta: “Patiesībā saite uz PVO mājaslapu pandēmijas laikā pie video par jauno koronavīrusu pievienota ar pavisam pretēju mērķi. Tā ir daļa no Youtube kampaņas, lai mudinātu cilvēkus patērēt uzticamu informāciju, un neliecina, ka organizācija atzinusi video paustos viedokļus par patiesiem.”
Zīme pie ieteikuma mani tik tiešām ir maldinājusi, jo gluži tāda pati ir redzama arī pie vīrusam veltīto PVO brīfingu ierakstiem. Taču šoreiz svarīgs ir nevis saites publicētājs, bet gan tas, ka dr. Tālbergs iesaka vienkāršu, mājas apstākļos pieejamu metodi, kas daudziem cilvēkiem tiešām ir palīdzējusi.
Tomēr visprecīzāk”Re:Baltica” stilu atklāj raksta beigu teikums: “LA portālā publicētie ieteikumi pasargāt sevi no Covid-19 ar karstu šķidrumu dzeršanu un tīšanos sakarsētos dvieļos ir maldinoši.”
Ja piesavinās cita formulētu atziņu, tas ir plaģiāts. Bet kā sauc to, ja tev piedēvē vārdus, ko neesi teicis?
Jo es neesmu solījusi, ka ir iespējams “pasargāt sevi no Covid-19 ar karstu šķidrumu dzeršanu un tīšanos sakarsētos dvieļos”. Mans izsargāšanās ieteikums skan šādi: “Tādēļ pašreizējā situācijā vispareizāk ir stingri ievērot izolācijas, distancēšanās un higiēnas noteikumus. Lai izsargātos no inficēšanās. Un lai nekļūtu par šīs sērgas pārnēsātāju.”
Savukārt iespējamas palīdzības ieteikumi nav manis izdomāti, bet ārstu ieteikti. Protams, arī starp mediķiem daudzos ārstniecības metožu jautājumos nav vienprātības, taču tas nedrīkst kļūt par ieganstu manipulācijām.
Un te pēkšņi iezogas bažas: ja nu Pētnieciskās žurnālistikas centram izgājis kā Patiesības ministrijai, kad tā, atmaskojot citus, bija piemirsusi ievērot garīgās higiēnas noteikumus un inficējusies pati? Bet var jau būt, ka es veltīgi satraucos un atbilde slēpjas “Re:Baltica” raksta publicēšanas datumā: tas vienkārši ir 1. aprīļa joks. Tiesa, uz pandēmijas fona.
Viss, ko mēs darām vai nedarām sērgas laikā, neattiecas tikai un vienīgi uz mums pašiem. Tagad skaidrāk nekā jebkad atklājas, cik ļoti mēs visi esam saistīti. Tāpēc kopā ar Dzintaru Dreibergu un “Kultfilmas” komandu mēs jau atkal veidojam sociālo reklāmu. Šoreiz vecvecāki uzrunās savus mazbērnus, lūdzot Lieldienās apsveikt viņus neklātienē: Man nav bail nomirt, es tikai negribu, lai manās bērēs tu justos vainīgs! Patlaban mīlēt nozīmē ievērot distanci!
Tikai tad, ja rūpēsimies ne vien par sevi, bet arī par citiem, mēs spēsim uzveikt šo sērgu. Tāds ir visu manu vīrusa izplatības ierobežošanai veltīto rakstu vēstījums. Un tāda varētu būt arī viena no galvenajām sērgas mācībām egoisma pārņemtai pasaulei.
