Vija Beinerte: Antiutopija un dzīvības vārdi, melnā gulbja teorija un vēl dažas ierosmes pārdomām, iedvesmai, priekam 0
“Labu var mācīties pat no ļaunajiem un gudrību arī no muļķiem!” Johans Kaspars Lafaters
Kad antiutopija pārtop realitātē
“Ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem. Un pati elle ir ne vien bruģēta, bet arī uzcelta un apjumta ar labiem nodomiem. Jā, un vēl arī iztapsēta un apmēbelēta.” Tā saka Oldess Hakslijs, viens no spilgtākajiem pagājušā gadsimta domātājiem, kura 1932. gadā publicētā antiutopija “Brīnišķīgā jaunā pasaule” mūsu acu priekšā pārtop par baisu realitāti.
“Laipni lūgti jaunajā Londonā! Te ikviens ir laimīgs. Mūsu ideālā sabiedrība ir sasniegusi mieru un stabilitāti ar monogāmijas, privātuma, naudas, ģimenes un pašas vēstures aizliegšanu. Tagad ikviens pieder ikvienam.” No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. Kā allaž lieliski tulkojusi.
Kamēr nav par vēlu
“Televīzijā mēs bez mitas translēsim izklaides raidījumus, kas skar tikai emocijas vai instinktus. Lai prātus nodarbina bezjēdzīgais un rotaļīgais. No domāšanas var atturēt ar nebeidzamām sarunām un izklaides mūziku.”
“Seksualitāti mēs pasludināsim par interešu galveno fokusu. Nav labāka sociālā trankvilizatora.”
“Pret šādi izveidotu masu cilvēku ir jāizturas kā pret to, kas viņš ir – kā pret lopu. Un jārūpējas par to ir kā par ganāmpulku.”
“Jebkura doktrīna, kas apstrīd sistēmu, ir jāpasludina par kaitniecisku, destruktīvu un teroristisku, bet un tie, kas to atbalsta, – par teroristiem.”
Ginters Anderss, “Cilvēka jēdziens ir novecojis.” 1956. gads. (Günther Anders, “Die Antiquiertheit des Menschen”, 1956.)
Ginters Anderss pieder pie tā sauktās Frankfurtes skolas. Daži viņa tekstus sauc par paredzējumiem, es tos drīzāk sauktu par “progresīvo spēku” rīcības programmu. Ļauties šai programmai vai ne – tas katra paša ziņā.
(Uzziņa. Pagājušā gadsimta 20. gadu vidū Frankfurtē sapulcējās Maskavas dāsni finansēti sociālisti, pārsvarā no Vācijas, lai pasludinātu visiem, kas bija gatavi viņus uzklausīt, ka Rietumu civilizācija ir jāsagrauj, taču nevis ar militāru spēku, bet no iekšienes – izļogot vērtības un tradīcijas, uz kurām tā balstās. Uz šo ideju pamata tika nodibināta Frankfurtes skola, kuras adepti Otrā pasaules kara laikā rada patvērumu daudzās Rietumvalstu humanitārajās universitātēs.)
Dzīvības vārdi
Dievs spēj vērst visu ļauno par labu. Tas notiek par spīti ļaunajam, tomēr nekad ne par spīti cilvēka brīvai gribai, un vienmēr pateicoties Dieva žēlastībai.
“Kad Noa būvēja šķirstu, viņš pie pavēlētā darba sākumā esot ķēries gaužām tūļīgi. Kad viņa pretinieki to manīja, tie viņam pa nakti izpostīja visu, ko viņš pa dienu bija paveicis. Tikai par daudziem gadiem viņš sāka dienu un nakti strādāt gar šķirstu un izlika sargus; tad celtne beidzot ātriem soļiem tuvojās gatavībai un lielo plūdu laikā, kā zināms, deva patvērumu tiem, kas tanī bija, un pasargāja tos no citādi drošas bojā ejas.
Es saku tev, ka pamatu pamatā mēs tagad esam vieni vienīgi Noas. Pasaule ar saviem meliem un viltu un visiem no tam izrietošajiem vilinājumiem ir nemitīgi plūdi. Lai tie mūs neaprītu, mums čakli jābūvē pavēlētais šķirsts; šis šķirsts ir mūsu dvēseles dzīvības stiprums, lai uzturētu un beigās pilnīgi izveidotu Dieva gara dzīvību dvēselē.
Kad pasaules vilinājumu un kārdinājumu plūdi beidzot noplaks savas tukšības dziļumā, Dieva dzīvība iekš dvēseles un pār dvēseli iznāks visā spēkā un sāks vissvabadākajā brīvībā iekš šķīstās un jaunās dzīvības sfairas jaunu darbu un tādējādi svētīs Dievā un ar Dievu visu bezgalību no mūžības uz mūžību. – Vai saproti šo ainu?”
“Jāņa lielais evaņģelijs”, III sējums. Iekšējā vārdā saņēmis un pierakstījis Jēkabs Lorbers, tulkojis un izdevis Ingmars Zemzaris. Pirmo, otro un trešo “Jāņa lielā evaņģelija” sējumu meklēt grāmatnīcā “Ihtis” Mazajā Pils ielā 4 un interneta veikalā “ihtis.lv”. Tur atrodams arī grāmatas apraksts.
Melnais gulbis
Kad pagājušā gadsimta 80. gados cits pēc cita greznās kastēs ar kājām pa priekšu tika iznesti ļaunuma impērijas vadoņi Brežņevs, Andropovs, Čerņenko, televīzijā rādīja Čaikovska baletu “Gulbju ezers”. Šādi valdība sēras apvienoja ar kultūru, bet pilsoņos nostiprinājās cerībā drīz jau atkal ieraudzīt mazo gulbīšu deju. Šī bija pirmā doma, kas ienāca prāta uzzinot, ka Jaunajā Rīgas teātrī Alvja Hermaņa režijā tapusi izrāde “Melnais gulbis”.
Tiesa, režisors to ir iecerējis ar nedaudz citu zemtekstu. Melnā gulbja teorijas pamatā ir negaidīts pavērsiens, kas radikāli pārmaina situāciju. Šo terminu lieto ekonomikā, militārajā leksikā un politikā. Vēsturiski tas ir radies no pieņēmuma, ka melnu gulbju dabā nav, līdz pēkšņi Austrālijā tika atklāts šās sugas pārstāvis. Hermaņa interpretācijā melnā gulbja metafora attiecināma gan uz krievu klasisko baletu, gan uz aktuālo politisko kontekstu, gan arī uz dažiem Dostojevska romāna “Idiots” varoņiem.
Šajā sakarā atcerējos Valerijas Novodvorskas reiz teikto par Dostojevski un viņa varoņu “noslēpumaino” dvēslei: viņi spēj tikai divas lietas – nožņaugt apkampienos vai piebeigt ar cirvi. Izrādi redzējusi vēl neesmu, bet gribu gan.
Gaisma un iedvesma
Vaides ozols, medus burka un augļi uz virtuves gala, rožu krūmā atrasta pērnās vasaras ligzda – tie ir smalkās noskaņu meistares Gitas Šmites gleznu galvenie varoņi, ko līdz pat augusta beigām var apskatīt mākslinieces personālizstādē Mazirbē Lībiešu tautas namā.
Prieka un izbrīna mirkļi
Bet Rīgā galerijā “Jēkabs” līdz 12. jūlijam ir skatāma Alises Mediņas gleznu izstāde, kur gaismēnu rotaļas koku lapotnē mijas ar atspulgiem uz ūdens un asfalta, bet pāri visam – ķiršu ziedlapiņu lietus. Uz audekla notverti prieka, aizkustinājuma un izbrīna mirkļi – tā īsi var raksturot Alises darbus. Cilvēks ir kā vijole, kam skaņa dzimst mirklī, kad stīgām pieskaras apbrīnas lociņš, – tā saka pati māksliniece.
Atcerēties. Ar mīlestību
Nostaļģija atmiņas apvij ar leģendām, pārvēršot tās krāšņos ekrāna tēlos, kur fantāzijas pārtop par realitāti, bet realitāte atgādina grotesku sapni.
Trešdien, 19. jūnijā, pulksten 20 kinoteātrī “Splendid Palace” tiks rādīta Federiko Fellīni 1973. gadā uzņemtā komēdija “Amarkords”, kas ieguvusi Oskara balvu vēl tad, kad ASV Kinoakadēmija filmas vērtēja pēc mākslas kritērijiem, nevis pēc to atbilstības politkorektuma prasībām.
Flakonā notverts brīnums
Rimini ir ne vien Federiko Fellīni, bet arī mana drauga parfimēra Paolo Terenci dzimtā pilsēta. Bērnībā Paolo sapņoja kļūt par mūziķi. Kā ģitārists viņš ir muzicējis ar džeza leģendām Diziju Gilespiju un Džo Zavinulu. Taču kādā brīdī viss sagriezās kājām gaisā, un tagad Paolo ir viens no pasaulē izcilākajiem parfimēriem, nišas aromātu zīmola “Tiziana Terenzi” dibinātājs un autors.
Viņa jaunākais opuss “Torpè” apskauj ar jūras vēja svaigumu, peoniju un rožu maigumu, kam pievienojas sandalkoka un ozola sūnu rūgtenās notis. Noslēpumains un sievišķīgs koksnes un ziedu aromāts, kas radīts pārī ar vīrišķīgo koksnes un garšvielu parfīmu “Rivèa,” kur dominē vetivērs, sandalkoks, ciprese, safrāns un pačūlija. Divi neparasti aromāti tveicīgai vasaras pavakarei. Kā skatiens, ko neaizmirst, kā balss, kurai gribas sekot.
Sajust, kā elpo zeme
Bet ja gribi gūt baudu, netērējot tam lielu naudu, dodies, kurp deguns rāda. Uz Skaistkalnes pusi vai Andrupeni, uz Veczemju klintīm vai Apukalnu. Mans deguns visbiežāk rāda Pāvilostas virzienā, kur ir viena no manām iemīļotajām pastaigu vietām, ejot gar jūru uz Ulmales un Sārantes pusi un beigās uzkāpjot Užavas bākā. Skaties, kur gribi – viss skaists.
Un vēl var vienkārši sēdēt jūras malā vai stāvkrasta galā un vērot, kā aizslīd mākoņi un gadalaiki, sajust kā elpo zeme. Galvenais – lai prieks un iedvesma, miers, saturs un jēga!
