Egils Līcītis: Politiķu solījumiem pildīt OECD rekomendācijas var ticēt ne vairāk kā Andersena pasakām 0
No visām saņemtajām OECD rekomendācijām mūsu politiķiem visvairāk iepatikās šī – lai valstij piederošie uzņēmumi nestrādātu ar Dievpalīgu, vadība jānodod profesionālās un atbildīgās rokās. Tajos jāatjauno uzņēmumu padomes, kamdēļ valdība, kas parasti velkas gliemeža tempā, rīkojās savlaicīgi un kosmiskā ātrumā. Notika plaša aģitācija, ka bez padomju prasmīgas pārvaldības sabruks lielceļu braucamā daļa, aizklapēs slimnīcas, gaidāmi elektrības padeves traucējumi, viscaur dramatiski samazināsies uzņēmumu ieņēmumi, atgriezīsies kolhozu iekārta. Tāpēc steigšus nolika konkurētspējīgas tūkstošu algas, noteica, ka padomes sēdēs administratori mielojami ar kliņģeri un tīģergarnelēm, un sabiedrībai – jedritvaikociņ! – dievojās, ka siltās, ērtās vietas nekādā gadījumā neieņemšot partijām pietuvināti vīri, politiķiem miesīgi radi, kā agrāk nereti gadījies. Arī tā bija OECD norājoša rekomendācija – izslēgt kroņa īpašumus no politiskas ietekmes zonas. Un mūsu valdība gādās, ka turpmāk pa valsts uzņēmumu amatu griestiem staigās tikai konkursos izraudzīti skoloti finanšu dievi un jurisprudences virtuozi, saimnieciski izveicīgi vīri un pieredzējušas pārvaldes līdakas. Dievbijīgi, tikumiski jaunekļi, pirmklasīgi nozares speciālisti kā Venēcijas gondoljeri izairēšot kapitālsabiedrības pār krīžu un ekonomisku grūtību krācēm, neuzlaižot laiviņu klintīm, neuzsēdinot uz sēkļa. Akcionāriem mirdzēšot acis par augstiem sasniegumiem un labiem, valstij ienesīgiem rezultātiem katrā darba vietā.
Diemžēl tam, ko saka politiķi, esam radināti ticēt ne vairāk kā Hansa Kristiāna Andersena pasakām. Labiekārtotajos posteņos labas pārvaldības korifeji netiek izraudzīti. Kavēšanās droši vien saistīta ar pareizās metodes meklēšanu. Kā jaukā, garšīgā procesiņā lietas noformēt tā, lai partiju uzticības personas vismaz pa gabalu tomēr nedurtos acīs un neizskatītos pēc partiju uzticības personām. Lai sabiedrība nebūtu vīlusies iecerētajās pārmaiņās un nejustos apvesta ap stūri. Sak, teicāt, ka valdēs, padomēs strādās aktīvais, par lietpratīgu inovatoru atestētais zvejnieka dēls Oskars Kļava, bet rekur ierodas vecie paziņas – svētulīgais brālis Teodors, zivju uzpircējs Garoza ar platām piedurknēm un amatam pavisam nepiemēroti šoferu dēli. Publikai aizrāvās elpa no brīvās preses atklājumiem, kā līdz šim “robā” nokļuvuši amatvīri. Lidostā “Rīga”, piemēram, vadībā iecelti cilvēki, kas iepriekš nav bijuši saistīti ar aviāciju. Netiek atklāts, kāpēc tāds konkursa iznākums. Varbūt kandidātus izvēlējās, jo viņi zināja, kur debesīs ir Polārzvaigzne vai ka ziemeļi ir tai pusē, kur kokiem aug sūnas. Tāda miglaina bilde arī citos darbā iekārtošanās gadījumos. Varbūt locekļi īpašām spējām apveltīti, tomēr prese signalizē, ka vienu var atrast Panamas papīros, otrs – ja nu kādam draugs, tad tā sauktajiem oligarhiem, trešajam vien vīģes lapa piesedz saikni ar partiju. Tā te pilda “rekomendācijas” – balansējot uz pašas robežas ar cienījama politiķa stāvokli.
