Makšķerēšanas vietu mainīt nedrīkst. Lielupes copmaņu veiksmes likumi 0
Pēdējā laikā ļaudis arvien nopietnāku attieksmi izrāda arī pret vidi, kurā tie pavada no darba brīvo laiku, rodot fizisko un garīgo enerģiju jaunam darba cēlienam.
Kā vienu no piemēriem varu minēt kādu makšķerēšanas vietu mūsu gleznainās Lielupes krastā, kuru makšķerēšanas entuziastu grupa Normunda Gavara vadībā sakopusi un uztur priekšzīmīgā stāvoklī. Bet, lai izbēgtu no jaunām nejaucībām un, maigi izsakoties, vietas pieķēzīšanas, šis upes krasta stūrītis tiek nodots no rokas rokā gluži kā sardzes maiņa. Krastā izveidota ar akmeņiem aplikta ugunskura vieta, novietoti pāris savu laiku nokalpojuši auto sēdekļi, viss tīrs un kārtīgs. Un gribētāju uz šo vietu netrūkst, protams, arī zivis ķeras labi, jo makšķernieki uz glumo radību mielasta galda uzservē arvien jaunus un jaunus kārumus.
“Sajaucu iebarojamo ēsmu, saspraužu tārpus, sametu gruntenes un dodos apstaigāt krastmalu. Protams, ir kompānijas, kas aiz sevis atstāj ideālu kārtību, bet trāpās tādas, ka nevar īsti saprast, vai paša atstātie mēsli šo ļaužu mājvietās jau nav sakrājušies milzu kaudzēs. Iespējams, ka pašu kundzes šos dzenā ar slotaskātu un tad tādas cūcības netiek pieļautas. Nebūtu jau slikti, ja kundzes piebrauktu un papriecātos par vidi, kādu aiz sevis atstāj viņu dārgumi.
Nevaru atrast izskaidrojumu tam, ka šogad no jūras Lielupē neienāca lielie brekši,” savu stāstu turpina Normunds. “Iespējams, tas saistīts ar to, ka bija ļoti karsta vasara, ūdens Babītes ezerā ļoti silts un zivju ieradumi mainījās. Te gan uzreiz jāsaka, ka arī vietējie brekši uz rudens pusi sāka ķerties tīri labi un desmit līdz piecpadsmit kilogramus vienā copes reizē salasīt varēja. Tos tad nu “Abas” kūpinātavā iekšā, un delikatešu pietiek ilgākam laikam. Starp copes braucieniem jāpaspēj mājas soli apdarīt un jāstrādā arī taču vēl kaut kur ir.”
Kādā mākoņainā un neliela smidzekļa pilnā dienā devos apgaitā gar Lielupi un aprakstītajā copes vietā satiku senu paziņu Ilgvaru Brizgu. Pulkstenis rādīja trešo pēcpusdienas stundu, un Ilgvars bija ticis pie pirmā kilogramnieka.
“Pa dienu jau te nekas nenotiek,” teica Ilgvars. “Cope parasti sākas ar krēslu un turpinās līdz rīta gaismai. Atbraucu no rīta tikai tāpēc, ka bija jāmaina iepriekšējais makšķernieks, laiks gan izskatījās cerīgs, domāju, ka izdosies kādu “portfelīti” izmānīt arī pa dienu, bet nekā, tikai nupat pirmā cope. Šeit makšķerējot, jālieto izturīgas fluorkarbona pavadiņas, jo upes gultne kā nosēta ar gliemežiem, zivs pretojoties tievu pavadu pārgriež kā nieku. Jūlija vidū, kad sākās brekšu laiks, labus lomus varēja gūt ar makaroniem un grūbām, tagad, kad zivis barojas garajam ziemas gavēnim, tās labprāt uzkož kaut ko nopietnāku. Es uz āķa spraužu piecas sešas spraunas lapu slieciņas un četrus piecus baltos. Jo tālāk no krasta izdodas iemest ēsmu, jo labāka cope, tikai pilnīgā tumsā zivis pienāk tuvāk krastam. Iepriekšējā copes braucienā ar treknu naktstārpu izvilināju kilogramīgu karūsu un vēl prāvāku līni. Ar copi biju ļoti apmierināts, un ļoti priecē manu kolēģu makšķernieku attieksme pret copes vietu, sakoptā vidē labāk raisās domas un dvēsele top gaišāka.”
