Vietējo ābolu un ogu nepietiek. Kāpēc uzņēmēji nespēj nodrošināt pieprasījumu? 16
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemkopības ministrijas (ZM) dati liecina – kopējās augļu un ogu platības kopš 2016. gada pieaugušas par 24%, sasniedzot vairāk nekā 8900 ha 2020. gadā. Galvenokārt pieaugušas upeņu platības – par 89%, smiltsērkšķu – par 49% un cidoniju – par 133%, bet krūmmelleņu – par 79%.
Arī ābolu raža pieaugusi par 41%, taču kopumā nozarei vēl ir kur augt, jo vietējā tirgū piedāvājums nespēj nodrošināt pieprasījumu. Arī dārzeņu platības palielinājušās par 84%, salīdzinot ar 2015. gadu, un tas ir vērā ņemams kāpums.
Pozitīva izrādījusies PVN likmes samazināšana augļiem un dārzeņiem, un nodokļu ieņēmumi pārspējuši visas prognozes, pieaudzis arī nozarē nodarbināto skaits, apgrozījums, bet ēnu ekonomika ir samazinājusies, to ikgadējā Dārzkopības konferencē ceturtdien atzina zemkopības ministrs Kaspars Gerhards.
Pērn eksportēto svaigo augļu un dārzeņu kopvērtība pieaugusi par 25%, kamēr importa – par 8%.
Nespēj nodrošināt pieprasījumu
Lai arī platības aug, pieprasījums pēc vietējās produkcijas nebūt nav nodrošināts. To apstiprina pētījums “Vietējo pārtikas ķēžu pārstrukturizēšana un noturības stiprināšana krīzes un pēckrīzes laikā Latvijā”, ko veicis Dārzkopības institūts pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes ierosinājuma.
Lai noskaidrotu situāciju dārzkopības sektorā, tika aptaujātas 56 dažāda lieluma saimniecības un uzņēmēji, un kooperatīvi, kā arī apkopoti LAD un CSP dati. Apkopotie skaitļi ir daudz tuvāki realitātei, nekā tas redzams statistikas datos, sacīja Dārzkopības vadošā pētniece Edīte Kaufmane.
Visu gadu – tikai tomāti, gurķi, kartupeļi
Spriežot pēc pētījuma, visvairāk trūkst vietējo dārza augļu – ābolu, ķiršu, bumbieru, dažādu ogu, dārza ķirbju, cukīni, kabaču un patisonu, sīpolu, šalotes sīpolu un maurloku.
Toties esam nodrošināti ar vietējiem burkāniem, galda bietēm un kāpostiem. Spriežot pēc Latvijā audzētu augļu un ogu pieejamības kalendāra, redzams, ka svaiga produkcija visa gada garumā nav pieejama nekāda, kas ir ļoti skumji.
Visilgāk pieejami āboli, bet saldētas dzērvenes un lauka zemenes dažviet ir pieejamas.
Augļkopjiem ir ļoti daudz darāmā, lai nodrošinātu vietējo tirgu un domātu par eksportu, secina Kaufmane. Labāka situācija ir dārzeņu sektorā, kur visu gadu pieejami siltumnīcās audzēti tomāti, gurķi, arī kartupeļi, bet citu kultūru pieejamība vēl jānodrošina.
Secinājums ir viens – vēl ir ļoti daudz darāmā, lai apmierinātu pieprasījumu. Turklāt jāņem vērā, ka mājsaimniecības pārtikas izdevumu struktūrā 27% no ienākumiem cilvēks ir gatavs tērēt augļiem, ogām un dārzeņiem, kas, pēc E. Kaufmanes domām, ir salīdzinoši liels, neskatoties uz to, ka tās nav pirmās nepieciešamības preces.
Iesaka protekcionismu un e-komerciju
Pētījuma autori izstrādājuši ieteikumus un priekšlikumus dažādiem sektoriem, lai risinātu problēmas. Piemēram, nepieciešams lielāks vietējo produktu protekcionisms valsts un pašvaldības iepirkumos, jāstimulē e-tirdzniecība, jāizstrādā vadlīnijas lauksaimniekiem, kā ražot nevis apjomu, bet kvalitatīvu produkciju.
Tāpat nepieciešams palielināt valsts atbalstu dārzeņu, augļu un ogu glabātavu, kā arī novākšanas iekārtu, šķirošanas līniju un pirmapstrādes punktu celtniecībai un modernizācijai. Finansiāli jāatbalsta ilggadīgo stādījumu paplašināšana, kā arī efektīvāk jāaizsargā vietējās dārzkopības produkcijas tirgus.
Arī Latvijas Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētāja Māra Rudzāte uzsver, ka “jāpalielina stādījumi, jo vēl neesam sasnieguši 1985. gada līmeni, tāpēc ļoti svarīgs valsts atbalsta jautājums”.
Viņa aicina palielināt atbalsta intensitāti līdz 80% tiem projektiem, kas vērsti uz konkurētspējas celšanu nozarē, lai vietējie ražotāji spētu konkurēt ar kaimiņvalstu ražotājiem.
Siltumnīcu sāncensība
Dārzkopju konferencē arī izskanēja bažas par to, ka Lietuva gatavojas būvēt lielas siltumnīcas, kas var pārplūdināt Latvijas tirgu ar kaimiņvalstī ražoto produkciju. Latvijā daļa siltumnīcu jau ir novecojušas, zemās energoefektivitātes dēļ tās var iziet no tirgus, kas var ietekmēt vietējo dārzeņu pieejamību tirgū, tāpēc jārunā par atbalstu nozarei.
Asociācijas “Latvijas Dārznieks” vadītājs Jānis Bērziņš vērsa uzmanību uz to, ka izmaiņas pandēmijas skartajā sabiedriskās ēdināšanas sektorā ietekmējušas gan apjomus, gan cenas.
Vēl viena problēma – lielajiem mazumtirgotājiem centralizētā uzpirkšana notiek Rīgā, līdz ar to šajā procesā sarežģīti piedalīties reģionālajiem dārzeņu audzētājiem. Tāpat sezonas strādnieku programmā ir vairākas “šaurās vietas”, kas nozarei jārisina kopīgi ar atbildīgo ministriju, lai darbā varētu iesaistīt vairāk skolēnu un studentu.
Pērn no 110 stādaudzēšanas uzņēmumiem labi veicās lielajiem 30–40, kam apgrozījums auga par 10–15% un pat vairāk, taču pārējiem, kas ir mazāki un nespēj pārorientēties uz digitālo laikmetu, klājās slikti un pat ļoti slikti, situāciju nozarē vērtē Latvijas Stādu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētājs Andrejs Vītoliņš.
Stādaudzētāji pašlaik ir lielu izaicinājumu priekšā, jo konkurence pieaug visā Eiropā, eksporta tirgi nobrukuši, ir daudz piedāvājumu no ārzemēm, turklāt imports palielinājies. Pieaugot konkurencei, mazajiem kļūst aizvien grūtāk izdzīvot.
