Vietējās slimnīcas trin ieročus. Operācijas tikai Rīgā vai ārstēties varēsim arī lokāli? 0
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Veselības ministrija (VM) grasās līdz 1. oktobrim pieņemt lēmumu par slimnīcu līmeņu maiņu, kas galvenokārt skars lokālās slimnīcas. Bet līdz 1. augustam ministrijā izveidotajai darba grupai ir jāiesniedz valsts sekretārei Dainai Mūrmanei-Umbraško kopsavilkums par nelielo slimnīcu sniegto pakalpojumu atbilstību piešķirtajam slimnīcu līmenim.
Līdz šim veselības ministre Ilze Viņķele izvairījusies no sarunas ar otrā un trešā līmeņa slimnīcu vadītājiem,
tomēr pirms lēmuma pieņemšanas viņa apņēmusies līdz septembrim tikties gan ar pašvaldību vadītājiem, gan arī ar tām piederošo stacionāru vadītājiem.
Tas gan varētu būt novēlots pieklājības žests, jo galvenajās līnijās lokālo slimnīcu nākotni ir jau iezīmējusi ministrijas pakļautības iestāde Veselības inspekcija (VI), kas ir pabeigusi revīziju un secinājumus nodevusi ministrijas rīcībā.
Apsviedīgie speciālisti apdraudot pacientus
Veselības inspekcija, no vienas puses, sola, ka netiekot plānota slimnīcu likvidācija, gultu skaita un speciālistu pieejamības samazināšana, bet, no otras puses, norāda, ka slimnīcās neesot pietiekami daudz pamatdarbā strādājošu mediķu, ka “piedežurēšana” vairākās slimnīcās radot risku pacienta drošībai.
Piemēram, anesteziologi un reanimatologi strādā piecās, sešās un pat deviņās darba vietās.
Kāds iekšķīgo slimību speciālists ir tik apsviedīgs, ka paspēj pieņemt slimniekus ģimenes ārstu praksē, strādāt Jēkabpils, Bauskas, Jelgavas slimnīcās, Rīgas Austrumu slimnīcā un vēl arī Iekšlietu ministrijas poliklīnikā.
Analizējot reģionālo slimnīcu dežurējošo speciālistu (ķirurgu, traumatologu, anesteziologu, internistu, ginekologu u. c.) darba vietas, atklājies, ka daži ārsti ir nodarbināti sešās, deviņās un pat 13 darba vietās.
Inspekcija norāda, ka lokālajās slimnīcās ir apdraudēta pakalpojumu kvalitāte un drošums, jo augsta līmeņa speciālists, kas no universitātes slimnīcas brauc piestrādāt uz nelielo reģiona slimnīcu, “nenozīmē to, ka sniegtais pakalpojums būs tikpat augstā līmenī citā slimnīcā”.
Speciālists, kurš ikdienā nestrādā slimnīcā, nepārzinot vai slikti pārzinot slimnīcas procesus, iekšējās procedūras. Viņš nesaņemot savlaicīgu informāciju par svarīgām izmaiņām, jaunumiem, nepārzinot iekšējo komandas darbu, klimatu, komandas biedru stiprās un vājās puses. Viņam varot būt nogurums un samazināta reaģēšanas spēja ārkārtas situācijās.
Tādā veidā VI un ministrija cenšas noorientēt slimnīcu vadītājus, ka tuvākajā nākotnē ārstu “migrācija” netiks pieļauta – ja slimnīcai nav pamatdarbā savu speciālistu, tad ārstniecības apjoms ir jāsamazina. Vai slimnīcām pēkšņi atradīsies nauda, lai ārstiem maksātu tādu algu, ka viņiem nebūtu ne vismazākās vēlēšanās doties piestrādāt vēl kādā ārstniecības iestādē?
Pagaidām nekas par to neliecina, tāpēc grūti iedomāties, kā šādu plānu varētu īstenot. VM nav arī piedāvājusi risinājumu ārstu “migrācijas” izraisīto risku novēršanai pie jau ilgstoši pastāvošā speciālistu trūkuma valstī.
Pasaules veselības organizācijas dati rāda, ka daudzas Eiropas Savienības valstis pēc 2008. gada krīzes ir papildinājušas gan ārstu, gan medicīnas māsu skaitu.
Diemžēl Latvijā izmaiņas nav gājušas uz pozitīvo pusi. Arī 2009. gadā, kad tika īstenota vērienīga slimnīcu reforma,
samazinot to slimnīcu skaitu, kur sniedza neatliekamo medicīnisko palīdzību, mērķis papildināt universitātes slimnīcas ar medicīnas personālu no reģioniem netika sasniegts. Daļa ārstu atrada darba vietu privātajā medicīnā, daļa aizbrauca no valsts, bet daļa devās pensijā.
Orientēs uz paliatīvo aprūpi
Veselības inspekcijai ir šaubas par kvalitatīvu medicīnas pakalpojumu slimnīcās, kur tiek veikta viena vai divas operācijas dienā vai pat tikai viena operācija pāris dienās, kā tas ir, piemēram, Krāslavas, Alūksnes un Preiļu slimnīcās.
Kritika vērsta arī pret tām nelielajām slimnīcām, kur ir mazāk par 500 dzemdībām gadā. Skaidrs, ka ministrija ņems vērā šos datus, piešķirot slimnīcām finansējumu 2021. gadā.
“Lielās operācijas veiktu reģionālajās un universitātes slimnīcās, bet lokālajās slimnīcās varētu atstāt tikai dienas stacionāru mazinvazīvām ķirurģiskām operācijām.
Pacientu pieejamība pakalpojumiem nemazināsies, bet pakalpojumu izvietojums varētu būt nedaudz citāds. Patlaban tas nav diez ko loģisks,” sacīja VI vadītājas vietniece veselības aprūpē Anita Slokenberga.
Viņa skaidroja, ka nelielās slimnīcas ir jāorientē uz paliatīvo aprūpi, kā arī hronisko slimnieku aprūpi un rehabilitāciju. Viena paliatīvās aprūpes nodaļa, kas atrodas Onkoloģijas centrā, nespējot apkalpot visu Rīgu un Pierīgu, tāpēc esot jāskatās, kurās slimnīcās ārpus Rīgas iespējams sniegt šo pakalpojumu.
“Eiropā ir tāda prakse, ka šie pakalpojumi ir izvietoti piecdesmit kilometru rādiusā ap universitātes slimnīcu.
Jāņem vērā, ka paliatīvā aprūpe ir nepieciešama ne tikai onkoloģijai, bet arī citām saslimšanām,” sacīja Slokenberga un mierināja, ka slimnīcu kartējums tikšot pārskatīts loģiski, ņemot vērā, ar ko slimnīca līdz šim ir nodarbojusies un kas prioritāri būtu jāņem vērā turpmāk.
Atbildība mazajās slimnīcās – augstāka
Ķirurgam Vladimiram Sorokinam ir darba pieredze gan lielajās, gan reģionālajās, gan arī lokālajās slimnīcās. “Kolēģi brauc no vienas slimnīcas uz otru nevis tāpēc, ka viņiem tas ļoti patīk, bet gan tāpēc, ka tā ir iespēja kaut cik nopelnīt.
Nav lielas atšķirības ārsta dežūras apmaksā, piemēram, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Preiļu lokālajā stacionārā. Tā ir gandrīz vienāda, jo valsts taču tarifu apmaksā vienādi.
Lielās un mazās slimnīcas es salīdzinu ar lielu un mazu rūpnīcu. Ja lielā rūpnīcā strādā konveijers un tam kāda detaļa nokrīt, ne vienmēr to cilvēki pamana. Savukārt mazā ražotnē ir daudz roku darba – ja nepareizi kaut ko izdarīsi, to nevarēs nepamanīt.
Ja samazinās ķirurģiskos pakalpojumus lokālajās slimnīcās, skaidrs, ka ķirurga pieejamība būs daudz mazāka.
Ja nelielā slimnīcā ārsts būs kļūdījies, ārstējot pacientu, to uzreiz zinās visā reģionā. Atbildības līmenis mazajās slimnīcās ir daudz augstāks nekā lielajās. Lielā slimnīcā ir vieglāk paslēpt savu nezināšanu vai profesionālo iemaņu trūkumus,” tā dakteris Sorokins komentē inspekcijas secinājumus par riskiem, kas rodas saistībā ar speciālistu “migrāciju”.
Ietekmēs visas slimnīcas
Vēl ne tik sen Daugavpils reģionālajā slimnīcā anesteziologu un reanimatologu trūkuma dēļ tika atceltas plānveida operācijas un tieši šo speciālistu nepietiek visvairāk, tāpēc viņi ir vieni no tiem, kuri savu atalgojumu pelna vairākās ārstniecības iestādēs.
Slimnīcas valdes priekšsēdētājs Georgijs Semjonovs uzskata, ka Veselības ministrijas un inspekcijas ideja neatļaut ārstiem strādāt vairākās darba vietās ir laba, bet diezin vai īstenojama nepietiekamo cilvēkresursu dēļ, jo speciālistu jau nekļūst vairāk.
“Kamēr atļauts strādāt vairākās darbavietās, mums ir dota iespēja konkrētus speciālistus piesaistīt arī pie mums. Ja to aizliegs, tad, iespējams, medicīnas pakalpojums kļūs kvalitatīvāks, jo pazudīs pārslodze, izdegšana, bet radīsies pieejamības problēma. Tas nav nekāds noslēpums, ka kolēģi reizēm manipulē – kādēļ viņiem strādāt konkrētajā reģionālajā slimnīcā, kur ir liela pacientu plūsma, ja viņiem ir iespēja lokālajā slimnīcā naktī izgulēties un saņemt par to dubultu samaksu. Valsts institūcijas ar to vēlas cīnīties, bet šī situācija nav vienkārša, tāpēc šaubos, vai te izdosies ko mainīt,” uzskata Daugavpils reģionālās slimnīcas vadītājs.
Viņš ir pārliecināts, ja ārsti drīkstēs strādāt tikai vienā darbavietā, slimnīcās sākšoties daudz sīvāka cīņa par speciālistiem, lai viņi strādātu pamatdarbā tieši konkrētajā iestādē. Patlaban esot tā, kamēr vietējie Daugavpils dakteri sestdien, svētdien atpūšoties, slimnīcā dežūrējot ārsti no citām slimnīcām. “Tas ietekmēs visas slimnīcas, tajā skaitā arī universitātes slimnīcas. Kaut gan tur ir labāks nodrošinājums ar speciālistiem, tomēr arī tur brauc mūsējie “piedežūrēt”, tāpat kā universitāšu slimnīcu ārsti brauc strādāt uz Daugavpili,” pastāstīja slimnīcas vadītājs.
VI vadītājas vietniece Slokenberga atceras, kad viņa vadīja Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu, slimnīcas vadība vēlējusies anesteziologiem-reanimatologiem piemaksāt, lai viņi strādātu tikai vienā darba vietā, bet ārsti tomēr izvēlējušies braukt uz kādu otrā vai trešā līmeņa slimnīcu, kur viņi var mierīgi nakti pārgulēt, sniedzot medicīnisko palīdzību vienam vai nevienam pacientam un nopelnīt vairāk par šīm piemaksām.
“Diemžēl tas turpinās. Es ļoti ceru, ka šoreiz mums izdosies sakārtot tos mājas pamatus,” sacīja Slokenberga. Bet pamati tik un tā var palikt šķībi, ja kaut ko aizliedzot nekas netiks dots pretī.
Jāsāk ar pirmo soli
Bijusī veselības ministre Anda Čakša, kas savā laikā analizēja slimnīcu darbu, lai tās sarindotu pa līmeņiem, uzskata, ka cilvēkiem pieejamība ārstniecībai samazināsies, ja tiks samazināts līdzšinējais ārstniecības pakalpojumu apjoms lokālajās slimnīcās, bet netiks izveidotas papildu Neatliekamā medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) brigādes, kas pacientus vedīs uz tālākām ārstniecības iestādēm, jo tuvumā vairs nebūs diennakts neatliekamās medicīniskās palīdzības, kā arī netiks pilnveidoti ambulatoro pakalpojumu centri.
“Lai varētu diskutēt par kvalitātes uzlabošanu, ir jābūt šim pirmajam solim,” ir pārliecināta Čakša.
Veselības ministre Ilze Viņķele ar sava padomnieka Edgara Skvarika starpniecību solīja, ka ietaupījums, kurš, protams, būšot atkarīgs no izmaiņām slimnīcu līmeņos, palikšot konkrētajā reģionā ambulatoro ārstniecības iestāžu un Neatliekamā medicīniskās palīdzības dienesta stiprināšanai.
Vairāki lokālo slimnīcu vadītāji uzsvēra, ka, no vienas puses, viņiem esot jāievēro vesela rinda nosacījumu, tajā skaitā Ministru kabineta noteikumi, kas reglamentē kvalitatīvu veselības aprūpi. Bet, no otras puses, tas jārealizē ar finansējumu, kas veido apmēram 60–70% no stacionāra gultu pašizmaksas.
Tas jāizdara ar tikpat procentuāli lielu speciālistu nodrošinājumu un reizē arī jāizpilda sava darba devēja – pašvaldības – uzdevums nodrošināt katram iedzīvotājam kvalitatīvus veselības aprūpes pakalpojumus tuvāk dzīvesvietai.
Un tā viņi tur beržoties kā starp diviem dzirnakmeņiem un “trinot ieročus”, kas tikšot likti lietā sarunās ar ministriju. Katra pašvaldība un slimnīca to darīšot individuāli, nevis vienotā frontē.
Lokālo slimnīcu sniegtie pakalpojumi
* Trešā līmeņa slimnīcas: Cēsu klīnika, Madonas slimnīca, Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība, Dobeles un apkārtnes slimnīca, Jūrmalas slimnīca, Ogres rajona slimnīca un Kuldīgas slimnīca (obligāti nodrošina terapiju, ķirurģiju, ginekoloģiju, grūtniecības un dzemdību palīdzību, pediatriju un izvēles profilus – hronisko pacientu aprūpi, traumatoloģiju un neiroloģiju). Nodrošina neatliekamo palīdzību 24 stundas diennaktī.
* Otrā līmeņa slimnīcas: Alūksnes slimnīca, Preiļu slimnīca, Tukuma slimnīca un Krāslavas slimnīca (obligāti nodrošina terapiju un ķirurģiju), bet papildu grūtniecības un dzemdību aprūpi (Preiļu slimnīca), neiroloģiju (Tukuma slimnīca), kā arī vairākus citus izvēles profilus: hronisko pacientu aprūpi, ginekoloģiju, pediatriju un traumatoloģiju. Nodrošina neatliekamo medicīnisko palīdzību 24 stundas diennaktī.
Avots: Veselības ministrija
Viedokļi. Aicina ministriju divreiz nomērīt un tad griezt
Inga Bērziņa, Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja: “Covid-19 pandēmijas laiks parādīja, ka valstij vairāk ir jādomā nevis par to, kā samazināt gultu skaitu, bet iespējami palielināt, jo mēs jau nezinām, kāda situācija kurā brīdī var veidoties.”
Jānis Rozenbergs, Cēsu novada domes priekšsēdētājs: “Veselības ministrijai ir sarežģīts uzdevums sabalansēt veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti, ārstu, medicīnas māsu un tehnoloģiju nodrošinājumu, pašizmaksu un pieejamību. Esmu aicinājis ministriju divreiz nomērīt un izvērtēt, pirms tiek pieņemti nozīmīgi lēmumi, lai steigā nepalaistu garām svarīgas lietas, kuras pēc tam ir ļoti grūti vai pat neiespējami izlabot.”
Kārlis Rācenis, Latvijas Jauno ārstu asociācijas vadītājs: “Ārsti turpinās strādāt vairākās darba vietās, kamēr nesaņems normālu algu vienā darba vietā. Tie ārsti, kuri strādā intensīvajā terapijā stacionāros, mēnesī saņem 10–20% vairāk par valstī noteikto zemāko ārstu algu – apmēram 1400–1500 eiro pirms nodokļu nomaksas. Valstī vidējā alga ir 1100 eiro.”
Ilze Aizsilniece, Latvijas Ārstu biedrības prezidente: “Veselības ministrijas plāns ir pareizs. Tur, kur dzemdības notiek vienreiz nedēļā, nav iespējams garantēt šā pakalpojuma kvalitāti. Tas, ka nelielās slimnīcas pārpērk ārstus no citām slimnīcām un līdz ar to samazina to budžetu, kas būtu nepieciešams medicīnas māsām, kuras tur strādā pastāvīgi, nav normāli.
Taču jāņem vērā, ka pastāv arī veselības aprūpes netiešie izdevumi, kurus mēs nedrīkstam uzkraut uz pacientu pleciem, ja slimnīcai tiks samazināts pašreizējo medicīnas pakalpojumu apjoms. Cilvēkiem būtu jāpalīdz nokļūt uz slimnīcu, kur šis pakalpojums tiks sniegts, kā arī atgriezties mājās, ja viņu uz stacionāru aizved NMPD brigāde. Šī palīdzība jāorganizē valstiskā līmenī.”
