Māris Zanders: Tēma ātri reducējas līdz “tu esi par vai pret Levitu?”, lai gan patiesībā ir plašāka 2
Kontekstā ar Egila Levita iespējamo kandidēšanu uz Valsts prezidenta posteni publiskajā telpā aktualizējušās diskusijas par to, ko nozīmē “reāli pazīt valsti”, “orientēties vietējos apstākļos” utt. Jautājumiem un atbildēm fokusējoties uz konkrēto cilvēku, tēma ātri reducējas līdz “tu esi par vai pret Levitu?”, lai gan patiesībā, manuprāt, tā ir daudz plašāka un interesantāka.
Piemēram, tas, ka cilvēks ir piedzimis, uzaudzis un visu mūžu nodzīvojis valstī, nenozīmē, ka viņš to pazīst. Kaut vai tāpēc, ka viņam var būt visnotaļ aptuvens priekšstats par citām pilsētām un novadiem konkrētajā valstī ārpus viņa paša dzīvesvietas un varbūt vēl dažām, ko viņš kaut cik regulāri apmeklē (tostarp mans gadījums, ar ko nelepojos).
Vienlaikus tas, ka cilvēks ģeogrāfiski ir pabijis dažādos valsts nostūros, nenozīmē, ka viņš saprot, kas šajā valstī notiek, jo pabūt gandrīz visos Latvijas novados var arī, veroties uz ainavu caur auto logu vai tiekoties ar novada aktīvāko (ietekmīgāko, turīgāko utt.) daļu.
Varu iedomāties pretargumentu, kurā mans iztēlotais oponents uzskaita, kādos tik mazos lauku krodziņos viņš bijis, kur tikai viņš copējis, slēpojis un pie paziņām alu dzēris, bet, atvainojiet, tūrisma pieredze un sabiedrības dažādo, kaut vai sociālo, slāņu pazīšana ir divas dažādas lietas.
Līdz ar to: a) būt vietējam automātiski nenozīmē zemi pazīt un izprast labāk, b) neesmu pārliecināts, ka apgalvojums “es šo zemi izprotu” vispār ir jēdzīgs. Jo katrs no mums vairāk vai mazāk ir savā burbulī dzīvojošs, pat ja mēs par to neesam sajūsmā un gribētu iejusties cita burbuļa iedzīvotāju situācijā.
Nedaudz skarbs piemērs: cilvēks var kaut septiņas reizes nedēļā lasīt, skatīties rakstus, sižetus par tā saukto ātro kredītu apburtajā lokā nonākušajiem, šausmināties, dusmoties, ka tāda situācija ir, bet tas nenozīmē, ka viņš patiešām saprot, par ko ir runa.
Cits jautājums, vai cilvēks jūt vietējo specifiku. Apzīmējums parasti iegūst negatīvas konotācijas, jo saistās ar politiskās vides specifiku (seko dažādu sliktu lietu uzskaitījums), biznesa specifiku (tas pats…) utt.
Manā interpretācijā šis jēdziens nesaistās ar kaut ko apkaunojošu, jo ir absurdi, piemēram, kaunēties par savu vēsturi. Ne vienmēr, kā saka, ir iemesls lepoties, bet kontekstu ignorēt vienkārši nav pragmatiski. No šī viedokļa svarīgāk par to, vai cilvēks pazīst konkrēto zemi (atbilde – nē, nepazīst), ir tas, vai viņš apzinās vietējo, jā, specifiku.
Tāds ļoti plakans negatīvs piemērs ir daudzi labu vēloši, vietējās valodas pat zinoši Rietumu politiķi un eksperti, kas ierodas valstī ar pavisam citu kontekstu un cenšas panākt savu, balstoties uz savu izpratni par to, kā lietām jānotiek. Jo tad, ja lietas notiks tā, kā šie cilvēki uzskata par pareizu, ieguvēji būs visi.
Problēma ir šāda: ja tu spēj pareizi definēt mērķi, tas nenozīmē, ka tevis piedāvātie mērķa sasniegšanas veidi ir vienmēr un visur lietojami. Labi, mēs taču arī jūtamies piederīgi Rietumiem, tādēļ piemērs par Spāniju. Pašreizējā valdība ir nesalīdzināmi labvēlīgāk noskaņota pret to Katalonijas iedzīvotāju daļu, kas vēlas neatkarību, nekā iepriekšējā.
Savukārt vietējās specifikas neizprašana bija – piedāvāt būtiski, gandrīz par 20%, palielināt Katalonijas daļu jaunajā budžeta “pīrāgā”, sagaidot pretī ja ne gluži pateicību, tad vismaz sadarbošanos, un vienlaikus nesaprast, ka mērķauditorijai vēl svarīgāka ir tās politisko līderu tiesāšana.
Rezultātā Pedro Sančesa valdība faktiski ir kritusi. Ja, piemēram, Polijā ir asas debates par tā saukto vērtību jautājumiem, tad ir pilnīga konteksta neizprašana teikt: ai, nu beidziet, parunāsim labāk par ES budžetu un ģeopolitisko situāciju. Skaidrs, ka vēsturi atpakaļ nepagriezīsi, tādēļ daļas ungāru melanholija par zaudētajām teritorijām nav racionāla, bet tas nenozīmē, ka to var ignorēt. Nav jāpiebalso, bet nav arī jāizsmej. Latvijai ir sava specifika, ko pat ieskicēt nevar raksta ietvaros, bet tāda ir.
Rezumējot: vietējās specifikas jušana vai nejušana nav atkarīga no cilvēka CV, tā ir atkarīga no prāta atvērtības un piesardzības spriedumu izdarīšanā.
