Juris Lorencs: Vietas un būves 2
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tie, kuri šovasar viesojās Ventspilī, blakus tiltam pār Ventas upi noteikti būs ievērojuši neparastu, elegantu būvi. Tas ir šā gada jūnijā atklātais Ventspils zinātnes centrs “Vizium”, kas jau paspējis kļūt par vienu no pilsētas vizītkartēm. Pēdējos desmit gados Latvijas reģionos tapušas vairākas prestižas būves: Latgales vēstniecība “Gors” Rēzeknē (2013. gads), Marka Rotko mākslas centrs Daugavpilī (2013. gads), Vidzemes koncertzāle “Cēsis” (2014. gads), koncertzāle “Lielais dzintars” Liepājā (2015. gads), koncertzāle “Latvija” Ventspilī (2019. gads). Šogad tām pievienojusies Adatu fabrikas kultūrtelpa Kuldīgā un jau pieminētais “Vizium”. Katra no šīm celtnēm ir savdabīga robežzīme, turklāt ne tikai telpā, bet arī laikā. Jo Rēzekne tagad skaita laiku “pirms” un “pēc” “Gora”, Liepāja – “pirms” un “pēc” “Lielā dzintara”. Šīs būves ir vairojušas lokālpatriotismu un piesaistījušas viesus no citiem reģioniem. Es pazīstu cilvēkus, kuri vairākas reizes gadā mēro ceļu no Rīgas uz Daugavpili tikai tādēļ, lai apskatītu jaunākās izstādes Rotko centrā.
Nenoliedzami šādi projekti prasa lielus finanšu resursus un politisku izšķiršanos. Dažkārt arī drosmi un uzdrošināšanos. Kritiķu un apšaubītāju ir gana, tādi bijuši visos laikos. Viens no lielākajiem “Vizium” finansēšanas avotiem ir Eiropas fondu līdzekļi. Lasot partiju 4000 zīmju programmas 14. Saeimas vēlēšanām, “Attīstībai/Par” pieteikumā ievēroju šādu teikumu: “Eiropas fondus vairāk investēsim cilvēkos, nevis “betonā”.” Tomēr dzīve nav tikai kustība no projekta uz projektu, no vienas naudas apguves uz otru. Arī “betons” (baznīca, stadions, muzejs, koncertzāle utt.) spēj veidot cilvēku, pat izmainīt dzīvi. Tāds ir arī “Vizium”. Domāts pirmām kārtām bērniem un jauniešiem, kuri ir čaklākie “Vizium” apmeklētāji. Un tomēr centrs nav tikai vieta, kur iegūt jaunas zināšanas, tam domāta skola. “Vizium” ir cita funkcija – tas modina interesi, provocē, liek aizdomāties. Te uzrunā viss – sākot ar neparasto arhitektūru un beidzot ar asprātīgi pasniegtajām zinātnes likumsakarībām. Staigājot pa “Vizium” zālēm, es iztēlojos pats sevi skolnieka vecumā pirms vairākiem gadu desmitiem. Katrā ziņā man, mazpilsētā uzaugušam puikam, šādas vietas apmeklējums būtu liels un paliekošs notikums. Nedomāju, ka šodien ir citādi. Cilvēka daba tik ātri nemainās. Es arī nebrīnītos, ja viens otrs pēc “Vizium” apmeklējuma sāks biežāk ieskatīties fizikas un matemātikas mācību grāmatās. Alberts Einšteins esot izteicies, ka bērnībā viņa mīļākās rotaļlietas bijušas magnēti, kompass un grāmata par Eiklīda ģeometriju. Ja ir vēlēšanās, ar magnētiem var paspēlēties arī “Vizium”.
Vēl kāda Ventspils īpatnība ir tās daudzie vides objekti, skulptūras un strūklakas. Tā vien šķiet, ka pilsētas saimnieki arī mazākos mērogos centušies atstāt aiz sevis materiālas, taustāmas, acīm saskatāmas lietas. Vizuāli tēli pilsētu ielās un laukumos gan vairāk raksturīgi katoliskajai, ne protestantu Eiropai, pie kuras tradicionāli pieder Ventspils. Turklāt tā ir liela uzdrošināšanās, jo pastāv risks nemanāmi ieslīgt lētā bezgaumībā. Tomēr pilsētai no tās izdevies veiksmīgi izvairīties pavisam vienkārša iemesla dēļ – jo šie vides objekti ir abstrakti. Pat virtuāli, kā varavīksne strūklakā “Saules laiviņas”. Starp citu – vēl viena vieta, kur atkārtot fizikas stundā gūtās zināšanas. Ritēs laiks, mainīsies paaudzes un pilsētas vadītāji, bet varavīksne būs tā pati. Ja neskaita dziļos padomju laikos (1954. gads) uzstādīto pieminekli Jānim Fabriciusam un kopš 2000. gada Ventas krastā domīgi sēdošo Krišjāni Valdemāru, tad vienīgās dzīvās būtnes šajā teju vai neskaitāmo vides objektu parādē ir slavenās Ventspils govis. Bet šīs radības latvieši (patiesībā daudzas tautas) vairāk uztver kā abstraktus simbolus, kas iemieso stabilitāti, drošību, turību un mieru. Tik vajadzīgas sajūtas šajā nervozajā laikā
