Vietas un balsis 0
Baltinava, Dignāja, Rucava, Salacgrīva, Andrupene, Talsi, Alūksne. Proti, Dienvidlatgale, Lejaskurzeme, Salacas puse, Malēnija, Sēlija, Tāmnieki, Ziemeļlatgale. Vietas, no kurām top izlokšņu vainags, varavīksne. Tajā satek tik dažādie skanīgie, lokanie latviešu valodas avoti.
Skaistums mazumā
Valodas skaistums ir pirmkārt. Tikai tad nāk dziesmas. Taču visupirms vesela gada garumā notika ceļojumi, kuros dziesminieks Kārlis Kazāks, apstājoties dažādās Latvijas vietās, klausījās un iepazina vēl dzīvās izloksnes un cilvēkus, kas tajās runā. Ieklausījās vārdos, kas vēl nav izzuduši, un galu galā ietērpa tos dzejā un mūzikā – septiņās oriģināldziesmās, ar kurām beidzās televīzijas raidījumi. Dziesminieka klejojumi apkopoti neformālā, sirsnīgā Latvijas televīzijas raidījumu ciklā “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku”, kuri tapa, pateicoties Dāvim Doršam un “Epata Studio”. Tāds pats nosaukums dots arī “Pieraksti.com” veidotajam albumam, kura informatīvajā bukletā atrodami visu iekļauto dziesmu vārdi, Dāvja Dorša fotogrāfijas, Kārļa Kazāka emocionāli apraksti par katru no izloksnēm un attiecīgajā Latvijas pusē pieredzēto.
Dziesminieka oriģinālkompozīcijas un dziedāšanas stils ir ar citiem nesajaucams, lai arī izteiksmē vienkāršs kā lins vai vadmala. Kazāka balss klejo pa arvien mainīgām skaņkārtām, nemitīgi šūpojoties starp mažora un minora gaismēnām un raisot emocionālu viļņošanos un intimitāti. Ģitāras – teju katra dziesminieka uzticamās biedrenes vietā albumā ienāk plašāks instrumentu ansamblis. Tā ir tendence, kas nu jau raksturīga vairāku dziesminieku jaunradei (trompete ir neparastākā šī sastāva dalībniece!). Svarīgi, ka instrumentālie un balsu līdzbiedri ir arī domubiedri, līdzīgi jūtošie, jo dziesminieki uzrunā galvenokārt savējos, un tie ir ģitārists Gints Sola, bundzinieks Juris Kroičs, Kaspars Tobis ar akordeonu, dziesminiece Anete Kozlovska un pats Kārlis Kazāks. Klausītāju var nebūt daudz. Arī izlokšņu mērogi nav plaši. Taču tieši šajā mazumā slēpjas skaistums. Mūziķa ausīm ir īpaša spēja saklausīt smalkākās intonatīvās nianses – kāpjošās, krītošās, lauztās. Kārlis Kazāks tās sadzird un komponē, izbaudot “jūru” ar mīksto ŗ un sakot, ka “vuss ir izdzīdams”. Jā gan, jelgavnieka Kazāka (un latviešu literārās valodas šūpuļa iemītnieka) izrunai ne viss pilnībā un organiski padodas, taču daudzveidības skaistums un maksimālā iejušanās dažādās fonētiskajās pasaulēs ir sasniegta. Izlokšņu nelielajos mērogos atveras lielas bagātības, par kurām kādreiz daudzi citādi runājošie, nonākot Rīgā vai mainot dzīvesvietu, jutuši kaunu. Bagātība, kas vēl ne tik sen tika nīdēta, labota, iespīlējot vispārpieņemtos standartos, šaurā un platā ē lietošanas korekcijās, dzimtes un darbības vārdu formu labojumos. Taču vēl tagad atceros no nostāstiem, kā radu puika lepni sacījis – “es i Jānis, es i no Limbāžiem!”. Ieklausīšanās, apbrīna un lepnums par dzirdēto latvietības daudzveidību – tāds ir šī albuma vēstījums.
Bagātīgā kopskaņā
Lai arī izdots pirms trim gadiem, manās rokās folkloras ansambļa “Atzele” ieraksts nonāca gluži nesen. Tāds nereti ir līdzīgu, pašu izdotu ierakstu liktenis, kuru nosaka ierobežotās izplatīšanas iespējas un informācijas aprite. Taču to vērtība ir ārkārtīgi liela.
Folkloras kopa “Atzele” ir dibināta 1988. gadā, atmodas laikā, kad godā tika celtas autentiskās, senās folkloras tradīcijas un kad skolotāja Marianna Melne uzaicināja dziedošos viļakiešus uz kopīgu dziedāšanu ansamblī (tagad to vada Anna Annuškāne). Par Atzeli Viļaka tikusi saukta 12. – 13. gadsimtā, un ansambļa dalībnieki gluži simboliski liek noskārst, ka viņu uzmanības lokā būs senās, no senčiem pārmantotās tradīcijas. “Atzele” neiestudē. “Atzele” dzied un spēlē no radiem, draugiem, tuvējā apkārtnē apgūto. Ziemeļlatgales daudzbalsība ir šī mantojuma vērtīga daļa, tāpat kā muzikantu pienesums. Ilgus gadus te Latgales kokli spēlējis Staņislavs Zaremba, akordcītaru – Lucija Pranckuna, vijoli – Jānis Pranckuns, cītaru – skolotāja Antoņina Baumane un Broņislavs Pipars, kurš pats arī gatavojis cītaras. Arī koklētāja un cītaras spēlmane Helēna Ločmele (tagad to spēlē Anita Logina un Evita Zaremba), bundzinieks Staņislavs Dupužs, vijolniece Ilona Bukša, garmoškas spēlmaņi Emerita Vancāne un Alfrēds Circenis. Paaudzes mainās, bet Viļakas muzikanti joprojām spēlē ballēs, tāpēc albumā ievijas gan fokstrots, gan padespans, gan kāds jaunāks darinājums (“Dainas un kūkles”). Albuma “Teic, māmiņa, tu dzīsmiņas” lielākā vērtība ir ne tikai daudzveidīgo tradicionālo Latgales bolsu klātbūtne, bet arī balsu un mūzikas instrumentu draudzīgā sadzīve un bagātīgā kopskaņa.
