Uldis Šmits: Vieta pie galda 10
Pagājušajā nedēļā, 23. jūlijā, apritēja 75. gadskārta Samnera Velsa deklarācijai, ar kuru ASV nosodīja PSRS veikto Baltijas valstu okupāciju un darīja zināmu, ka neatzīst to par likumīgu. Savukārt 1. augustā paiet četrdesmit gadi kopš Helsinku noslēguma akta parakstīšanas. (Politiskās aizkulises plašāk aplūkotas Jukas Rislaki publikācijā “LA” 24. jūlija numurā.) Tomēr vēlreiz jāuzsver abu šo notikumu saistība ar šodienu.
Eiropas Drošības un sadarbības apspriedē, kuras pirmais posms Helsinkos sākās jau 1973. gada vasarā, sadūrās divas politiskās loģikas. No vienas puses – PSRS vēlme iemūžināt Staļina gūtos Otrā pasaules kara laupījumus, tajā skaitā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aneksiju, no otras – Rietumu centieni panākt, lai šķietamajā saspīlējuma atslābuma gaisotnē Austrumu bloks uzņemtos noteiktas saistības pamatbrīvību ievērošanā. Helsinku apspriede mobilizēja baltiešu trimdas aprindas, un tādēļ okupēto Baltijas valstu jautājums nevis tika nodots aizmirstībai, kā vēlējās Maskava, bet gan nonāca pasaules lielās preses uzmanības lokā. Nedēļu pirms Helsinku vienošanās ASV prezidents Džeralds Fords nāca klajā ar paziņojumu: viņa paraksts uz dokumenta nebūt nenozīmēs atteikšanos atzīt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā par nelikumīgu, jo Helsinku nolīgumā ir iestrādāts pants, saskaņā ar kuru nekāda starptautisko tiesību normām neatbilstoša okupācija vai teritorijas iegūšana par leģitīmu nekļūst. Tādējādi Baltais nams 1975. gada jūlijā apliecināja uzticību politiskajai nostādnei, ko 1940. gada jūlijā bija izteicis toreizējais ASV valsts sekretāra vietas izpildītājs Samners Velss. Un tā bija nostādne, kurai pievienojās gandrīz visi Rietumi. Protams, 70. gadu vidū tikai retais domāja, ka tam būs praktiska nozīme un jau samērā drīz.
Helsinku vienošanās sekas nepavisam nespēja paredzēt komunistiskie režīmi un pirmām kārtām PSRS, kuras vadītāji bija pārliecināti, ka Padomju Savienībai galvenais ir robežu neaizskaramības princips (pieļaujot tās mainīt vien miera ceļā uz starptautisko tiesību normu pamata), kas viņu traktējumā nozīmēja Maskavas ietekmes sfēras neaizskaramību. Pārējais izskatījās pēc tīras formalitātes. Piemēram, valstu tiesības piederēt vai nepiederēt tām vai citām starptautiskajām organizācijām. Jo kurš gan tolaik spēja iztēloties, teiksim, Bulgāriju Ziemeļatlantijas aliansē. Nerunājot par PSRS sairumu. Helsinkos piedāvātais spēles laukums – demokrātija – izrādījās Maskavai pārāk neērts. Ar tankiem neizbraucams.
Helsinku procesam, kā to iedēvēja, nenoliedzami bija sava vēsturiskā loma, ar ko Helsinku procesa mantiniece – Eiropas Drošības un sadarbības organizācija jeb EDSO – nespēj lāgā tikt galā. Tāpat var sacīt, ka PSRS mantiniece Krievija ir atmetusi ne vien starptautiski atzīto robežu neaizskaramības principu, kas padomju laikos Maskavai likās tik nozīmīgs, bet visu Helsinku vienošanās principu kopumu – valstu vienlīdzība, spēka vai spēka draudu nelietošana, starptautisko saistību godprātīga pildīšana u. c. Acīmredzot Kremļa ieskatā šādas vērtību sistēmas iedzīvināšana pēcpadomju telpā ir Putina režīmam bīstama. Pazīstamais Krievijas militārais analītiķis Aleksandrs Golcs nesen (Ukrainas portālam “Apostrof”) apgalvoja, ka Donbasā Putins karo arī “par vietu pie realitātē neeksistējoša galda. Jaltas galda, kur lielvalstu līderi ar sarkanu zīmuli ievelk kartē jaunas robežas mazām valstīm”. Proti, Kremlim vajadzīgs atkal kāds Jaltas darījums. Nevis Helsinki. Iekšpolitiski tas izpaužas pēdējos gados pieņemtajos likumos, un viens no tiem, kas noteiktas kategorijas sabiedriskajām organizācijām liek reģistrēties kā ārvalstu aģentiem, tika attiecināts arī uz kādreiz slavenu disidentu dibināto Maskavas “Helsinku grupu” un Krievijas biedrību “Memoriāls”. Tāds ir Kremļa uzliktais sods par viņu veicināto “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu” jeb PSRS sabrukumu. Taču dīvainā kārtā zināmi nopelni tajā piedēvējami arī Brežņevam, kurš, gribēdams nostiprināt Jaltas ieguvumus, akceptēja dokumentu, kas daudziem ļāva šos ieguvumus apšaubīt. Un baltiešiem deva vēl vienu iemeslu atgādināt pasaulei, ka viņu valstis pastāv un tām likumīgi pienākas vieta pie starptautisko organizāciju galda. 1991. gada oktobrī Igaunija, Latvija un Lietuva jau kā ANO dalībvalstis pievienojās Helsinku vienošanās aktam.
