Guna Roze: Dvēseles meklē mākslu, kas neož pēc alus un popkorna atraugām 1
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nav ļaunuma bez labuma – teic tautas paruna. Rādās, ar īpašu misiju pasaulē nācis arī šogad valdošais vīruss. Ar salīdzinoši nelielu upuru skaitu paveicis savu ārkārtas darbiņu, tas jau drīz atkāpsies, cerībā un ticībā noraugoties uz silikona ēras imūnstiprajiem palicējiem: vai iemācījāties ne vien nomazgāt rokas, bet arī atvērt acis un sirdis?
Arvien biežāk dzirdu secinājumus, ka Covid-19 ieviesis citādu kultūras servēšanas modi, esot radušās jaunas tradīcijas (viss jaunais ir labi aizmirsts vecais). Un, kas būtiski, – patērētāji ir laimīgi par šovasar iepazīto veidu, kā baudīt mākslu un kultūru: intīmāk, personiskāk, tuvāk dabai.
Koncerti zem liepām vai baznīcas pagalmā, ielu svētki bez alumīnija skatuves vidū, brīvdabas kino… Pasākumi ar plašāku telpu skārientrauslajai dvēselei – tikai tavai aurai un tavām emocijām, kas nemaz nevēlas rīvēties ar svešas miesas svešādām emocijām.
Pasākumi ar brīvu vietu garam, kam Ziedoņa epifānijā ir mēteļa apveids: “Kāpēc gan mans gars nevarētu parādīties mēteļa veidā un sēdēt man blakus kinozālē, teātrī (..) Nē, pilsoni, šī vieta nav tukša, te sēž mans gars un viņam ir tiesības tur sēdēt. (..) Manī ir divas dvēseles tāpat kā jums dubultdaudz miesas. Jūs ar savu miesu bieži esat mani izstūmusi un aizņēmusi divas vietas, ļaujiet tagad sēdēt manam garam.”
No jauna pārlasot šo epifāniju vai – vēl labāk – noklausoties to autora lasījumā, nav šaubu, ka dzejnieka dvēsele jau toreiz alka pēc ierobežojumiem. Bet, ja pasaule nesadzird dvēseļu lūgšanas, tad nāk Covid ar savu misiju…
Ja nenāktu, visticamāk, mēs bezgalīgi turpinātu kult “skaļāk, košāk, blīvāk” putas, cenšoties publiku pievilināt ar arvien dārgākiem un vērienīgākiem masovikiem; ar grandiozākām, modernākām skatuvēm, gaismas un skaņas specefektiem.
“Jūsu paziņām patika rāmji; viņupēc vispār visa dzīve varētu būt tikai rāmji. Bet ierāmējamu viņiem vislabāk patika redzēt miesu.” Ziedonis.
Pietiek palūkoties kultūras pasākumu tendencēs tikai pirms pāris gadiem, lai nerastos šaubas, ka cilvēki no trokšņa un miesu burzīšanās sen ir noguruši un labprātāk izvēlas vietas, kur ir telpa arī garam – mēteļa vai ūdens pudeles veidolā.
Gars meklē Tiguļkalna koncertu, Jaunmoku dārza svētkus, Vienkoču uguns nakti, saullēkta koncertus pludmalē, izrādes Brīvdabas muzejā un vēl, un vēl, un vēl. Gars grib prom no alumīnija skatuvēm, raugās pēc telpas starp miesām.
Dvēseles meklē mākslu, kas neož pēc alus un popkorna atraugām. Šī vasara melns uz balta parādīja, ka tad, kad esam iepazinuši, redzējuši, izbaudījuši gandrīz visu, ko vien var uzstiept uz skatuves, cilvēks atjēdzas, ka viņam tas VISS nemaz nav vajadzīgs.
“Palūdziet, lai pilsone tur nesēžas, viņa izspiedīs garu manam garam.” Ziedonis.
Izrādās, nav skaistāku dekorāciju par dabu, skaistāka apgaismojuma par saules lēktu, rietu vai zvaigžņotu debess jumu. Ka nav skaistāku skaņu par putnu dziesmām, strauta čalošanu vai sniega gurkstēšanu zem kājām.
Izrādās, mēs gadiem ilgi esam maksājuši par visu, kas to nomāca – neļāva ieraudzīt, sadzirdēt, ielaist sirdī pirmatnējo skaistumu!
“Brīvdabas uzvedumiem nav vajadzīga skatuve. Skatuve ir pati daba,” pirms nedēļas man intervijā sacīja režisore Dace Micāne-Zālīte, stāstot par pagājušajā vasarā Likteņdārzā notikušo koncertu “Saule. Pērkons. Daugava”, kura vienīgā dekorācija bija Daugava fonā.
Tīru avota ūdeni nevar padarīt tīrāku, sajaucot ar koncentrātiem vai uzgāzējot burbuļiem. Arī mākslā pirmatnējais būs cieņā vienmēr; literatūra vienmēr taps no vārdiem, glezna – no krāsām, mūziku pierakstīs notīs.
Un tas ir skaisti! Skaisti, ka mums bija dota iespēja to novērtēt.
Ne tik skaisti, ka regulu un ierobežojumu ieviesēji izturas tā, it kā tieši kultūras pasākumi būtu ļaunākie vīrusa pārnēsātāji. Nevis tirgus plači, lielveikali vai publiskās atpūtas vietas, kur neviens nepieskata attālumu starp miesām.
Rādās, ka pats Covid nav tik bīstams kā izpausmes attiecībā uz to. Taču pret tām vakcīnas nav.
