Vieta, kur rūķi zivis ķer. Ciemos pie rosīgās Štālu ģimenes Rugāju novadā 1
Rugāju novada Egļusalas ciemā “Rūķīšu” mājas pagalmā līdzās valsts karogam mastā plīvo arī lauku tūrisma mītnes “Rūķīši” karogs, uz kura redzams smaidīgs rūķis ar noķertu zivi rokās. “Rūķīši” ir Štālu ģimenes uzņēmums. To izveidoja Genovefa un Guntis. Pirms pieciem gadiem viņiem pievienojās meita Margita, radot sabiedriskās ēdināšanas servisu “Rūķu nams”. Darbos iesaistās arī dēls Sandis, kas ikdienā strādā Rugāju novada vidusskolā par vēstures skolotāju, bet, kā pats teic, lai atpūtinātu galvu, rūpējas par tūrisma mītnes tehnisko pusi un veic nelielus remontdarbus.
Todien, kad ierodamies “Rūķīšos”, visnevaļīgākā ir Margita, jo jāsteidz klāt bēru mielasta galds. Kāzas un citus godus var ieplānot, taču bēres nāk negaidītas. – Vecāki bija izveidojuši divas viesu mājas, bet trūka ēdināšanas pakalpojumu, un man ienāca prātā, ka jāatver “Rūķu nams”. Mana vecmāmiņa bija godu saimniece, mamma arī labi gatavo, un es pati knapi vēl staigāt mācēju, kad jau stāvēju pie plīts. Tiesa, tagad, kad pieaudzis darba apjoms, vairāk nodarbojos ar organizatoriskām lietām un mazāk ar ēdiena gatavošanu, – stāsta Margita.
Viņa pēc profesijas ir ekonomiste. Pēc studiju beigšanas palikusi Rīgā un strādājusi dažādās bankās. Margita neteic, ka tas darbs nebūtu gājis pie sirds, taču viņa nevarot ilgi uz vietas nosēdēt, griboties vairāk kustēties.
– Domāju – pat ja man mājas būtu citur, arī tad es vēlētos atgriezties, taču rugājieši ir īpaši lieli patrioti. Mēs lepojamies ar savu novadnieku sasniegumiem. Šeit valda tāda labvēlīga skaudība – ja redz, ka vieni kaut ko dara, arī citiem gribas rosīties. Lai arī piedzimu Rīgā, taču uzaugusi esmu Rugājos, un vecāki man ieaudzināja māju sajūtu. Darbošanās joma mums ar vecākiem ir sadalīta, tomēr sajūta, ka strādā kopā ar ģimeni, sniedz paļāvību un drošību. Tētis mums ir zivju vīrs. Dīķos audzē karpas, līdakas, līņus, Āfrikas samus. Viņš tās gan kūpina, gan gatavo zivju konservus. Īpašs meistardarbs ir uz ugunskura vārītā zivju zupa. Bieži vien tā tiek celta galdā kā kāzu otrās dienas pirmais ēdiens. Savā brīvajā laikā arī brālis kļūst par galveno pavāru, – dzimtas vīriešus uzteic Margita.
Viņa jau izveidojusi pati savu ģimeni un vairs nemīt vecāku mājās. Margitas vīrs Lauris arī ir rugājietis, viņš vada Rugāju sporta centru un ir basketbola treneris.
Genovefa sevi dēvē par tīrasiņu latgalieti. Ar saviem vecākiem viņa sarunājās tikai šajā valodā. Guntim gan esot vācu asiņu piejaukums, par ko liecinot arī uzvārds Štāls.
– Es uzaugu Lazdukalna pagastā, kurš atrodas tepat līdzās, bet Guntis – Rugājos, taču satikāmies, kā smejos, Rīgā uz ielas. Tolaik mācījos Bulduru sovhoztehnikumā un biju devusies uz autoostu sagaidīt māsu. Ar to pašu autobusu no Rugājiem ieradās arī Guntis. Viņš tolaik strādāja celtniecībā. Margita piedzima, kad mēs vēl dzīvojām Rīgā, bet pamazām sākām ceļot uz šo pusi. Anda nāca pasaulē, kad mitām netālu no Siguldas, bet Sandis ieradās, mums jau dzīvojot Rugājos. Mēs kā stagnācijas laika komjaunieši piecgades plānu steidzām izpildīt trijos gados, bērni dzima cits pēc cita. Sākumā dzīvojām sovhoza mājā, līdz Guntis pieņēma lēmumu, ka jāceļ savs nams. Gribējām to sliet augšā pagasta centrā, bet neatradās brīvas vietas. Tad mums piedāvāja nomaļu, krūmos aizaugušu zemes gabalu, kur savulaik jau bijusi māja. Mani māca šaubas, vai gribēšu tādā vietā dzīvot. Vai tumšā rudens naktī varēšu mierīgi gulēt. Mūsu māja tapa lēnā garā un no tādiem materiāliem, kādus deviņdesmito gadu sākumā varēja iegādāties, – atceras Genovefa.
Sākumā jaunuzceltā māja bijusi bez vārda, taču, kad izveidoja zemnieku saimniecību, tai vajadzējis dot kādu nosaukumu.
– Tolaik mums nebija nekādas tehnikas, tikai ķerras un lāpstas. Nācās čakli strādāt kā tādiem rūķīšiem. Tā arī radās “Rūķīši”. Tad mums ne sapņos nerādījās, ka pievērsīsimies lauku tūrismam. Kūtī turējām govis, cūkas, aitas, pīles. Guntis izveidoja kokzāģētavu, es strādāju Valsts zemes dienestā, līdz sapratu, ka gribu pati būt sev priekšniece. Vēlējos arī kaut ko darīt saistībā ar iegūto profesiju, tā sāku siltumnīcā audzēt gurķus, tomātus. Vērojām, kā Latvijā sāk attīstīties lauku tūrisms, visi ceļ pirtiņas un rok dīķus. Guntis arī uzslēja pirti ar saunu, baseinu un naktsmītnēm. Kad vienā mājiņā viesiem vairs nepietika vietas, cēla otru, – lauku tūrisma mītnes izveidošanas gaitu atklāj Genovefa.
Painteresējamies, kādi tad ir tie viesi, kas rod ceļu uz “Rūķīšiem”.
– Kad valstī sākās ekonomiskā krīze, tad tie, kas agrāk bija raduši braukt atpūsties uz Ēģipti, Krētu vai Turciju, sāka apceļot Latgali. Tagad, kad daudziem materiālā situācija uzlabojusies, eksotiskā Latgale aizmirstas, taču mēs nesūdzamies par viesu trūkumu. Vasarā nevaru atļauties staigāt pa pagalmu ar neķemmētiem matiem, jo kuru katru brīdi var ierasties kāds atpūtnieks. Bieži tie ir Latgales loka apceļotāji, kas pa ceļam pieķēruši klāt arī Alūksni. Tāpat ierodas ģimenes ar bērniem, vācu pensionāri ar saviem treileriem. Kad pie mums tiek svinētas kāzas, darba pietiek trīs dienas pirms tām un vēl trīs pēc tām. Tālab esam priecīgi, ka nedēļas vidus ir brīvāks. Pērnvasar kāzas svinēja trīs pāri, kas pārcēlušies uz dzīvi Īrijā un Anglijā. Nospriedu, ka cilvēki, kas padzīvojuši ārzemēs, daudz vairāk skaita naudu nekā vietējie ļaudis. Var jau būt, ka tā ir latgaliešu lepnība, bet mūsējie vēlas, lai mielasta galds būtu tāds, ka lūst. Ja reiz svin, tad svin, – stāsta Genovefa.
Viņa arī mūs aicina pie galda, un Guntis ver vaļā vienu zivju konservu kārbu pēc otras. To viņš sauc par testēšanu, jo vēlas uzzināt, kurš viņa ražojums mums garšo vislabāk. Garšīgi ir visi – gan līdakas kotletes želejā, gan līdakas frikadeles, gan brekša fileja olīveļļā un brekša ikri. Genovefa gan iebilst, ka ikri varētu būt sulīgāki. Guntis pats nav makšķernieks, viņš paša audzētās zivis izzvejo ar ķeseli, taču atpūtnieki makšķerēšanas priekiem var nodoties pēc sirds patikas.
Gaidot, kad no darba mājās pārradīsies Sandis, Genovefa pastāsta, ka dēls savas studijas sācis Rīgā, bet dzīve lielpilsētā nav patikusi, tāpēc izvēlējies mācīties Daugavpils Universitātē.
– Sanda sirdslieta jau no mazām dienām ir vēsture, bet par skolotāju gan viņš neplānoja kļūt. Uzņemties šo darbu viņu pierunāja toreizējā skolas direktore. Es ļoti priecājos, ka divi mūsu bērni ir atgriezušies Rugājos. Ja vēl Andu varētu pievilināt dzīvot mums tuvāk, būtu pavisam jauki, taču viņa ir pilsētas meitene, dzīvo Rīgā un strādā par angļu valodas tulci, – nopūšas Genovefa.
Tikmēr mājās pārrodas arī Sandis. Viņu ieraugot, nodomāju, ka tik jauns un simpātisks skolotājs noteikti veicina interesi par tādu mācību priekšmetu kā vēsture. Īpaši jau vidusskolniecēm.
– Jaunie skolotāji ir mazākumā, tāpēc arī par mums priecājas. Vēsture nav sausu gadskaitļu iekalšana, tā vedina meklēt cēloņus, kāpēc tā noticis, kāpēc esam tur, kur esam, – skaidro Sandis. Uz vaicājumu, vai viņš atgriezies Rugājos tālab, ka ir savas dzimtās vietas patriots, atbild: – Es to sarindoju šādā secībā: vispirms esmu dzimtas māju “Rūķīši” patriots, tad nāk Rugāju novads, Latgale un Latvija. Varu būt pateicīgs saviem vecākiem, ka viņi man savulaik iedeva rokās nevis zivi, bet makšķeri. Atceros, kad gribēju doties uz kādu ballīti, viņi nedeva vis kabatas naudu, bet sniedza iespēju to nopelnīt. Piemēram, paveikt kādus darbiņus siltumnīcā. Un pēc tam ballītē sāku prātot, vai man noteikti vajag iztērēt visu nopelnīto naudiņu, – teic Sandis.
– Brauciet pie mums atpūsties, – šķiroties saka Genovefa un tad šausmās saķer galvu, ieraudzījusi, ka aktīvais taksis Fīrers, izmantojot saimnieku aizņemtību, sācis rakņāties pa dārza dobēm.
