Vieta, kur izlādēties un uzlādēties. Liepājnieks Andžils Remess par Liepājas krogu un bohēmas dzīvi 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājnieks ANDŽILS REMESS pazīstams kā pieredzes bagāts žurnālists, agrākais padomju okupācijas laika Liepājas pilsētas laikraksta “Komunists” līdzstrādnieks, pēc tam “Kurzemes Vārda” galvenais redaktors, daudzu Liepājas dzīvei un notikumiem veltītu grāmatu autors.
Viņa pagaidām pēdējais darbs ir “Latvijas Mediju” izdevniecībā izdotais veltījums pirmskara un padomju okupācijas laiku Liepājas krogu un bohēmas dzīvei “Kur dvēsele cēlās spārnos”, kurā ievērojama vieta ierādīta arī pagājušā gadsimta 60.–70. gados populārajai saieta vietai “Vāgūzim”.
Leģendārajā “Vāgūzī” toreiz gandrīz ik vakaru murdējusi bohēmiska gaisotne un varēts brīvi runāt par visu, ko padomju ikdienā labāk bija neminēt.
Bet, neapstājoties tikai pie pagātnes, pajautāju Remesa kungam arī šo to par mūsdienu aktualitātēm.
Ļaudīm patīk grāmatas par krogiem un bohēmu. Kāpēc tā?
A. Remess: Ne jau visi pa tiem krogiem maisījušies, bet daudzi dzirdējuši, kas tik viss tur notiek. Par pirmskara Latvijas 20.–30. gadiem sarakstīts diezgan daudz, bet par PSRS laikiem ne. Piecdesmitajos, sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados krogs bija vieta, kur varēja izlādēties un uzlādēties.
Kā ir tagad, to es nezinu, bet toreiz, tā kā apkārt atmosfēra bija diezgan nomācoša, “kā tankā”, cilvēkiem prasījās izkliedēt to, kas dienā iekrāts.
Teiksim, mēs, avīžnieki, zinājām, ka atklāt nebūšanas it kā var, bet dziļi “rakt” nedrīkst. Ka ir robeža, aiz kuras tālāk nedrīkst. Tiklīdz kaut kur dziļāk, tā kompartijas komiteja uzreiz: “Priekš kam jūs to rakstāt!?” Mēs sakām: “Bet tā taču bija!” Viņi: “Jā, bet kāpēc par to jāraksta?”
Nu, Ēriks Hānbergs vairāk rakstīja par laukiem, un tur dziļumā vēl iet varēja, bet par to, kas pilsētā – tas nebija vēlams. Staļina laika žurnālistu paaudze rakstīja dzelžaini, ar frāzēm.
Mums, paaudzei, kas ienāca presē 60. gados – Hānbergam, Monikai Zīlei un citiem – frāzes pie sirds negāja, tāpēc sanāca gandrīz vai sacensties daiļrakstīšanā. Virpinājām teikumus, spēlējāmies ar valodu, tēlainību.
Tagad, kad to palasa, liekas izcili naivi, brīžiem banāli un sacukuroti.
Bet nu vismaz tā varējām sevi izteikt, izpausties. Un tāpēc vajadzēja tos krogus un Liepājas “Vāgūzi”, kur grozījās ļoti raiba publika – žurnālisti, aktieri, mūziķi, literāti, mākslinieki.
Bet grāmatā rakstāt arī par tādu vietu kā restorāns “Jūra”. No bērnības atceros, ka pieaugušie, vismaz 70. gados, par to runāja kā par tādu, kur latvieši neiet, jo tur pulcējās padomju armijas virsnieki.
Protams, tas bija krievu “ofiņu” krogs! Nu, bet mums tur bija tas kaifs, ka varējām viņus paķircināt. Kad “Jūrā” salasījās padomju virsnieku kompānijas, gadījās, ka virsnieku sievu tur bija vairāk nekā vīriešu. Un kad viņas jau iesila, tad gāja dejot sieviete ar sievieti. Un tad mēs ar fotogrāfu Uldi Briedi viens ar otru arī tā svinīgi dejojām. Ko tie cilvēki padomāja, to es nezinu (smejas).
Omulīga tā vieta taču nebija?
Tajos laikos gāja tur, kur tika iekšā. L
iepājas centrā bija kādi pieci seši populāri restorāni vai kafejnīcas. Pie durvīm pūlītis. Jāgaida, kad kāds nāks ārā, lai tiktu iekšā.
Bet “Jūrā” šveicars bija tāds Matvejs. Lietuvietis, vīrs jau gados. Viņš mūs ieredzēja, jo zināja, ka esam no avīzes redakcijas, tātad it kā drusku augstāki. Viņš rādīja, lai nākam bez rindas. Kādreiz par to viņam kaut ko kabatā ielikām, kādreiz ne.
Bija krogi, kuros pulcējās muzikanti, bija, kur aktieri. Gadījās, ka kompānijas apvienojās un devās uz citu krogu. Pretī viesnīcai “Līva” bija kafejnīca “Kaija”. Apnīk “Kaijā”, ies uz “Līvu”. Ar kājām pāri pa tramvaja sliedēm jau neies! Bet tur takšu pietura. Visi brauc ar taksometru pāri. Pa rubuli. Nu, tādus “fokusus” taisījām.
Kad aktieri bija, lika vaļā restorānos latviešu leģionāru dziesmas. Vienu dienu avīzes “Komunists” redaktora vietnieks Leonards Buls, kārtīgs latviešu puika, paaicināja pie sevis.
“Dzeriet tak tajos krogos, kamēr krītat, tikai nemuldiet, ko nevajag!” viņš teica. Tad laikam tās runas tomēr bija kaut kur aizgājušas.
Vienu reizi biju saaukstējies un vairākas dienas ar temperatūru paliku gulēt mājās. Mani apraudzīt ienāca redaktore Dzidra Andiņa, ļoti inteliģenta sieviete, ar kuru varēja droši runāt. Viņa saka: “Ko tu esi izdarījis? Valsts drošības komitejas Liepājas nodaļas priekšnieka vietnieks bija atnācis un veselu stundu prašņāja!”
Vienīgais, ko spēju iedomāties – kādu nedēļu pirms tam bijām krogā riktīgi rāvuši vaļā dziesmas. Es domāju, tie bija oficianti vai arī kāds no attiecīgā kantora bija sēdējis pie blakus galdiņa. Varēja visādi būt. Paldies Dievam, tas viss man pagāja garām.
Esmu prātojis, kāpēc mūs tolaik Liepājā lika mierā? Iespējams, viņi domāja: cilvēki pilsētā zināmi, padomju varu viņi negāž, bišķiņ patrakos, ies tālāk strādāt.
Tagad saka, ka tauta daudz dzerot, bet, ja paskatās, kas toreiz padomju gados algas dienās uz ielas notika…
Jā, toreiz uz mājām gar sienām turēdamies nāca. Bet mēs kaut kā spējām ar visādām lustēm līdzsvaru noturēt. Neatceros, ka “Vāgūzī” kāds būtu palicis sabrucis. Varbūt kādi pāris bija tādi, kas “ieskrējās” un nespēja apstāties. Pieļauju, ka kāds vispār tur nedzēra, jo “Vāgūzī” katrs varēja justies, kā vēlējās.
Ar to dzeršanu jau nebija tā, ka mēs tikai sēdētu un drūmi mestu. Viss bija saistīts ar kaut kādām izdarībām, ar cauri nešanu. Rakstnieks Egons Līvs Liepājas centrā pie teātra dzīvoja. Viņu nesa cauri. Grāmatā par to rakstu. Bet viņš to arī atzinīgi vērtēja.
“Veči, veči. Dulli jau jūs esat, bet ko es bez jums darītu,” viņš mēdza sacīt. Bija tās nakts pastaigas pēc kroga. Kad kaut kur jāiet un kaut kas jāizdara. Kādam aiznesa un nolika atkritumu tvertni gaitenī pie durvīm, citam no jaunbūves paņēmām un aiznesām pie dzīvokļa jaunas durvis.
Nu, tādus bērnišķīgus gājienus taisījām, bet kaut ko tādu prasījās. Restorānu ēdienkartē pierakstījām vārdus “cepts Briedis”, “šmorēta Zīle”, zinot, ka cilvēks ar tādu uzvārdu nāks uz “Kaiju” vai “Jūru” pusdienās.
Grāmatā pieminat, ka žurnāliste Monika Zīle bijusi neaizstājama, ja vajadzēja kādu konfliktu atrisināt.
Savā starpā jau kašķu nebija. Bet ar Moniku “Komunistā” sēdējām vienā kabinetā. Vienubrīd pēc 1968. gada Čehoslovākijas notikumiem mums ar Egonu Līvu un Uldi Briedi bija mode paprovocēt tos krievu “ofiņus”, karaflotes virsniekus. Toreiz arī dažādus apmeklētājus sēdināja pie viena galdiņa, ja bija brīva vieta.
Vienreiz ar Līvu “Kaijā” mums piesēdināja klāt divus jaunus jūras virsniekus. Viņi stāsta, ka atsūtīti dienēt uz Karostu un pilsētā pirmo reizi. Iedzērām, runājāmies. Tuvojās pulksten 22. Un man nez kāpēc ienāca prātā pateikt: ”
Neņemiet ļaunā, bet pie mums krieviem dod dzert līdz plkst. 22. Ilgāk nav vēlams. Labāk būs, ja iesiet prom.”
Vai dieniņ, kāds prieks bija, kad viņi tiešām sauca oficiantu samaksāt un gāja!
Citreiz “Kaijā” mani piesēdināja pie virsniekiem. Sākumā tā prātīgi un labsirdīgi parunājāmies par viskautko. Un tad par hokeju. Kas tur būs un kā. Viņi saka – “naši” (mūsējie), es atkal “nē, tie bija mūsējie”. Beigās izrādās, ka “naši” katram savi. Mums čehi, viņiem, protams, krievi.
Saruna aizvirzījās jau nopietnā līmenī. Vai nu tā bija zāles pārzine, vai oficiante, kas bija piezvanījusi Monikai uz mājām. Mūs jau tur visi pazina. Monika atbrauca ar savu zaporožecu, piesēda un to situāciju atrisināja.
“Ofiņi” padomāja, ka sieva atbraukusi. Tā Monika mani aizveda prom. Viņa jau tāda ļoti atraktīva un komunikabla, ar smaidu uz priekšu, cauri mūriem. Situāciju atrisinātāja! “Vāgūzī” viņa arī šad tad ieradās, lai mēs pārāk “nepaceltos debesīs”.
Mazliet mulsina, ka slavenais “Vāgūzis” īstenībā bija fotogrāfa Ulda Brieža dzīvoklis.
Jā, viņš tur dzīvoja. Briedim bija divas istabas senlaicīgā pusotra stāva mājā. Viena bija tāda normālāka, bet otra bija “Vāgūzis”. Nosaukums radās no tā, ka viņš atvilka ratus no vecā pasta sētas un uz tiem uztaisīja sev guļvietu. Tad citi uz sienas tapetēm sarakstīja savus autogrāfus un visādus saukļus, kas tikai ienāca prātā.
“Labs alus nekad nevar būt slikts!” “Latvieši, pie bomjiem!” Katrs nesa uz turieni visādus krāmus, ko tikai varēja – kuģa stūres ratu, zārku, cilvēka ģindeni no kāda skolas kabineta, senas uzrakstu plāksnes. Uz vienas bija īpašnieka vārds “Šnabovics”. Mums dikti patika.
Vai tas Briedim netraucēja? Viņš jau pats bija visā tajā iekšā! “Komunista” redakcija bija turpat netālu. Kad viņam vajadzēja taisīt bildes, viņš gāja uz redakciju un darīja savu darbu, kamēr “Vāgūzī” viss murdēja. Tur pārrunās izšķīlās dažādas domas un idejas. Kā labāk ko pateikt, kā uzrakstīt, ka varbūt var uzdrošināties vairāk.
Kad rakstnieks Miervaldis Birze “Rozā zilonī” aprakstīja, kā izskatās pie kāda hipija, varēja just, ka tas ņemts no “Vāgūža”.
Pāris reizes turp aizvedu Raimondu Paulu. Pļāpājām. Vienā brīdī redzu, ka viņš vairs nerunā, it kā iegrimis sevī un ar kāju sit takti. Varbūt viņam tad ienāca prātā kāda melodija?
Uz turieni nāca aktieri no Rīgas teātriem, kad atbrauca viesizrādēs, un mūziķi pirms koncertiem tur “uzfrišinājās”.
“Vāgūzī” nāca ļoti raiba publika. Tur bija grūti noteikt, kurš bija “stukačs” (ziņotājs). Kāds kādam līdzi atnāca, un bija pat situācijas, kad Briedis prasīja, kas tas tāds, un neviens nezināja – kāds gājis garām, ienācis un liek vaļā.
Un tad, kad atklāja tās čekas kartītes, izrādījās, ka tur ir četri ar “Vāgūzi” saistīti cilvēki. Vārdā nesaukšu, bet viens bija saistīts ar literatūru, divi no “Komunista” ar žurnālistiku saistīti, viens teātra aktieris. Var jau būt, ka viņiem par “Vāgūzi” nemaz neprasīja, varbūt par ko citu. Ej nu zini.
Kad sākās jaunie laiki, Briedis bija aizgājis uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru paskatīties, kas tur par viņu čekas ziņojumos. Vēlāk viņš man rādīja izdrukas. Aģents “Maksis” bija aprakstījis “Vāgūža” interjeru. Tur esot izsmējīgi avīžu izgriezumi izlikti un vācu bruņucepure. Briedis esot uzlicis to bruņucepuri un teicis “Sieg, Heil!” (smejas).
Nu, pilnīgs štrunts! Iespējams, viņi “Vāgūzi” bija sākuši nopietnāk pieskatīt pēc tam, kad 1970. gada pavasarī, Vladimira Ļeņina pieminekļa atklāšanas dienā Liepājā, aktieri Valdemārs Zandbergs un Haralds Strahovs no “Vāgūža” kafejnīcā “Jānītis” ieradās viens ar vācu ķiveri, otrs ar formas cepuri galvā. Tas jau bija nopietni.
“Vāgūzim” Liepājā bija arī kāda alternatīva?
Atceros, netālu no “Komunista” redakcijas uz jūras pusi bija Liepājas tirdzniecības pārvaldes mākslinieka noformētāja Pētera Lieģa darbnīca. Vienbrīd pulcēšanās notika pie viņa. Bet tur bija bišķi cita publika. Bija magnetofons. Kad dabūja rokoperas “Jesus Christ Superstar” (“Jēzus Kristus Superzvaigzne”) ierakstus, klausījās tos. “Čikāgas piecīšus” klausījās, kad citur tos vēl nevarēja dabūt.
Lieģa darbnīcā pirms 1. maija istabas vidū bija visādi viņa mālēti, veikaliem domāti svētku plakāti. “Uz priekšu, uz komunisma uzvaru!” un tādā garā. Mēs tikmēr pa malām runājām par pavisam citām lietām – vienā kaktā sita zolīti, citā sprieda par mūziku. Bet tā vieta bija rāmāka. “Vāgūzis” bija skaļāks, atraktīvāks un populārāks.
Ko tagad liepājnieku pulcēšanās vietās runā par Liepājas politiķu pošanos 14. Saeimas vēlēšanām? Re, nesen Liepājas partija vairs neies kopā ar Zaļo un zemnieku savienību un iesaistās jaunā apvienotā sarakstā kopā ar Zaļo partiju, Reģionu apvienību.
Kad strādāju “Kurzemes Vārdā”, saistība ar tādām lietām bija mana ikdiena. Toreizējais Liepājas mērs Uldis Sesks sauca ienākt domē tāpat parunāties, izklāstīt idejas. Tagad esmu jau no tā patālu.
Domāju, liepājnieki sajuta, ka kaut kas nav tā, kā vajag, tajā brīdī, kad pilsētai gribēja atņemt ostas pārvaldi.
Paldies Dievam, uzņēmējam Uldim Pīlēnam izdevās pārliecināt, ka Liepājas gadījumā viss jau sakārtots un nevajag jaukt to, kas labi strādā. Ļoti iespējams, ka šis viss nāk no Pīlēna. 1997. gadā viņš sāka veidot apvienoto sarakstu Liepājas domes vēlēšanām un bīdīja par mēru Sesku, pats kādu laiku palikdams aiz viņa kā konsultants.
Es domāju, tagad viņš grib atkārtot to pašu. Apvienot partijas un iesaistīt jaunos. No kandidēšanas uz amatiem viņš ir atteicies. Pīlēnam reputācija Latvijā ir laba, un tāpat vien pamēģināšanas pēc viņš neko nedara. Viņš nez vai saistītos ar politiku, ja nebūtu pārliecināts, ka kaut kas sanāks. Nez vai Pīlēns tīšu prātu bojātu savu reputāciju.
Vēl par Liepājas tagadni – jums pilsētā ir veseli divi padomju okupācijas laika pieminekļi, par kuru gāšanu jālemj. Viens “Liepājas aizstāvjiem 1941. gadā” Liepājas centrā, otrs, arī veltījums sarkanās armijas karavīriem, nostāk, Zaļajā birzē.
Protams, “granātmetējam” centrā nav vietas. Jāsaka, 9. maijā pie “granātmetēja” mēdza sanākt tikai neliels pūlītis. Uz Zaļo birzi šaubos, vai kāds brauca. Tomēr ļoti žēl, ka nav saglabājušies Ļeņina, Staļina pieminekļi, kas kādreiz bija Liepājā.
Imanta Sudmaļa piemineklis ir nolikts Liepājas muzeja sētā. Un ja vēl būtu saglabājies tas Pirmā pasaules kara laika vācu ērglis no Kūrmājas prospekta! Ja tos visus būtu nolikuši kopā kādā meža malā vai Karostā pie cietuma… Tur tiem būtu īstā vieta. Manuprāt, pieminekļus nevajag iznīcināt, bet izmantot, lai parādītu, kāds bija tas laiks.
Bet par to Rīgas Pārdaugavas pieminekli man ir stāsts. Pirms gadiem desmit 9. maijā biju Rīgā darīšanās. Gribēju satikt arī Uldi Briedi. Piezvanīju. Viņš saka: esmu pie pieminekļa, man avīzei jāfotografē, te iet dikti jautri, brauc šurp. Es pie tā pieminekļa nekad nebiju bijis. Staigājam.
Tur pie paša pieminekļa kaut kādas sievas, ar “bļendukiem” apkārušās, danco. Briedis man saka: “Meties iekšā! Ātri!” Es barā iekšā. Paķēru vienu medaļoto sievu. Briedis tik bildē.
Pēc tam bija vienu no tām bildēm iedevis publicēšanai avīzē.
Bet tas vēl nekas! Juka Rislaki vēlāk ilustrācijai savai grāmatai paņēma to pašu bildi, lai parādītu, kā krievi Rīgā svin 9. maiju! Bet es tur tādā gaišā mētelī ar to sievu ar “bļendukiem” dejoju (smejas).
