Ļaudonā medības sākas pašu būvētā medniekmājā “Buciņš” 2
Laimīgs tas mednieku kolektīvs, kam sava medniekmāja – kur sanākt pirms jakts, norunāt darbu kārtību, sarakstīt papīrus, bet pēc medībām sadalīt guvumu, pašiem omulīgi piesēst un kaut vai tradicionālo akniņu uzcept. Ļaudonas kluba vīriem vēl lepnāk – medniekmājas “Buciņš” saieta zāle tik liela, ka pietiek vietas gan galdiem, gan dancošanai. Cik kāzu te dzerts un pirtī iets! Visi ļaudonieši zina, ko nozīmē teiciens “iešu pie buciņa”. Tad uz ilgāku palikšanu.
Tur notika tādas lietas!
Kluba vadītājs Valdis Beļaunieks vēl bija puikas gados, kad vietējie mednieki brīvdienās pašu spēkiem cēla savu namu. “Ar kolhoza piešprici,” piebilst Valdis – Ļaudonā tas arī bija saprotami, jo septiņdesmitajos gados, kad ritēja celtniecība, medniekos gāja vietējā kolhoza priekšsēdētājs Voldemārs Māliņš. Visiem bija labi – kolhozs jauno saieta vietu izmantoja arī savām vajadzībām, bet medības kolektīvās saimniecības cirkulāros skaitījās kā finansiāli atbalstāms “kultūras un sporta pasākums”.
Kad celtnieki nonāca līdz iekšdarbiem, priekšsēdētājs uzrunāja kolhoza galdnieku Pauli Niedru, lai uztaisot dekorus. Niedra bija Latvijas brīvvalsts laikā skolots meistars, viņam nevajadzēja interjerista rasējumus un projektus. No koka tapa izcili gaismekļi un dekori. Zālē uz nama viesiem lūkojas iespaidīgs aļņa cilnis, bet nelielās atpūtas istabiņas sienas rotā sprigana meža-pīle un līdaka. Pie griestiem lustra, pie sienām lampas ar latvju rakstiem.
Padomju gados “Buciņš”, kā mednieki sauca savu jauno mītni, bija laba vieta visdažādākām dzīrēm un saietiem, arī augsta ranga priekšniekiem un kompartijas funkcionāriem. “Madonas rajonā tādu namu nebija daudz. Smuka zāle, kamīns, pirts ar baseinu. Normāla vieta, kur džekiem satikties,” nosmej Valdis un zīmīgi novelk: “… un tad tur notika tādas lietas…” Pēc medniekmājas atklāšanas paša tēvs divas dienas gulējis ietīts aukstos dvieļos, jo tolaik vai katrs pirtī gājējs uzskatīja par goda lietu karsēties simts un vairāk grādos.
“Pats tur sarīkoju atvadu balli, kad 1980. gadā gāju armijā. Man bija 20 gadu, saaicināju draugus, draudzenes, bija riktīgs tusiņš,” stāsta Valdis. Viņa draugs Aldis Bondars no kaimiņkolektīva “Kalnāji”, kas medī otrpus Aiviekstei, pirms 25 gadiem te svinējis kāzas.
Pirti tolaik sildīja ar elektrību, tā saucamajiem teņiem, kuriem nebija lemts pārāk ilgs mūžs. Arī padomju laikā ļaudis zināja, ko nozīmē aromaterapija, un uz sildelementiem lēja alu, lai uzsmaržo. Ierīces slapjumu neizturēja un izdega. Kopš tā laika pirts vairs netiek izmantota.
Mūsdienās Ļaudonas mednieki parūpējušies, lai priekšgājēju būvētais nams turētos un kalpotu vēl ilgus gadus, – mainīts jumta segums, pamata vainagi, fasādes apšuvums, virtuvē ieklāta jauna grīda. Malku apkurei vīri gādā paši, pavasara un rudens talkā viņi sakopj apkārtni.
Gadumijā uz “Buciņu” – ar sievām
Šodien medniekmājā “tādas lietas” ir tikai pagātnes stāsti, kas uzkurina iztēli. Dzīres pārcēlušās uz viesu namiem, jo “Buciņš”, kā saka Valdis, ar savu sirdsmājiņu aiz stūra vairs netiek līdzi. “Ar vīriem nospriedām, ka tik lielu pirti mums nevajag, bet medniekiem labierīcības ārā pie eglītēm ir parasta lieta,” sava nama pieticīgās ērtības novērtē kolektīva vadītājs un piebilst: “Tagad šeit lielākoties sapulcējamies uz medībām.”
Jebkura jakts ļaudoniešiem sākas “Buciņā”. Lielākās sanākšanas notiek uz pīļu sezonas atklāšanu augustā, kolektīvajās gaides medībās septembrī un dzinējmedību sākumā oktobrī, kad pēc pasākuma visi pulcējas uz kopīgu mielastu.
Ļaudonas klubā arī uz gaides medībām vīri visbiežāk dodas kolektīvi. No 38 kluba dalībniekiem varot sanākt pat 20 mednieki, šogad pat vienā tādā reizē kopā nomedījuši piecus aļņus un vienu briežu bulli, stāsta kluba vadītājs. Vasarā stirnāžu licences individuāli netiek izsniegtas, trīs reizes nedēļā – trešdienās, sestdienās un svētdienās – noteiktā laikā jebkurš var ierasties uz buku medībām. No 19. oktobra ļaudonieši sestdienās “Buciņā” pulcējas uz dzinējmedībām. Arī šosezon viņus pavadījusi veiksme – katru reizi pa brangam alnim. Ar pārlieku gaļas sagādi kolektīvs neaizraujas, uzsver Valdis. “Kā alnis gar zemi, medības beidzam. Nekur taču nav tik labs ledusskapis kā mežā.” Šosezon vēl atļauts medīt vienu aļņu teļu un divus buļļus, taču neviens nespiežot, ka tie obligāti jānomedī.
Tuvojas gadumija, kad Ļaudonas vīri uz medniekmāju aicina arī savas dzīvesbiedres. “Nav jau mērnieku laiki, kad Ķencis ap galvu sēja lakatiņu un dancoja,” pajoko Valdis. Groziņvakarā ar mūziku un dejām mednieku ģimenes pavada veco un sagaida jauno gadu. Mūziku spēlēs Artūrs Grandāns no Madonas, pastāvīgs mednieku svētku muzikants.
Reizēm ļaudonieši arī uzdziedot, nosaka Valdis un piebilst: “… kā tajā ankedotē par kori. Nezināt? Satiekas divi draugi. Ko tu brīvajā laikā dari, viens jautā. Eju uz kori dziedāt, tas atbild. Nu un ko jūs tur darāt? Aliņu iedzeram, zoli uzspēlējam, stāsta draugs. Un kad tad jūs dziedat? Kad ejam mājās!”
Arī “Buciņā” bez kāršu partijām neiztiek, taču ir viens āķis, kas jāzina spēlētājiem, – zāles lielā loga stiklā labi atspīd pretinieka kava. Ja to neņem vērā, var palikt “jaņos”. Logā spoguļojas ne tikai kāravi un pīķi, tas rāda gan skaistus dabas skatus, gan pa kādam jautram gadījumam, kas mednieku sabiedrībā nav retums. Piemēram, pirms jakts kāds vecbiedrs pie medniekmājas pa kluso iemetis malku vīniņa un pudelīti paslēpis zem eglītes. Tak nav attapis, ka viņa darbošanos kolēģi gluži labi var novērot kā platformāta ķinītī pa logu. Medību vadītājs kārīgo vīru asprātīgi pārmācījis – visiem liela smiešanās, bet vaininiekam laba mācība.