Vieta, kur aitas ēdīs suši: kāda ir saistība starp metāna gāzes izdalīšanos un lopbarības uzņemšanu? 0
Tjoetas salā Norvēģijā šīs valsts Bioekonomikas institūtā NIBIO vecākās pētnieces Vibekes Lindas vadībā veic pētījumus par aitu spureklī ražoto metāna daudzumu un lopbarības ietekmi uz tā rašanos. Pētījumiem izmanto Norvēģijas baltās aitas šķirni. Norvēģija ir vienīgā Ziemeļeiropas valsts, kur veic šādus pētījumus. Tos patlaban neveic arī nevienā Austrumeiropas valstī.
Metāns (CH4), kā zināms, ir siltumnīcefektu radoša gāze, kas ir vairāk nekā 20 reižu spēcīgāka nekā ogļskābā gāze (CO2). Tomēr ir vēl viens iemesls, kāpēc NIBIO pēta aitu izdalīto metānu – tā ir saistība starp metāna gāzes izdalīšanos un efektīvu lopbarības uzņemšanu.
Tas ir – jo vairāk metāna izdala aitas, jo mazāk efektīvi šie dzīvnieki ir uzņēmuši tiem izēdināto lopbarību. Aitkopim ļoti dārgs sanāk liels daudzums lopbarības, kuru dzīvnieks uzņem neefektīvi.
Efektīvāk ir, ja aitas šo lopbarību izmanto vilnas, gaļas un piena ražošanā.
“Mazāks metāna daudzums ir svarīgs klimata sasilšanas mazināšanai, tomēr tas vienlaikus ļauj ražot vairāk gaļas, vilnas un piena. Ja dzīvnieki izdala mazāk metāna, tas nozīmē, ka tie lopbarību izmanto efektīvāk,” uzsver V. Linda.
Kā mēra izdalīto metānu
Pētījumu veikšanas telpā atrodas vairāki piecu m3 ietilpības būri/kameras. Septiņu gadu laikā, kopš tie uzstādīti, ir veikti četri eksperimenti.
Slēgtie būri esot līdzīgi citās pasaules valstīs uzstādītajiem būriem. Pētniece cer – gāzu mērīšanas kameras ir salīdzināmas ar citām valstīm, tas ļautu arī salīdzināt eksperimentos iegūtos rezultātus.
Problēma esot tāda, ka var būt atšķirīgas aitas, atšķirīga var būt gaisa temperatūra un, visticamāk, arī dzīvniekam dotā lopbarība. Tomēr esot iespējas, apņēmīgi pauž V. Linda.
Kamerās mēra aitas spureklī ražoto metāna daudzumu lopbarības fermentācijas laikā.
“Mēra mūsu izveidoto gaisa plūsmu. Gaisu pa atveri ielaiž kastē un tad no aizmugures to izspiež. Pa cauruli šis gaiss plūst uz otru telpu, kur atrodas multigāzu analizators. Tajā var vērtēt metānu, ogļskābo gāzi, slāpekļa oksīdus un citu gāzu sastāvdaļas. Mēs patlaban mērām vien metānu, jo šīs analīzes ir ļoti dārgas,” atklāj NIBIO pētniece.
Viņa piebilst – ja iekārta pie monitora uzrāda augstu emisiju līmeni, tiek palielināta gaisa plūsma. Ja gaiss plūdīs lēni, metāna koncentrācija būs augstāka. Ja aita ražo nelielu daudzumu metāna, var palielināt gaisa plūsmu, lai būtu vieglāk mērāmi rādītāji (metāns).
“Mēs mērām ne tikai gaisa plūsmu, bet arī tā temperatūru, mitrumu. Tas ļauj gūt daudzveidīgākus rezultātus. Mums ir arī ierīce, kas mēra metāna fona daudzumu. Metāns ir gaisā, visur, ne tikai aitas telpā. Tātad saskaitām šo fona metāna daudzumu ar to metāna daudzumu, ko iegūst no dzīvnieka. No kopējā metāna daudzuma atņemot fona metāna daudzumu, iegūstam aitas izdalīto metāna daudzumu. It kā vienkārša sistēma, tā darbojas labi,” stāsta V. Linda.
Vērtē kopsakarības
Audzēšanas eksperimentos var salīdzināt metāna emisiju saistību ar dzīvnieka augšanas līmeni. Fiksē arī uzņemtās barības daudzumu, un var sarēķināt metāna emisijas saistībā ar lopbarības uzņemšanu.
“Metāna emisija ir skaitlis, kas mums ir ar kaut ko jāsasaista. Ar aitas augšanas ātrumu, ar kādu citu rādītāju. Problēma ar aitām – tās ražo gaļu, vilnu un arī pienu vienlaikus. Liellopi ražo vien pienu. Ir ļoti labi, ja var sasaistīt izdalīto metāna daudzumu ar uzņemtās lopbarības daudzumu. Varam fiksēt lopbarībā esošo proteīna un sausnas daudzumu saistībā ar ražotā metāna daudzumu. Nākamajā eksperimenta posmā varam ēdienkarti mainīt un secināt, ka, piemēram, pievienojot tai kādu sastāvdaļu, izdalītā metāna daudzums samazinās. Meklējam, kura piedeva metānu samazinās visvairāk,” atklāj V. Linda.
Nākamais eksperiments notiks septembrī, svarīgs eksperiments būs 2020. gadā. Pirms eksperimenta sākšanas aitām vispirms ir 10–20 dienu adaptācijas periods.
Vēlāk katru dzīvnieku uz trim dienām ievieto kamerā. Pavisam izmanto 24 dzīvniekus. Eksperiments notiek četrās reizēs divu nedēļu laikā.
“Tas nozīmē, ka ar elpošanas kamerām darbojamies vienu mēnesi. Neesam droši pārliecināti, kā mikroorganismi un mikroflora spureklī mainās laika gaitā. Mums ir adaptācijas periods, kad vislabāk varam mainīt spurekļa baktēriju sastāvu,” stāsta NIBIO pētniece.
Aļģes kā lopbarība
Eksperimentu telpā atrodas arī iekārta, žāvētājs, kur atdala dzīvnieku urīnu un fēces. NIBIO Bioekonomikas institūtā Tjoetas salā vērtē lopbarības sastāvu. Fekālijās un urīnā ir olbaltumvielas, fiksē baroto olbaltumvielu daudzumu un izdalīto olbaltumvielu daudzumu urīnā un fēcēs. To olbaltumvielu daudzumu, kas ir pazudis lopbarības uzņemšanas procesā, dzīvnieki ir apēduši, uzņēmuši. Var aprēķināt, kā tie uzņem proteīnu. Tas ir atšķirīgs veids no tā, kad spureklī uzņem granulas.
“Nevēlos ar granulām darboties, tad dzīvnieku uzturēšana ir dārgāka,” piebilst Vibeke.
Viņa teic, ka eksperimentos ar aitām var iegūt ļoti ticamu rezultātu par dažādas lopbarības kvalitāti, par lopbarību un tās piedevām. “Vēl laba ziņa – aitām vajag vien 10% no tā lopbarības daudzuma, ko vajag liellopiem (smejas),” tā Vibeke.
Foto: No jūras aļģēm gatavotā lopbarība
Secinājumi par līdzšinējo veikumu esot gan labi, gan izaicinoši. Katram eksperimentam ir savs secinājums. Divos eksperimentos salīdzināja atšķirīgu lopbarību – jūras aļģes, kam pievienots ūdens, un auzas ar sojas lopbarību. Aitām tāpat kā cilvēkiem tikai aļģes vien negaršo.
“Tas ir kā ēst suši. Dēvējam aitas par suši aitām. Salīdzinājām šo lopbarību ar sojas granulām, lai redzētu, vai var aizstāt soju ar jūras aļģēm (nezālēm). Jēriem var aizstāt, rezultāti ar sojas lopbarību ir vienādi. Metāna emisijas ir vienādas. Tātad var soju aizstāt ar jūras aļģu pulveri un iegūt tādu pašu barības uzņemšanas rādītāju jēriem. Tās ir labas ziņas. Sliktās ziņas ir, ka ir ļoti grūti audzēt, novākt un pārstrādāt aļģes. Vēl labā ziņa – ir liels potenciāls, lielas iespējas aļģu kā lopbarības pētījumiem!” atklāj V. Linda.
Tātad – aitas ēdīs suši un nepiesārņos gaisu!
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
