Viesturs Celmiņš: Astoņi labas dzīves principi pilsētā 0
Autors: Viesturs Celmiņš, sociālantropologs
Mani kā vides plānošanas speciālistu un vienkārši pilsētnieku ļoti uzrunā drīzumā gaidāmās animācijas filmas “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi” sižeta pieteikums – bērnu un suņu cīņa ar alkatīgo uzņēmēju, kurš grib pārvērst Maskavas forštates parku bezpersoniskā debesskrāpju kvartālā.
Tas vedina domāt, cik bieži patiesībā tā notiek. Taču ikvienas pilsētas, arī Rīgas plānošanā būtu jāņem vērā, ka lielākā vērtība ir pilsētas iedzīvotāji. Tieši iedzīvotāji iekārto mājokļus, strādā, mācās, veido uzņēmumus, rada un bauda labu arhitektūru, atpūšas un sporto.
Tādēļ iedzīvotāju ērtības ir kritiski svarīgas. Pirms būvēt kārtējo autostāvvietu vai tirdzniecības centru, ieteiktu pilsētas saimniekiem pārdomāt, vai jaunais objekts atbildīs labas pilsētplānošanas principiem.
Ērtības gājējiem.
Katrs Rīgas iedzīvotājs un viesis vismaz daļu no savas ikdienas gaitām mēro kājām. Jo ērtāk, drošāk un brīvāk varēsim pārvietoties pa ietvēm un šķērsot ielas, jo vairāk un lapbprātāk cilvēki pavadīs laiku pilsētvidē.
Šobrīd daudzas pilsētas daļas joprojām galveno uzmanību atvēl auto: ielu platums, šķērsojuma vietu trūkums, uzbrauktuves, autostāvvietas un, kas visbēdīgāk, apakšzemes gājēju tuneļi mums atgādina, ka pilsētā joprojām valda auto.
Kaut gan pilsētas centrā tas jūtams visvairāk, Pārdaugavā ir ielas, kuras nav paredzēts šķērsot pat kilometra garumā!
Ātrs, paredzams un parocīgs sabiedriskais transports.
Labs sabiedriskais transports ir kā ērti apavi – tos nejūt. Tie paveic savu uzdevumu un ļauj cilvēkam nokļūt galamērķī laikā un bez liekas piepūles.
Lai sabiedriskais transports darītu savu darbu godam, mums nepieciešami ne vien košas krāsas tramvaji un jauni sastāvi, bet arī joslas, kas dod priekšroku sabiedriskajam transportam, un maršruti, kas savieno dažādas pilsētas daļas, piemēram, Maskavas forštati ar Pārdaugavu vai Mežaparku ar Juglu.
Dabas klātbūtne pilsētā.
Arvien vairāk redzam, ka mūsdienu pilsētā daba papildina stiklu un betonu, kas bijis modē gadu desmitiem. Tos mēdz dēvēt par “zaļajiem” un “zilajiem koridoriem”, kuros pilsētniekus ikdienas gaitās pavada koki un ūdeņi.
Zinātnieki pat lēš, jo vairāk šādu elementu pilsētā, jo mierīgāks un apcerīgāks iedzīvotāju noskaņojums.
Tā kā koku skaits un apzaļumojums Rīgā nevairojas – ir rajoni, kuros 25 gadu laikā nav izveidots neviens parks vai skvērs, – nav brīnums, ka daudzi rīdzinieki nedēļas nogalēs cenšas izrauties no Rīgas.
Pilsētas pieejamība mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām.
Ja pārvietojaties kopā ar bērniem vai esat cilvēks ar kustību traucējumiem, darīšanas pilsētā var sagādāt pamatīgas galvassāpes. Pat vienkāršs maršruts prasa savlaicīgu plānošanu un gatavošanos, lai nokļūtu galamērķī bez citu palīdzības.
Cepuri nost zemajiem tramvajiem, kā arī tiem veikaliem un pakalpojumu sniedzējiem, kas domā par mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupu ērtībām. Bet varbūt pilsētas saimniekiem nudien derētu izstaigāt Rīgu ar bērnu ratiņiem vai izmēģināt braucienu ratiņkrēslā?
Dzīve pirmajos stāvos.
Dodoties ikdienas gaitās, par komfortu, drošību un daudzveidību pilsētā gādā norises “acu augstumā”. Tādēļ dinamiskās pilsētās ēku pirmajos stāvos iekārtojas veikali, kafejnīcas, bāri un pakalpojumu sniedzēji.
Tas ir gan parocīgi un interesanti, gan droši – kāds jūs vienmēr redz un, ja nepieciešams, var nākt palīgā. Līdz ar lielveikalu un tirdzniecības centru attīstību šī iezīme kļūst retāka un draud izzust pavisam.
Ikviens ir redzējis zīmes “Īpašnieks izīrē” tieši pirmajos stāvos, kuru tumšie logi rada spokainu sajūtu dienas otrajā pusē.
Pārdomāta veloceliņu sistēma.
Pirms desmit gadiem cilvēki reti devās skriet vai sportot pilsētvidē, un arī velosipēdistu ielās bija maz. Šobrīd situācija ir krasi mainījusies, ar velosipēdiem pārvietojas gan pieaugušie, gan bērni, un rīdzinieki visai skaidri liek manīt, ka mūsu klimatiskie apstākļi nav šķērslis braukšanai ar velosipēdu arī ziemā.
Tomēr jāatzīst, ka nokļūt galamērķī ar velosipēdu gribētos gan ērtāk, gan, galvenais, drošāk. Jau ilgi gaidām, bet joprojām neesam sagaidījuši gudra un tālredzīga veloceļu tīkla izveidi, kas nepieciešams ne tikai pilsētas centrā, bet arī dažādu pilsētas daļu savienošanai.
Ūdens infrastruktūra.
Lai gan Rīgu divās daļās sadala upe un tas šķiet pašsaprotami, ūdeņu klātbūtni pilsētā nereti izjūtam kā šķērsli. Mums trūkst tiltu, lai šķērsotu Daugavu, svētkos krastmala slēgta automašīnām, un pilsētas viesiem, nokāpjot no kuģa, jāpiedalās teju vai orientēšanās sacensībās, lai nonāktu vecpilsētā.
Daugavas potenciāls netiek izmantots, un tās aktīva apdzīvošana un urbanizēšana vēl gaida īsto brīdi. Cerams, promenādes, laivu īre, ūdenssporta iespējas, baržas un peldošie restorāni drīz kļūs par mūsu pilsētas ikdienu.
Pagalmu privātums.
Pagalmi ir tilts starp pilsētnieku mājokļiem un pilsētas publisko telpu. Tā ir daļēji privāta zona, kas mudina atpūsties, ļauj izkustēties un noskaņo ieniršanai pilsētas burzmā. Daļa no šīm teritorijām kritusi nežēlastībā kā nodeva deviņdesmito gadu kapitālismam, pārvēršoties autostāvvietās.
Pagalmi līdzinās “podziņu” telefoniem – daļa jaunās paaudzes pat neatceras laikus, kad pagalmos kūsāja spraiga dzīvība un tur varēja satikt kaimiņus, izžaut veļu, uzspēlēt futbolu un novusu vai paballēties.
Līdzīgi kā varoņi animācijas filmā ņem lietas savās rokās, arī katrs pilsētnieks aicināts savā ikdienā iemiesot vērtības, kuras gribētu redzēt Rīgā.
Ikdienā katrs no mums izdara izvēli par labu auto vai, piemēram, mērot ceļu ar kājām, braukt ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu.
Vēl būtiskāk, ņemt dalību pilsētplānošanas procesos, ko piedāvā gan nevalstiskās organizācijas daudzās Rīgas un Pierīgas apkaimes biedrībās, gan pašvaldības un valsts iestādēs.
Šajā ziņā, nākotne un dzīve mūsu galvaspilsētā ir visu mūsu kopējā atbildība.
