Agris Liepiņš: Viestura ordeni nacionālajiem partizāniem! Vai pietiks drosmes? 22
“Latvijas Avīzes” ziņa par aicinājumu piešķirt Viestura ordeni pēdējiem vēl dzīvajiem mežabrāļiem lika man aizdomāties. Nacionālie partizāni bija pēdējie, kuri ar ieročiem rokās cīnījās par brīvu Latviju. Viņu Tēvzemes mīlestības priekšā mums nāktos noliekt galvu, viņu izmisīgā drosme ir apbrīnas vērta. Īstenībā Viestura ordenis mežabrāļiem ir jau sen – nacionālo partizānu sirdis ir izkaltas no Viestura ordeņa.
Jautājums drīzāk ir par mums – šodienas latviešiem. Vai valdošajai elitei pietiks drosmes šo ordeni piešķirt? Pasniedzot apbalvojumu mežabrāļiem, Valsts prezidentam nāksies stingri nostāties nacionālas valsts ideoloģijas pusē, un tā nu galīgi nav šodienas Latvijas prioritāte. Jau iepriekš paredzams, ka krievvalodīgā prese sacels troksni – prezidents valsts augstākos apbalvojumus pasniedz “fašistu līdzskrējējiem”! Līdz pat šai dienai krievvalodīgo vidē tiek kultivēts uzskats, ka nacionālie partizāni slēpās mežos, jo kara laikā bija sadarbojušies ar vāciešiem, kalpojuši policijas soda bataljonos vai dienējuši leģionā un tāpēc baidījušies tautas patieso dusmu. Par ko viņiem ordenis?! Vai mūsu varasvīriem pietiks dūšas pateikt, ka tie ir meli, ka toreiz vienīgi meža biezoknī vēl pastāvēja ticība Latvijas valstij un ka lietainās un tumšās novembra naktīs vējš egļu zaros gaudoja brīvās Latvijas dziesmas?
Mūsu valdošajai elitei līdz šim nav pieticis drosmes pateikt, ka 9. maija svinības Rīgā ir apvainojums katram nacionāli noskaņotam Latvijas iedzīvotājam. Mīļā miera labad latviešiem jāsamierinās un jāmācās uzvesties politkorekti, tie tomēr lielās krievu tautas fetiša svētki, nav labi viņus aizvainot. Un te pēkšņi – ordenis cilvēkiem, kuri līdz pēdējam cīnījās pret krievu karaspēku! Spļāviens sejā visiem 9. maija svinētājiem. Vai prezidents saņemsies tādam spļāvienam?
Laipot pa labi iestaigāto “mīļā miera labad” taciņu ir viegli un ērti. Vienmēr var atsaukties, ka mums vajadzīga stabilitāte, ka miers baro, bet nemiers posta, ka tās ir nacionāļu mākslīgi uzkurinātas kaislības, bet mums daudz svarīgāki darbi darāmi un tā tālāk. Tomēr ir viena lieta, kuras vārdā vajadzētu pārvarēt mūžīgo bailīgumu un tomēr piešķirt Viestura ordeņus nacionālajiem partizāniem. Guļot slapjajos bunkuros vai klajā laukā zem apsnigušas egles, mežabrāļi sapņoja par tās Latvijas atgūšanu, kuru astoņpadsmitajā gadā izkaroja viņu tēvi. Plaukstoša, brīva un latviska Latvija, sava Latvijas brīvvalsts rādījās mežabrāļiem miegā. Tā vārdā nacionālie partizāni atdeva dzīvību. Ja šodien mums pietrūkst drosmes viņus godināt, ja nespējam atzīt, ka tie ideāli, kuru dēļ viņi gāja nāvē, ir arī mūsu šodienas Latvijas ideāli, tad kāda jēga svinēt valsts simtgadi? Tad labāk būt godīgiem pret mežabrāļiem un pašiem pret sevi, pasakot – pēc diviem gadiem mēs svinēsim Latvijas divdesmit septiņus gadus!
