“Dzīve ir skaista, un jāprot baudīt – to, kas tev tagad ir, nevis kā tev nav!” Viesmīlis Aleksejs ir neredzīgs kopš dzimšanas 1
Dace Ezera, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Trīsdesmit četrus gadus vecais slocēnietis Aleksejs Poplavskis ir neredzīgs kopš dzimšanas. Viņš ir krievu puisis, bet vienam otram latvietim vajadzētu pamācīties no viņa labo latviešu valodu.
Aleksejs jau kopš agras bērnības apmeklējis latviešu plūsmas mācību iestādes, un viņam ir daudz latviešu draugu.
Aleksejs dzīvē piepilda savu sapni – ar projekta “Blind Dreams” starpniecību, kuru īsteno uzņēmēji Dace un Jānis Nagliņi sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo biedrību, izmācījies par viesmīli un kopš 2011. gada strādā savā sapņu profesijā.
Pandēmijas dēļ gan “Vakariņas tumsā” Rīgā “Hotel Grand Palace” šobrīd ir aizliegtas, bet līdz tam Aleksejs bija vienīgais neredzīgais viesmīlis Latvijā. Neredzīgie tumsā jūtas tikpat droši kā redzīgie gaismā.
2019. gada 3. decembrī pasākumā, kas notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Aleksejs no Baibas Sipenieces-Gavares rokām saņēma Gada balvu nominācijā “Uzdrīkstēšanās”.
Tā ir balva cilvēkiem ar invaliditāti, kuru iedibinājis Tiesībsarga birojs sadarbībā ar apvienību “Apeirons”. “Izjūtas bija vārdos neizsakāmas, un es esmu gandarīts par to, ko esmu paveicis un ka tiku novērtēts.
Liels paldies uzņēmējiem un maniem draugiem Dacei un Jānim Nagliņiem, kuri mani izvirzīja šai balvai,” teic uzņēmīgais puisis.
Pagājušajos Ziemassvētkos viņš saņēmis arī apsveikumu no Tiesībsarga biroja. Tas viņu patīkami pārsteidzis un aizkustinājis.
Balstās uz skaņu, smaržu un garšu
“Es piedzimu neredzīgs, kaut arī gaismas un tumsas aprises spēju apjaust. Gāju redzīgo bērnu bērnudārzā – tā jau kopš mazotnes integrējos starp redzīgajiem. Es spēju redzēt gaismu, sauli, mazliet ēnas un tumsu. Vairāk gan neko.”
Puisis stāsta, ka agrā bērnībā bijusi labās acs operācija un tajā ievietots kristāls. Pavisam acīm bijušas vēl trīs operācijas, bet nekas nav līdzējis. Toreiz Aleksejam bija nedaudz vairāk par gadu. Speciālisti gribējuši operēt acis, kad puisim bijuši jau pieci gadi, bet kāds profesors atrunājis: esot jau par vēlu.
Tālāk Aleksejs mācījies Rīgas Strazdumuižas vidusskolā – attīstības centrā, kur, pēc puiša domām, bijusi laba atmosfēra un viņš juties labi, mierīgi. Mācības kā standarta skolā – tikai klasēs mazāk skolēnu.
Sākumā bijuši pieci, pēc tam septiņi bērni, un skolotājs katram audzēknim varēja veltīt lielāku uzmanību.
Mācības notikušas pēc visiem izglītības standartiem, apguvuši arī Braila neredzīgo rakstu. Astotajā klasē Aleksejs jau ielauzījies datorprasmēs.
“Visa mana dzīve balstās uz skaņu, smaržu un garšu,” rezumē jūrmalnieks. Pēc Strazdumuižas vidusskolas pabeigšanas gadu vienkārši izklaidējies un atpūties, spēlējis ģitāru, braucis ciemos pie draugiem.
Nākamā mācību iestāde – Juglas rehabilitācijas centrs, kur neredzīgiem cilvēkiem palīdz socializēties sabiedrībā. Iemācīja pašaprūpi, orientēties konkrētā vidē ar balto spieķi, datorzinības, gatavot ēdienu, komunicēt ar cilvēkiem, bijušas nodarbības psiholoģijā.
Puisis pēc tam strādājis Latvijas Neredzīgo biedrības žurnālā “Rosme” – tur divus gadus bijis subsidētais darbs un Aleksejs printējis Braila raksta žurnālu, licis kopā preses izdevumu.
“Biju savā vidē un zināju, kur jāiet, kas jādara – nemaz nejutos slikti,” par darbu žurnālā spriež puisis.
2011. gada novembrī Aleksejam piezvanīja no Latvijas Neredzīgo biedrības un piedāvāja apgūt viesmīļa specialitāti. Tur bija vērsušies uzņēmēji Dace un Jānis Nagliņi, kuri vēlējās šo projektu attīstīt Latvijā.
“Aizbraucu uz vienu no atlasēm, tiku, un sākās apmācības. Tur gan gāja visādi, jo man nav acu gaismas. Bet ir gribasspēks. Kurš no mūsējiem izturēja konkursu, vēlāk strādāja, kurš neatbilda prasībām, – atkrita. Galvenā prasība – mācēt komunicēt ar cilvēkiem, vienmēr būt labā garastāvoklī, jo nedrīkst savas dusmas izgāzt uz klientu.
Problēmas vajag atstāt mājās, nevajag nest uz darbu. 2011. gada jūnijā jau sāku strādāt profesijā un esmu guvis pieredzi arī Rīgas restorānos “Konvents”, “Hotel Roma”, bet tagad jau ilgāku laiku manējais ir “Grand Palace Hotel”.
Pandēmijas dēļ kopš pagājušā gada februāra gan ir piespiedu dīkstāve.
Bet strādāt ir burvīgi – jūti labo ēdienu smaržu, patīkami būt kopā ar cilvēkiem un viņus apkalpot. Kad izdari savu darbu, ir liels gandarījums,” vērtē neredzīgais puisis un saka – kad restorānā esot īpaši daudz cilvēku, viņam patīkot klausīties balsu čalā un mierīgi turpināt savu darbu.
Cilvēkus neredzīgais viesmīlis sajūtot pēc smaržām, ēnām, kustībām. Puisis atzīst, ka uzņēmēji Dace un Jānis Nagliņi esot labākie cilvēki, kurus viņam dzīvē gadījies satikt.
Ja katram būtu tādi darba devēji, tad mūsu valsts strauji izvirzītos. Paklausoties, kādi dažkārt ir citiem, – diena pret nakti!
Profesija kā veiksmes stāsts
“Es savu viesmīļa darbu vienkārši dievinu. Tas ir mans sirdsdarbs – profesija mani pati atrada, es to nemeklēju. Es gan nekad nevarēju iedomāties, ka būšu viesmīlis. Zināju, ka arī ārzemēs notiek vakariņas tumsā – Anglijā, Francijā, Šveicē. Grūti bija iztēloties, ka Latvijā arī kaut kas tāds var norisināties. Viesmīļa darbs ir manas dzīves veiksmes stāsts,” priecājas puisis.
Parastā ikdienā, kas, cerams, atkal atgriezīsies pēc pandēmijas, viņš uz darbu no mājvietas Slokā braucot ar vilcienu un darba devējs Rīgas stacijā viņu sagaida ar auto un aizved līdz darbavietai. Pēc darbdienas atkal aizved uz staciju.
Aleksejs klāsta, ka pašam no restorāna labumiem visvairāk garšojot liellopu gaļas steiks un klāt glāze baltvīna. Var arī baudīt sarkanvīnu.
“Dīkstāves laikā mans sabiedrotais ir svaigs gaiss un internets. Un kādi desmit labi draugi, ar kuriem regulāri sazinos. Es iemācījos latviešu valodu tik labi, pateicoties tam, ka vecāki mani sūtīja latviešu plūsmas skolās. Par to es viņiem saku lielu paldies! Ja tā nebūtu, būtu grūti. Man ir daudz latviešu draugu. Manas dzīvesvietas apkārtnē arī vairāk dzīvo latvieši. Daudzi pat domā, ka es esmu dzimis latvietis,” pasmej Aleksejs un teic, ka dīkstāvi mēs izturēsim, bet, galvenais, visiem jābūt atbildīgiem.
Jo vairāk ļaužu pulcēsies un neievēros valdības noteikto, jo ilgāk būsim sarežģītajā pandēmijas situācijā. Aleksejs vienu draugu, kurš slimojis ar Covid-19, diemžēl ir zaudējis.
Viņam ar plaušām bijušas problēmas jau sen, bet Covid-19 visam pielika punktu. Vīrietis bijis tikai 48 gadus vecs. Runājot par situāciju, kas šobrīd skar mūs katru, Aleksejs īpaši izceļ mediķu darbu – tas jāciena.
Lasījis Raini, Blaumani
“Es pēc dabas esmu optimists un tikai. Citādi nevar, jo feisbukā ir tik daudz negatīvisma un dezinformācijas. Man datorā ir uzstādīta runas programma, un, tai pateicoties, es visu uzzinu. Ja es izpaudīšos līdzīgi, varu nonākt milzīgā purvā un no tā būs grūti izķepuroties,” uzskata neredzīgais puisis.
Viņš atzīst – esot jau pieradis, ka nav acu gaismas. Nezinot pat, ko darītu, ja pēkšņi sāktu redzēt. Kur ietu, kāds būtu pirmais solis vai pirmā rīcība. Laikam gan vēlētos iemācīties braukt ar automašīnu. Iegūtu auto vadīšanas tiesības un meklētu papildu darbu.
“Man labāk patiktu strādāt attālināti, internetā. Ar portatīvo datoru es ļoti labi tieku galā, jo ir interneta balss programma, kas nolasa visu, ko uzraksta. Varu sūtīt e-pastus. Braila rakstā grāmatas vairs nelasu, bet, kad mācījos skolā, lasīju Raini, Rūdolfu Blaumani, sacerēju domrakstus. Patika rakstīt par Imanta Ziedoņa “Epifānijām” – ko nozīmē zemteksti,” stāsta puisis.
Dzimšanas diena jūrmalniekam ir 27. februārī, un dāvanā viņš cer saņemt jaunu portatīvo datoru.
“Kad beigsies pandēmija, atkal metīšos iekšā darbā un dzīvošu tikpat pozitīvu dzīvi kā līdz šim. Kuriozi restorānā nav bijuši, bet atceros, ka vienai apmeklētājai reiz vakariņās bija bail no tumsas un es viņu izvedu gaismā.
Viss pēc tam bija labi, un turpinājām svētkus. Bija gan viens amizants atgadījums, kad kāds klients pasūtīja steiku, bet otrs vairs neatcerējās, ko izvēlējies. Un tas, kurš neatcerējās, nu uzstāja, ka viņam vajag steiku. Bet tas, kas to bija pasūtījis, nedabūja. Nācās viņam kaut ko citu pagatavot,” smaidot stāsta viesmīlis.
Aleksejs darbojas Jūrmalas Neredzīgo biedrības nodaļā. Apmeklē sporta zāli, darina rokdarbus, un līdz šim biedri ir braukuši arī ekskursijās – bijuši Ventspilī, Liepājā, Cēsīs un citviet. Protams, sporta zālē Aleksejs darbojās, kad nebija pandēmijas.
Patika velotrenažieris, skrejceļš, cilāt hanteles, pietupieni. Kādreiz gan sports neesot gājis pie sirds, bet pēdējā laikā tas piesaistījis arvien vairāk. Savulaik puisis pinis arī grozus, bet tad šo nodarbi pametis. Kad aizgājis strādāt uz žurnālu “Rosme”, grozi palikuši nomaļus.
Grib izjust Ameriku
“Ar viesmīļa darbā nopelnīto varu iztikt. Jo vairāk cilvēku mielojas restorānā, jo vairāk naudas. Kopā ar invaliditātes pensiju man sanāk diezgan laba naudiņa. Varu atļauties sev nopirkt arī kaut ko īpašu. Ja vēl piekrāj naudu, tad vienu otru ieceri var īstenot. Nākotnes sapnis man ir sava privātmāja, vienstāva. Tagad ar mammu un māsu dzīvojam dzīvoklī,” savu vīziju atklāj jūrmalnieks.
Aleksejam ļoti patīk dzīvot Slokā, jo te ir klusums un daudz pazīstamu cilvēku. Arī jūra 25 minūšu gājienā no mājām. Gar jūru var staigāt un domāt savas domas, atgūties no ikdienas. Vasarā puisis arī peldas jūrā – līdz pat ceturtajam, dziļākajam sēklim.
“Man ir liels sapnis – kādreiz aizlidot uz Ameriku, apskatīt Ņujorku. Izbaudīt, kādi tur restorāni, kādi ēdieni, kā cilvēki dzīvo. Pārcelties uz dzīvi Amerikā negribētu, bet turp doties kā tūrists gan. Lai izjustu, kā dzīve rit. Arī iepazīt, kā šajā kontinentā jūtas neredzīgie cilvēki.
Eksotiskās valstis mani tomēr atbaida – tur nesaprotami ēdieni, visādi kukaiņi, slimības. Starp citu, esmu bijis arī Zviedrijā – divdesmit gadu vecumā ar kādu reliģisku organizāciju. Man patika aktivitātes – dziedāšana, atrakciju parki, peldējāmies jūrā. Tā bija reliģiska nometne, bet nebija uzbāzīgi kā sektā – viss noritēja bez jebkādas liekas sludināšanas,” atceras ceļotājs.
Latvija nozīmē visu
Aleksejs stāsta, ka savu viesmīļa profesiju negribētu mainīt ne pret ko citu, bet varbūt vēlētos vēl papildināt savas datorprasmes. Viņš savu nākotni redz šeit, Latvijā. Tā viņam nozīmējot visu, tā ir dzimtene, no kuras prom braukt negrib.
“Man visvairāk patīk latviešu sievietes, jo viņas, manuprāt, ir sirsnīgākas nekā citu tautu pārstāves. Man garšo arī latviešu ēdieni. Esmu baudījis visu ko, bet tas nav tas. Nevar salīdzināt ar Latvijas pienu, biezpienu, sieru. Kad darbojās mājražotāju tirdziņi, es tur vienmēr pirku produktus. Latvieši ir arī ļoti draudzīgi. No daudziem dzirdu – aizbrauc uz ārzemēm, bet ir skumji, jo nav pat ar ko parunāties. Es negribu braukt uz ārzemēm strādāt – vispār neapsveru iespēju doties prom,” strikti saka Aleksejs, Latvijā dzimis un audzis, mūsu valsts pilsonis.
Ar mammu un māsu puisim ir ļoti siltas attiecības. Diemžēl viņš zina, ka daudziem tā nav.
“Mamma gan nerunā latviski, bet māsu es no triju gadu vecuma sāku dresēt latviskā runāšanā, un viņai tagad tas labi izdodas. Mūslaikos bez latviešu valodas zināšanām ir diezgan sarežģīti dzīvot,” atzīst jūrmalnieks Aleksejs Poplavskis.
“Ceru, ka jaunais Vērša gads mums visiem nesīs daudz laba. Es tam ticu. Un visiem novēlu veselību un apņēmību. Kāda būs nākotne, ir atkarīgs no mums pašiem, ne tikai no valdības, bet no katra sabiedrības locekļa. Mēs visi esam Latvija – ne jau tikai Saeimas deputāti, ministri. Latvija ir katrs no mums,” pārliecināti saka Aleksejs.
Apsveikums no prezidenta
“Dzīve ir skaista, un jāprot baudīt – to, kas tev tagad ir, nevis kā tev nav. Jāizvirza mērķis un jātiecas uz to, kā tev nav. Nav jāčīkst, ka tev nav tā un tā. Ja čīkstēsi, mērķi nesasniegsi. Kas mazāk čīkst, tas vairāk dara. Kas klusē, tas dara daudz.
Uzņēmēji Dace un Jānis Nagliņi man palīdzēja izvirzīties dzīvē, tikt augšup tādā sabiedrībā, kurā es nekad iepriekš nebiju bijis. Situētā, teiksim. Viņi iemācīja man viesmīļa amatu. Viņi man nav tikai priekšnieki, bet draugi.
Man boss nestāv klāt un nediktē savus noteikumus. Ja Latvijā tādu cilvēku kā Dace un Jānis būtu vairāk, tad sabiedrība taptu labāka un zeltu labklājība,” pārliecināti saka puisis.
Pērn Latvijas valsts svētkos Aleksejs saņēmis apsveikumu no Valsts prezidenta Egila Levita. Puisis bijis ļoti patīkami pārsteigts. Aleksejs ir stingri pārliecināts: jāprot novērtēt, ka mums ir sava valsts. Tas ir kaut kas īpašs.
“Mani ļoti priecē, ka mums ir daudz zemessargu, jaunsargu. Ja es būtu redzīgs, varbūt arī piedalītos kādā no kustībām. Nekautrējos teikt, ka es mīlu Latviju,” patriotiski noskaņots ir Aleksejs.
