Viesmīļi ar maģistra grādu glābjas Vācijā 0
Arvien vairāk jauniešu no bezdarba Spānijā, Itālijā, Portugālē un Grieķijā glābjas Vācijā. Luijs Migels Fusters Mateo – maģistra grāds vēsturē. Fernando Balsera Pita – maģistra grāds vides zinātnē. Fernando Lopezs Jansa – četrus gadus studējis audiovizuālos medijus. Tie ir daži kandidāti, kas pieteikušies uz oficianta vietu vai jelkādu citu darbu Berlīnes spāņu restorānā “Anda Lucia”.
“Un tādu mums ir vesela kaudze,” no plaukta bāra letē restorāna saimnieks izvelk paburzītu papīru čupu. “Lūdzu, ņemiet, ja jums vajag.” Žūksni CV ar spāņu uzvārdiem viņš man pasniedz ar tādu žestu, it kā tā būtu nevajadzīgu drazu kaudze un viņš pat justos atvieglots, ka vismaz daļu no tās var kādam atdāvināt. Ar līdzīgiem CV uzplūdiem jau kopš eirokrīzes sākuma sastopas daudzi Berlīnes spāņu, itāļu un grieķu ēstuvju īpašnieki. Kopš krīzes smagi skartajās Dienvideiropas valstīs ievērojami pieaudzis bezdarbs, daudzi darba meklētāji, it sevišķi jaunieši, mēro ceļu uz Vāciju. Pērn pirmajā pusgadā no Spānijas un Grieķijas Vācijā reģistrēts par attiecīgi 49 un 84 procentiem vairāk nekā no šīm valstīm šajā pašā laikā iepriekšējā gadā. Tā kā daudzi ieceļotāji neprot vācu valodu, vispirms viņi meklē darbu pie saviem Vācijā dzīvojošajiem tautiešiem.
“Manu paziņu vidū par Vāciju interesējas ļoti daudzi. Par to vien runā,” saka divdesmit deviņus gadus vecais Luijs Migels Fusters Mateo, kurš Berlīnē mīt jau vienpadsmit mēnešus. Pa šo laiku viņš no nulles apguvis vācu valodu, tomēr zināšanas esot pārāk vājas, lai meklētu darbu savā vēsturnieka specialitātē. “Pastrādāju viesnīcā, pēc tam dažus mēnešus biju apkopējs,” stāsta Luijs. Viņš uzskata, ka daudziem Spānijas jauniešiem motivāciju meklēt darbu Vācijā devuši Vācijas kancleres Angelas Merkeles izteikumi pirms vairākiem mēnešiem.
“Viņa aicināja bez darba palikušos spāņus doties strādāt uz Vāciju, jo Vācijai vajagot darbaspēku. Taču maz tika uzsvērts, ka vajag prast vācu valodu.” Viņš gan nenoliedz, ka Berlīne nav labākā vieta, kur meklēt darbu. “Cilvēki, kas grib nopelnīt naudu, dodas, piemēram, uz Bavāriju. Taču es šeit neesmu tikai darba dēļ – man patīk iepazīt dažādas kultūras, un Berlīne tam ir pateicīga vieta.”
Pēdējos divos gados ir mainījušās migrācijas tendences uz Berlīni, uzskata Berlīnes integrācijas un migrācijas senāta vadītājs Ginters Pienings. “Vairākus gadus pirms eirokrīzes bija vērojama spēcīga imigrantu plūsma no Rumānijas un Bulgārijas, bet šobrīd tās vairs nav – ir būtiski pastiprinājusies migrācija no krīzes skartajām dienvidzemēm – Spānijas, Portugāles, Itālijas un Grieķijas.” Viņš piebilst, ka šo valstu jauniešiem Berlīne bijis iecienīts mērķis agrāk. “Studenti un radošo profesiju pārstāvjiem no Dienvideiropas Berlīne vienmēr bijusi cieņā, jo šeit ir zemas dzīvošanas izmaksas, var izdzīvot ar ļoti maziem ienākumiem. Bet nu jau kādu laiku manāms arī klasisko bezdarbnieku pieplūdums – cilvēki ar ģimenēm, kuri palikuši bez darba Spānijā vai Grieķijā.” Nav noslēpums, ka daudziem vāciešiem par grieķiem ir stereotipi, kas sazēluši eirokrīzes laikā. “Mediju iespaidā daļai sabiedrības Grieķija un grieķi asociējas galvenokārt ar eiro glābšanu. Viņi uzskata, ka Vācija finansē Grieķiju, un ir dusmīgi, ka grieķi dzīvo uz tās rēķina; bet tā, protams, nav taisnība, jo eiro glābšana glābj arī pašas Vācijas finanšu sistēmu. Tāpat ir cilvēki, kas dzirdējuši, ka grieķi ir slinki. Savā ziņā šie stereotipi palīdz citām imigrantu kultūrām – kopš Grieķijas krīzes otrajā plānā atkāpušies aizspriedumi pret turkiem, nu viņu vietā uzmanības centrā nonākuši grieķi.”
