Egils Līcītis: Ilgstoša krievu propagandas kanālu neaizslēgšana Latvijā liek saost nepatīkamu aromātu 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kara noziedznieka, “miesnieka” Putina plāns iekarot pasauli vēršas plašumā. To īsteno īpaši sagatavotu masu apdullināšanas līdzekļu pavadībā – ar apmelojošiem materiāliem par to, ka visi pārējie ir pret Krieviju sazvērējušies, iznīcināmi nacisti, un vienīgais kūpinātais vīraks tiek plūdināts Vladimir Vladimirovičam.
Ilgstoša krievu propagandas kanālu neaizslēgšana Latvijā liek saost nepatīkamu aromātu un konstatēt daļas iedzīvotāju pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi paralēlas informācijas telpā ar klapēm uz acīm.
Atkal mūsu valdība attapusies iesēdusies peļķē, nav domājusi par neapgāžamo patiesību, ka drošība sākas valsts iekšpusē, tagad steidzas pieņemt pretdarbības pasākumus, iesaistot un asinot kontrpropagandas krama ieročus, kādus nu varējuši salasīt augšstāva krāmu noliktavā.
Kara laikā ir atcelta tēze par Vecrīgas bulvāru joslu kā Visuma centru, un Latgale (arī Bolderāja vai Purčiks) vairs nav tālas Galaktikas nomale, kuru labākajā gadījumā aplūkot ar Habla teleskopu. Postkovida apstākļos valdība nesekmīgās darbībās nedrīkst attaisnoties ar sanitārās diktatūras ierobežojošiem noteikumiem.
Pēc ilga pārtraukuma un veģetēšanas Ēģiptes mūmiju kūniņā augstās amatpersonas dodas garās vizītēs uz krīzes visvairāk skartajiem, svešās tālrādes balsu ietekmētākajiem reģioniem. Pirmām kārtām Rīgas viesu uzmanības tēmēklī nokļuvusi Daugavpils
. Drosmīgi, jo tas ir bīstami politiķu veselībai un dzīvībai.
Tikšanās reizēs iespējami nekorektas uzvedības ekscesi! Iebraucēju virzienā var lidot akmeņi! Varas pārstāvjus daudzviet publika nesagaidīs ar izšķērdīgiem aplausiem un neapraks ziedu jūrā. Jājautā arī, vai ciemiņi neierodas novēloti?
Tomēr valstsvīri brauc, maršē kopā ar 200 Ukrainas draugiem – atbalstītājiem gājienā pa Daugavpili. Priekšgalā apņēmīgs soļo latgalis Jānis Bordāns, kā jaunais zemessargs vienatnē un tukšā dūšā jaudātu sakapāt pāri robežai uzbrūkošo daudzgalvaino krievu ofensīvu.
Prezidents Egils Levits arī piedalās Latgales tuvināšanas procesā. Jaunajā ģeopolitiskajā un ekonomiskajā situācijā līderim šķiet lietderīgi nodot savu vēstījumu latgaliešiem un uzklausīt, kas šamajiem sakāms.
Divu dienu vēsturiskā vizītē Daugavpilī valsts galva kā Anglijas karaliene ticies ar kulturāliem cilvēkiem vietējo daudznacionālo tautību biedrībās, ar Latvijas austrumpuses augstdzimušiem pašvaldību priekšniekiem, teicis runas, gājis visur, kur sagaidot izritināts sarkanais paklājs – bet šaubīgās vietas, kur dzīvo uzskrūvējušies cilvēki un iespējama polemika ar māmiņas vārdiem, nav apmeklējis. Gaidīsim ciemošanās atsauksmes.
Lūznavā novietota karaspēka daļa ar pārsimts profesionāļiem, bet armijnieku pāri Aiviekstei vajagot vairāk. Kultūras ministrs plāno sargāt Latgales informatīvo lauku, ņemot vērā iedzīvotāju etnisko sastāvu un spēcīgo informatīvā brūvējuma translācijas plūsmu no Baltkrievijas un Krievijas raidtorņiem.
Jācer, premjers atradīs par vajadzīgu nomainīt savas komandas kuslāko, nespējīgāko locekli – iekšlietu ministri – uz saprotošāku un zinošāku profesionāli.
Lai vismaz robežu izbūvē kā mūri, kam ne pāri pārkāpt, ne pa apakšu izrakties, ne pārlidot. Tam jādod rezultātu.
Latvijā patlaban nacionālisti uzdod toni, un tā jābūt kara situācijā. Liberāli kosmopolītiskās aprindas, kuras ilgu laiku bija dominējošās politikā, atkāpušās dibenplānā. Skarba skatītāju neapmierinātība liks mainīties un kļūt profesionālākai sabiedriskajai televīzijai, kurai patiesi jāsāk strādāt, ņemot vērā visu sabiedrības viedokļu spektru.
Patriotiskajiem pasākumiem, norādēm, ka mēs, latvieši, Latvijā esam mājastēvi un valstsnācija, vajadzētu atmaksāties – ar gravitācijas spēku pievelkot svārstīgos cittautiešus un iedibinot neveiklības sajūtu ļaunvēļos, kuri nesimpatizē nedz mūsu valstij, nedz ukraiņiem.
Kad būs sapratne, ka problēmu risināšana nav atstājama tikai pašu latgaliešu ziņā, Daugavpils mūzikas skolas direktors Aivars Broks nejutīsies pamests viens pats aģitēt un apgaismot histērijā par karoga uzvilkšanu apsēstus tumsas kareivju simtus.
Kad uz saņemtiem signāliem par provokācijām ar krievu sirēnu vilinošām balsīm reaģēs bezzobainās un bezdarbībā nīkstošās latviskās partijas un kolektīvi aiztrauksies desantēties, lai maksimāli veiktu skaidrojošo darbu Ludzā, Rēzeknē, Daugavpilī, Dagdā, tad varēsim būt mierīgi par valsts nākotni.
Tad iekarotājs Putins sapratīs, ka Latvijā negaida atbrīvotājus no nacisma, un vārdi – valsts, suverenitāte, nācija, tauta, robežas – iezvanīsies ar jaunu skanējumu, iegūs smaguma spēku katra Latvijas cilvēka apziņā.
