Dace Terzena: Vecāmamma to iekļāva vienā teikumā – pārnāca sasists zili melns, bet, paldies Dievam, dzīvs… 0
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”.
Tāds sāpīgi skaists ir Latvijas jūnijs. Pirms uzkāpjam Jāņu kalnā, ir jāatver atmiņu vārti uz 1941. gada 14. jūniju, kad izsūtījumā aizrāva vairāk nekā 15 tūkstošus tautiešu; tad uz 1940. gada 17. jūniju, kad Staļina padomija okupēja Latviju; pēc tam uz 1941. gada 22. jūniju, kad fašistiskā Vācija sāka karu pret Padomju Savienību, un Latvijā viena okupācijas vara nomainīja otru.
Visi šie traģiskie notikumi risinājušies uz reibinoša dabas pilnbrieda, pilnestības un dziļa skaistuma fona. Ziediem kaisīts bijis sāpju ceļš, kuru piespiedu kārtā nācies iet gluži vai katrai Latvijas ģimenei.
Bieži dzirdēts viedoklis, ka latviešiem esot daudz sēru dienu. Cik nu zem vēstures rata pakļuvušiem liktenis piespēlējis, tik ir. Ikviena no tām neatgriezeniski šķērsojusi tautas dvēseli, ierakstot arī neizdzēšamo jūnija kodu.
Un tāpēc ceļā uz gada augstāko prieka un līdzsvarojuma punktu – Jāņiem – mēs esam katrs ar savu dzimtas un ģimenes stāstu. Un tas nevis aptumšo Jāņu prieku, bet tautas kopsajūtā šim brīdim vēl piešķir papildu dziļumu, apzinātību un skaudras laimes sajūtu.
Tāds sāpēs rūdīts gaismas plūdums, ko visi jūtam savā asinsritē.
Šopavasar man bija gods un prieks piedalīties fonda “Sibīrijas bērni” rīkotā sacerējumu konkursa darbu vērtēšanā.
Tajā savu veikumu iesnieguši dažāda vecuma bērni – gan sākumklašu skolēni, gan vidusskolas jaunieši. Un sacerējumi, protams, ļoti dažādi – valodas veiklības, formas, emocionālās izteiksmes un vispārinājuma prasmes ziņā.
Taču vairumam no tiem ir neatņemama pievienotā vērtība – lai uzrakstītu sacerējumu, jaunieši bija pētījuši savas dzimtas vēsturi, iztaujājuši savus vecākus, vecvecākus un pat vecvecvecākus, daudziem savā apzinātajā mūžā varbūt pirmoreiz tik uzmanīgi iedziļinoties tuvinieku pārdzīvotajā.
Un, cerams, pēc tam citādām acīm paraugoties gan uz viņiem, gan uz dzīvi, kuru šodien dzīvojam, un svētkiem, kurus svinam.
Es šodien atdotu ļoti daudz, lai varētu no sirds izrunāties ar savu vecopapu Hermani, Latvijas armijas pulka mūziķi.
Kur viņš, piemēram, bija, ko darīja un kā jutās 1940. gada 17. jūnijā, kad pa Rīgas bruģi jau žļerkstēja padomju tanki?
Nekad to neuzzināšu, jo manā bērnībā, lai mūs, mazos, pasaudzētu un mēs kaut ko savā augoša cilvēka tiešumā neiznestu ārpus mājas, pakļaujot draudiem gan sevi, gan ģimeni, par to piesardzīgi klusēja.
Tieši tāpēc arī vairs neuzzināšu, kas ar vecopapu notika tajās trijās diennaktīs, kad viņu bija savākusi čeka. Vecāmamma to visu iekļāva vienā teikumā – pārnāca sasists zili melns, bet, paldies Dievam, dzīvs.
Tāpēc runājiet, runājiet ar saviem tuviniekiem, kamēr viņi ir šeit un tagad. Uzklausiet viņus un ieklausieties viņos. To ir vajadzējis vienmēr. Bet tagad to drīkst.
Tā ir viena no mūsu brīvības vērtībām – nebaidoties runāt par savu pagātni. Un tā ir iespēja, ko mums nav tiesību izniekot, lai mēs spētu siet kopā tautas atmiņu.
Es, pirms bridīšu saulgriežu pļavās, aiznesīšu vienu ziedošu jasmīnu savam mīļajam vecampapam uz Matīsa dvēseļu dārzu. Un mēs atkal kopā kāpsim gada visaugstākajā – Jāņu kalnā.
