Vientulība nav pats ļaunākais 0
“Pirms trīs gadiem mani pameta vīrs. Tas notika pēkšņi un negaidīti, jo es neko nenojautu par viņa sānsoli. Vīrs aizgāja pie jaunākas, slaidākas un blondākas. Tajā pašā laikā arī mūsu meita devās prom no mājām, lai studētu Dānijā. Tagad man ir 48 gadi un esmu palikusi gluži viena.
Man jau šķiet, ka esmu samierinājusies ar vīra nodevību, ar prātu esmu to pieņēmusi, bet emocionāli vēl netieku tam pāri. Sevišķi vientulību un zaudējuma sāpes izjūtu pavasarī. Visi priecājas par pavasara atnākšanu, saulīte spīd, putniņi dzied, bet man gribas raudāt. Es nedomāju, ka man ir klīniska depresija, taču jūtos skumja un nomākta. Zinu, ka šādos gadījumos psihologi iesaka nesēdēt mājās, bet gan iziet sabiedrībā. Taču vienai man nekur nepatīk doties. Uz darbu eju ar prieku, man pa dienu apkārt ir jauki kolēģi, bet skumjas un vientulība pārņem vakaros un brīvdienās. Kā ar tām cīnīties, vai vientulības sajūtai mēdz būt noilguma termiņš?” tā vaicā lasītāja Silva.
Viņai padomu sniedz psihoterapeite Baiba Pumpiņa.
– Pavasarī var izpausties sezonālā depresija. Fizioloģiski organisms pa garo ziemu ir noguris, iespaidu atstājis vit-amīnu un gaismas trūkums. Ziemas mēnešos bieži vien iestājas rutīna: darbs – mājas. Lai arī darbā apkārt ir cilvēki, bet tā tomēr ir rutīna, kas rada interešu un koncentrēšanās spēju zudumu.
Daudzi pavasarī izjūt enerģijas trūkumu un sūdzas, ka nevar pavilkt kājas. Uz vēstules autori Silvu bez šiem fizioloģiskajiem aspektiem iespaidu atstāj arī psihogēnie un sociālie apstākļi. Viņa skaudri izjūt tukšās ligzdas sindromu. Vīrs aizgājis pie jaunākas sievietes, meita devusies pasaulē. Saprotams Silvas aizvainojums un dusmas par vīra rīcību, jo viņa tādējādi jūtas nenovērtēta kā sieviete. Par meitu arī vairs nav jārūpējas, tāpēc Silvu pārņēmusi nevajadzības sajūta. Iespējams, viņa pa logu redz, ka brīvdienās kaimiņi dārzā cep gaļu, bauda pirmo sauli, priecājas par pavasara atnākšanu, bet Silva domā – esmu viena, man nav kur iet, un tas viss pastiprina vientulības sajūtu. Viņa ir vecumā, kad tuvojas menopauze, hormonālā sistēma pārkārtojas, un tas arī var pastiprināt depresīvo stāvokli.
Taču ābeces patiesība ir tāda: lai labi justos, jāiegulda darbs pašam ar sevi. Labās sajūtas neatnāk tāpat vien no zila gaisa, ir jārīkojas. Jāizjauc dzīves rutīna, kas aprobežojas tikai ar darbu un mājām. Vajadzīgas dažādas darbības gan ķermenim, gan prātam un emocijām.
Vajadzības sajūtu palīdz radīt iesaistīšanās sociālajos darbos, labdarības projektos, kas sniedz emocionālu gandarījumu. Nevajadzētu gan iekrist otrā galējībā, kad pašapziņas trūkumu cilvēks cer kompensēt ar kaut ko no ārpuses, pārspīlēti uzbāžoties citiem ar savu palīdzību.
Silvai ieteiktu apmeklēt deju nodarbības, kurās var piedalīties bez partnera, vai arī izvēlēties kādu citu fiziskās izkustēšanās veidu. Nepieciešams rast jaunas iepazīšanās, jo nekur nav teikts, ka draugus varam iegūt tikai jaunībā. Silva var pieteikties kādā vīna klubā, kur regulāras tikšanās vīna baudītājiem. Viņai jācenšas atgūt pašapziņu, jāapzinās stiprās puses, kas pašai sevī vislabāk patīk, un tās jāizceļ.
Vajadzības sajūtu palīdz radīt iesaistīšanās sociālajos darbos, labdarības projektos, kas sniedz emocionālu gandarījumu. Nevajadzētu gan iekrist otrā galējībā, kad pašapziņas trūkumu cilvēks cer kompensēt ar kaut ko no ārpuses, pārspīlēti uzbāžoties citiem ar savu palīdzību.Silva vēstulē neko neraksta par attiecībām ar citiem vīriešiem, vai pēc šķiršanās viņai tādas ir bijušas. Visticamāk, ka ne, jo izskatās, ka vēl līdz galam nav emocionālā ziņā pārrāvusi saikni ar bijušo vīru. Šķiršanās ikvienā gadījumā ir zaudējums, un paiet gads vai divi, kamēr viss pārsāp un sadzīst. Bet, kamēr Silva dzīvo viena, vajadzētu censties to pieņemt un saprast, ka vientulība nav pats sliktākais, kas ar cilvēku var notikt.
Ja brīvdienu rītos viņa ar skaudrām skumjām atceras, kā savulaik brokastīs cepusi ģimenei pankūkas, tad tagad vismaz lai tās izcep pati sev. Sievietes radušas visu laiku rūpēties un gādāt par citiem, savas vajadzības atstājot bez ievērības.
