Vientuļās mammas stāsts: “Nepaiet ne diena, kad bērns nepavaicā, kad tētis viņu paņems ciemos” 182
Vientuļā mamma laikam nebūtu pareizais apzīmējums, jo vientuļa viņa nebūt nav. Bērna smiekli, uzmanība, čalas un glāsti viņu pavada ik uz soļa. Drīzāk mamma, kura sniedz visu savu enerģiju un rūpes, lai bērns justos tikpat labi kā pilnvērtīgā ģimenē. Mamma, kurai ir motivācija būt labākajai sevis versijai, lai rādītu paraugu un izaudzinātu savu lolojumu pēc savas vislabākās sirdsapziņas.
Šis ir stāsts par kādu spēcīgu sievieti, kura vēlējās palikt anonīma, mammu dēlam. Stāsts par pašaizliedzību un darbu ar sevi. Par mērķi izaudzināt dēlu par krietnu cilvēku. Par vēlmi iedrošināt citas mammas paceltu galvu doties uz priekšu un radīt viņām sajūtu, ka viņas nebūt nav vienas.
Pēdējais solījums
“Kad mans dēls pirmoreiz atvēra acis šajā pasaulē, otrpus mana vēdera, es viņam apsolīju, ka došu viņam pilnvērtīgu ģimeni, kas nekad nav bijusi man,” viņa asarām acīs atceras, taču dzīvē ne viss notiek tā, kā mēs domājam. “Tā bija pēdējā reize, kad es kādam kaut ko apsolīju,” viņa stāsta.
Kad dēlam bija divi gadi, ģimenes ceļi šķīrās. Par sliktām attiecībām, kas bija starp puisēna vecākiem, tās nosaukt nevar. Tās bija patiesas, īstas un emocijām piepildītas. “Tas nebija īstais laiks. Iespējams, ka pie vainas tas, ka biju pārāk jauna, kad uzsākām kopdzīvi,” viņa skaidro, piebilstot, ka bērniņš bija plānots un ļoti gaidīts.
“Gadiem ejot, mainījās mans skats uz dzīvi, vērtības, prioritātes, un cilvēks, kas man bija blakus, tolaik skatījās pavisam citā virzienā.”
Viss izvērtās citādi, nekā gaidīts
Arī pēc šķiršanās no bērna tēva viss šķitis apmierinoši, jo viņš piedalījies bērna audzināšanā, pavadījis daudz kvalitatīva un pilnvērtīga laika kopā ar dēlu. Viņš pat esot uzsvēris, ka nekas nespēs aizstāt bērna vietu viņa dzīvē. Taču pēc neilga laika, kad vīrietim uzradās jaunas attiecības, viss izvērtās citādi, nekā gaidīts. Kontakts ar bērnu pašlaik ir pielīdzināms nulles vērtībai, ja neskaita minimālo finansiālo atbalstu, kas ir vienīgais, par ko viņš nav aizmirsis.
Bet stāsts nav par finansiālo atbalstu. Tas vispār nebija tas, kas viņai tajā brīdī bija nepieciešams. Tas nevar aizstāt tēti, kas katram bērnam ir tik dārgs.
Daudziem tēviem, kas nepiedalās savu bērnu audzināšanā un vispārīgi – dzīvē – šķiet, ka ar nieka 155 eiro ir gana, lai bērnu uzturētu. Pietiekami taču. Bet tas nebūt nav gana. “Es vēlos savam bērnam sniegt iespēju apmeklēt futbola treniņus, rādīt viņam pasauli, doties kopā uz piedzīvojumu parkiem un baudīt dzīvi, bet diemžēl tas viss mūsdienās maksā ļoti daudz,” viņa skaidro, turpinot, “tāpēc es cīnīšos par sava bērna vajadzībām un vēlmēm, bet nu jau tiesā.”
Viņa pastāsta, ka reiz dzirdējusi psihoterapeita viedokli vai drīzāk skaidrojumu par vīrieša sajūtām, nokļūstot tēva lomā.
Tajā bija teikts, ka vīrietis savu bērnu mīl tik ilgi, cik ilgi viņš mīl sievieti, no kura bērnu radījis. “Laikam tam lielā mērā jāpiekrīt,” viņa apgalvo.
Grūtākais ir darbs ar sevi
“Nepaiet ne diena, kad bērns nepavaicā, kad tētis viņu paņems ciemos. Nepaiet ne diena bez asarām gan viņam, gan man,” mamma stāsta. “Man, jo ir sāpīgi redzēt, kā bērns pārdzīvo, jo ir grūti saprast, kā cilvēks no labākā tēta pasaulē var kļūt par tik vienaldzīgu būtni. Dēlam – jo tētis viņu ir aizmirsis. Un jautājums – ko atbildēt bērnam? Kāpēc nepaņem?
“Tas grūtākais ir darbs ar sevi. Apzināties to, ka ar tevi jau arī ir gana. Tu sevi šausti ar domām, ka varēji saglabāt ģimeni, lai bērnam būtu labi, bet neuzskatu, ka ir vajadzīgs turēt sevi kaut kādos nejēdzīgos rāmjos.”
Vēl viens izaicinājums – brīvā laika pavadīšana arī bez bērna. Cilvēki, starp citu, visbiežāk tās ir citas māmiņas, mēdz nosodīt sievietes, kuras visur nedodas kopā ar bērniem, taču, viņasprāt, laimīga mamma nozīmē laimīgu ģimeni (pat tad, ja tā sastāv tikai no diviem cilvēkiem) un laiks sev arī ir nepieciešams, lai mazliet “atslēgtos” no ikdienas rutīnas un mammas lomas.
Tā varbūt nav tēma, par ko daudz tiek runāts, bet pavisam sarežģīts jautājums viņai šķiet jaunu un galvenais kvalitatīvu attiecību uzsākšana, jo nu jau cilvēkā griboties redzēt daudz vairāk nekā agrāk. Ir jādomā ne tikai par to, kas būs labs pašai, bet arī bērnam. Viņa vēlas sev blakus redzēt nevis jaunu tēti dēlam, bet labāko draugu viņam. Un ne visi vīrieši ir gatavi ienākt ģimenē, kurā jau ir bērns, kas nav viņa. Tikpat daudzi tikai domā, ka ir gatavi.
“Galvenais ir nenosodīt sevi par lēmumiem, kas ir pieņemti. Nevajag pārdzīvot, ka neesi izvēlējusies cietējas lomu, paliekot vietā, kur nevēlies būt,” viņa iedrošina citas mammas, kuru dzīvē izvērties līdzīgi.
