Es varēju tikai noskatīties, kā māte lūdzās tēvu ļaut paņemt kaut vai tikai apģērbu. Notikums risinājās, iesaistot policiju. Man iesvieda rokās melnu miskastes maisiņu un lika desmit minūtēs salikt visu nepieciešamo. Tā bija pēdējā reize, kad es spēru soli pār šīs mājas slieksni. 3
Maisā es iemetu to apģērbu, ko varēju atrast. Viss pārējais palika tur. Sporta apbalvojumi, tūkstošiem kartotēku kolekcijas, visādi citi labumi. Pat bruņurupuci nācās atstāt! Tētuks iztukšoja bankas kontu, tādēļ mātei palika vien nauda, kas bija kabatās. Trijatā mēs devāmies uz īrētu istabu. No baznīcas mums iedeva gultas, pāris katlus un pannas, krēslu un ēdienu.
Tikai daudz vēlāk sapratu, ko tas no manas mātes prasīja. Tad jau es pats biju vientuļais tēvs un spēju sajust visus tādas situācijas “jaukumus” uz savas ādas. Nav ne jausmas, kā viņa spēja nepadoties. Viņas vietā jebkurš nolaistu rokas, bet mamma pat nedomāja par ko tādu! Kādus tikai darbus viņa tobrīd nestrādāja!
Nesen mēs ar dēlu devāmies uz ķīniešu ēdienu ieskrietuvi. Kad ievēroju jaunu oficianti, man gandrīz sirds zlēca no krūtīm. Viņa nebūtu ievērojama pūlī, jo taču viss apkalpojošais personāls, kā arī iestādes vadītāji, bija ķīnieši. Sarunājoties ar viņu, ātri vien sapratu – arī viņa ir vientuļā māte. Saprotama lieta, ka ir viņai šis darbs nesagādā nekādu lielo prieku, bet viņa to nedara sevis dēļ.