Vientuļais karalis. Jānis Pauļuks 0
Gleznošana kā vijoļspēle
Jānis Pauļuks sevi dēvēja par gleznotāju karali. Krāsu, līniju un formu valdnieks, kas uz audekla strādāja kā spēlējoties. Lai pie tāda viegluma tiktu, ar talantu vien bija par maz. Mākslinieks bija izurbies cauri vecmeistaru zinību noslēpumiem, zināja, ka siltais ādas tonis vislabāk izceļas uz vēsi zilganā, ka meitenes augums “zaļganā atmosfērā” izskatīsies trauslāks, ka atmosfēras dzidrumu un telpiskumu uz audekla var panākt, siltai krāsai pāri lazējot vēso.
Gleznošanu mākslinieks salīdzināja ar vijoļspēli – ķermenim jābūt tā trenētam, lai spēlējot nebūtu kļūdu. Un rokas vēzienam jānāk no dvēseles – kā zemniekam, kad tas sēj graudus. Tomēr arī ar gadsimtu pieredzi vēl nepietiek. Mākslas darbam starojumu piešķir autora personība, darbā ieliktā dvēsele, ko var izdarīt tikai garā brīvs mākslinieks. Padomju režīmam, precīzāk, tā funkcionāriem, tāda brīvība nepatika, bet Pauļuka dumpīgais gars neklanījās pietātē pret valsti vai autoritātēm. Visu, arī savu labsajūtu, pilsonisko sadzīvi, pat mīlestību viņš upurēja mākslai. Bet dzīve, skauģu, neveiksmju un paša sarežģītā rakstura dēļ bieži viņam piespēlēja nerra masku. Mērķtiecīgi attīstot glezniecību, viņš izvēlējās vientulības ceļu. Vientuļā karaļa ceļu. Gleznojot, “ausis neko nedzird, acis neko neredz”, jo ārpasaule traucē sadzirdēt iekšējo domu, tāpēc “mākslinieks ir vientuļš, kolīdz viņš nostājas pie sava darba”, reiz atzinis Pauļuks. Ne velti izstādi Cēsu izstāžu namā ievada mākslinieka “Pašportrets. Vientulība”. Mākslinieks sevi ielicis Putnu dārza vidē, vietā, kur mutuļo dzīvība un valda kopā būšanas prieks, bet savās domās un darbos viņš ir viens.
Saule, sieviete
Izstāde ir ievērojams notikums vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir iespēja vienkopus redzēt un vēlreiz novērtēt meistara mantojumu. Lai gan darbu nav daudz, te pārstāvēti visi viņa daiļrades periodi. Pauļuka četrdesmito gadu darbi mākslas lietpratējiem ļāva teikt, ka latviešiem beidzot būs savs Djego Velaskess. Kad reiz Salvadoram Dalī vaicāja, ko viņš glābtu, ja degtu Prado muzejs, viņš atbildēja, ka tas būtu Velaskesa gleznotais gaiss.
Pauļuks, mācoties no vecmeistariem, atmosfēru atveidoja, izmantojot simtiem siltās un vēsās krāsas nianšu. Cik melnās krāsas toņus Pauļuka gleznā var saskatīt netrenēta acs? Šā perioda darbi ir arī augstā dziesma mīlestībai. Darbi, kuros redzama Felicita, ir līdzīgi ikonām – portretos Pauļuks vienmēr meklēja cilvēka būtību, nevis tā spoguļattēlu. Vēlākajos periodos, atsakoties no klasiskās perspektīvas, mākslinieks pievērsās krāsas izteiksmībai, dinamikai. Viņa tolaik gleznotajos aktos sievietes augums izstaro gaismu, un to var panākt, tikai prasmīgi līdzsvarojot krāsu attiecības. Sešdesmitajos gados Pauļuka glezniecībā ienāca tiem laikiem neparasta krāsas uzliciena maniere, kas atgādināja krāsas šļakstus. Šķidras krāsas pilieni un it kā nejaušas svēdras figurālajās kompozīcijās ienesa tekstūras, kurās vibrēja ne vien telpa un gaisma, bet, šķiet, arī skaņa. Tehnikas dēļ Pauļuku mēdza salīdzināt ar ASV mākslinieku Džeksonu Polloku (1912 – 1956), kura krāsu klāšanas maniere bija ekspresīva, šļakstu virziens un saskaršanās vieta ar audeklu neprognozējama. Atšķirībā no viņa Pauļuks uzskatīja, ka gleznā visam, arī nepakļāvīgo pilienu trajektorijām jābūt aprēķinātām, uzsverot galarezultāta, nevis neparedzama procesa prioritāti. Par to, ka mākslinieks darbā nemīlēja nejaušības, liecināja arī viņa svētnīca – tīrā, pedantiski kārtīgā darb- nīca, kurā retais bija lūgts, tad arī pie sliekšņa atstājot kurpes. Lai gan darbnīcā nekad neiespīdēja saule, mākslinieka gleznās kopš 50. gadu otrās puses tā mirdzēja spoži un līksmi. Vai šodien, vērojot gleznas, nāk prātā, ka tās radītas, spītējot drūmajam padomju valsts stagnācijas periodam?
Otrkārt, ir svarīgi, ka tāda izstāde notiek ārpus Rīgas, kad ar vērtīgiem meistara darbiem pārdomātā, labi iekārtotā ekspozīcijā var iepazīties Cēsu un visas apkārtnes iedzīvotāji.
Tikai blusas lec un lec
Gleznotājs Jānis Pauļuks neiederējās savā laikā un nez vai būtu iederējies, ja dzīvotu šodien. Neskatoties uz slavu, kas tā īsti atnāca pēc nāves, arī tagad māksliniekam visdrīzāk būtu jālūdzas pabalsts maizei, jo šauri balstītajā vietējā “laikmetīgumā” viņš nez vai ietilptu, tāpat kā daudzi izcili vēl pagaidām dzīvie mākslinieki. Var jau atrunāties, ka tāda ir dzīve ar secīgu dominējošo interešu maiņu, bet var domāt arī plašāk. Arī Velaskess savā laikā tā īsti netika novērtēts, jo viņa nepopulārais atklājums, kā atzīmēja spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets, bija – realitāte atšķirībā no mīta nekad nav pabeigta. Reālās dzīves sīkumi, tāpat kā blusas, var padarīt dzīvi neciešamu, bet vērtības izkristalizējas ar laiku. To bija sapratis arī Jānis Pauļuks: “Visi redz, kad garām iet karalis, pat dzīvnieki, tikai blusas ne, tās kā lec, tā lec.”
