VIENSĒTU STĀSTI: Zaļās mākslinieces “Ružciems” 0
Kurzemes pusē starp Pūri un Enguri ir kāda sena pusmuiža, kas savdabīgo vārdu “Ružciems” ieguvusi samērā nesen. Bet vēstures avotos tā bijusi pieminēta jau 15. gadsimtā. Šo māju ģimene nopirkusi sakotnēji tikai brīvdienām, bet nu jau divpadsmit gadus ikdienā te saimnieko māksliniece Laila Kelle.
“Ružciema” vārds mājai ticis par godu ciemam, kas te reiz bijis, bet pēc cilvēku izsūtīšanas uz Sibīriju panīcis. “Māju sauca “Bebri”, bet mēs gribējām atgūt vecās vietas nosaukumu,” teic Laila. Viesu nama biznesā šis nosaukums gan nepalīdzot, bet viņa par to neuztraucoties. Kas vēlas, pusmuižu atrod. Lai gan māksliniece gadu gaitā pasniegusi nodarbības Kurzemes pusē vairākās vietās un iepazinusi to teju 100 km rādiusā, pati teic, ka sirds nu piederot Pūrei.
Laila ir dzimusi un uzaugusi Rīgā, bet, cik vien sevi atminas, vienmēr patikuši lauki. Kad Langstiņos uzbūvējuši ģimenes māju, lūkojušies pēc brīvdienu mājas laukos. Vīrs bija mantojis māju Zemgalē, tomēr Laila tur nespēja iedzīvoties, kaut arī plāni esot bijuši milzīgi. “Tad vēl bija ilūzijas, ka varēs izdzīvot, apmetoties uz vietas. Aizbraucām tur – viss līdzens kā gaļas dēlītis, bet man patīk koki, purvi, pakalni…” Laila atceras. “Sāku meklēt mājas sludinājumos. Atradu tādu, kam apkārt veci koki.”
Māksliniece saimnieko viena 1500 kvadrātmetru lielajā viesu namā, ap kuru ir arī 40 hektāri zemes ar pakalniem, mežiem, dīķiem un purviņiem. Dēls Juris Jansons un meita Paula Jansone ar savām ģimenēm te iegriežas tikai ciemos. Agrāk pat bijis bail vienai palikt vecajā mājā, bet tagad jau pieradusi. Nemīl arī īpaši grozīties pilsētas burziņos – apmeklē tikai tuvāko draugu izstāžu atklāšanas. Savulaik varējusi izvēlēties – palikt Langstiņos vai doties uz Kurzemi. Laila atnākusi uz veco pusmuižu un pa šiem gadiem no nolaistas, vecas ēkas ar cauru jumtu, kur otrajā stāvā toreiz mitinājušās pūces, izveidojusi interesantu viesu namu. Te gaidīti ne tikai divkājainie viesi, bet arī viņu suņi, kuru uzturēšanās viesu namā ir par brīvu. Blakus “Ružciema” vecajai ēkai ir izveidotas dabas takas pa visu teritoriju.”Es gleznoju zaļi un domāju zaļi,” teic māksliniece, kad citi brīnās, kādēļ visos 40 hekt-āros pļavās tiek nopļauta zāle, bet mežā netiek cirsti koki. “Citi kokos redz naudu un, skaitot kokus, rēķina naudu – man kokiem ir cita vērtība.” Te neviens neko nemedī, ja nu vienīgi kāds viesim līdzi paņemts suns paskrien kādam zvēram līdzi. Pat bebri te var justies droši – tos neviens neaiztiks, tikai novēros dabas taku apmeklētāji. Daļu no “Ružciema” zemes koku gāzēji paguvuši pārvērst topošā purvā, kam cauri ved Lailas izveidotās taciņas ar laipiņām. Te viesi var nākt baudīt meža burvību – visapkārt dzied un ligzdošanas vietas meklē putni. Bebru uzplūdinātajā platībā mājvietu sev atradis arī gulbju pāris. Uzkalniņā āpša alu sev par labu atzinusi lapsa, bet ugunskura vietu uzrakuši meža rukši. Laila nedusmo – tā tam jābūt. Vieta tiks mazliet uzkopta, arī malka jāgādā saimniecībai, bet viņa neiejaucas ne paša meža, ne meža zvēru dzīvē. Kritušie koki tiek novākti tikai no taciņām. Pārējie sakrīt un dod patvērumu tiem, kam nepieciešami šādi krituši koki. Daba te nemitīgi mainoties. Speciālisti to novērtējuši, un te atrastas pat retas ķērpju sugas. Tomēr pie mājas Lailai ir neliels sakņu dārzs un ļoti daudz puķu. Kad ierodamies, viss tikai vēl plaukst, bet pie mājas pirmās puķes jau zied.
Sākot te dzīvot, mājai bijusi vāja elektrības padeve, bet Pūres pagasts esot parūpējies, lai uzlabotu esošo jaudu – tagad elektrības padeve esot lieliska. Kaut “Ružciems” atrodas patālāk no lielākām apdzīvotām vietām, Laila uzteic savējos – ceļi vienmēr tiekot iztīrīti laikus. Gan ziemā, gan vasarā ceļš ir labi izbraucams. Arī internets viesu namā ir. Pati gan ielūkojoties tikai tāpēc, lai redzētu, vai elektroniski nav pieteicies kāds viesis. Naktsmājas iespējams rezervēt internetā, kur viesu nams ir atrodams arī ārzemju ciemiņiem. Tomēr ikdienā Laila pie datora nesēž: “Ar sociālajiem portāliem neaizraujos, labāk eju ārā zāli pļaut.”
Laila Kelle ir māksliniece un pasniedzēja, taču par viesu mājas veidošanu savulaik izlēmusi, jo cilvēkiem vienmēr vajag naktsmītni, savukārt ar mākslas pedogoga algu iztikšanai par īsu. Brīdi pat nepasniedza nodarbības, jo viesu nama vadīšana aizņēma daudz laika. Tomēr laika gaitā gan sapratusi, ka viņas viesu nams nebūs standarta un nespēs nopelnīt tik, cik tāds, kas spēj uzņemt ikvienu viesi un rīkot lielākus pasākumus. Telpas gan pietiekami plašas arī svinībām, pagrabstāvā ierīkota arī pirtiņa. Pirmais apmeklētājs bijis kāds vīrs, kas devies tirgot drēbes. Zvanījis vēlu vakarā, jautājot pēc naktsmājām. Laila devusies iekurt kamīnu. Atbrauc vīrietis ar piekrautu mašīnu un brīnās – nekurienes vidū gaiši logi, kuras kamīns. Nu jau gadu laikā te viesu bijis ļoti daudz. Tie, kas vēlas mieru, apmesties savdabīgajā mājā un baudīt lauku svaigo gaisu pastaigās, Lailas namu atrod. Tas ne tikai pilns mākslinieces darbiem, bet savdabīgs ar to, ka pati saimniece piedāvā gleznošanas nodarbības viesu nama apmeklētājiem. Dažreiz var apmesties uz vairākām dienām un mācīties gleznot. Pati itin bieži sakravājot ķerrā materiālus, Felicitas Pauļukas dāvināto akvareļu kasti un dodas savās takās radīt jaunus darbus.
Raidījums par gleznotāju Lailu Kelli un viņas mājām “Ružciems” skanēs raidījumā “Viensētu stāsti” Latvijas Radio 1. programmā 11. maijā plkst. 16.05.
