Foto – Artis Drēziņš

Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāja Līva Grudule Vecpiebalgas novadā ir ienācēja no Mētrienas. Jau 15 gadus.
 “Vecpiebaldzēni nav no tiem, kas viegli pieņem svešos. Bet es jūtos labi un pieņemta, te dzimuši mani bērni. Pats galvenais jau nav, lai visi skatās uz mani un saka: jā, re, kur mūsējā,” saka Līva.


Lasītākie

Veselam

Smird kā sesks: 8 produkti, kuru lietošana uzturā var izraisīt nelāgu ķermeņa aromātu 30

ASV diplomāti ko tādu vēl nebija savām acīm redzējuši: Krievijas delegācija apkauno sevi, uzsākot savstarpēju strīdu par krēslu

“Kā asa sižeta filmā!” Saldū vīrietis aizvedis uz slimnīcu bērnu ar galvas traumu, bet pa durvīm tomēr iekšā netiek

Lasīt citas ziņas

Arī Līva bija no tām meitenēm, kas savu nākotni saistīja ar pilsētas dzīvi. Mācījusies Latvijas Universitātes filologos, bet, kad nokļuvusi praksē Kārļa 
Skalbes muzejmājā “Saulrieti”, sapratusi, ka pievilināta un vēlas te palikt. Muzejam tieši vajadzēja darbinieku. Te satikusi dzīvesdraugu Ainaru Rudzīti. Sākumā dzīvojuši dzīvoklī pagasta centrā, līdz pie Ainara dzimtas mājām “Svīkulti” uz rijas pamatiem pirms desmit gadiem uzcēluši pirtiņu, kurā mituši gada siltajos mēnešos. Ar katru gadu rudenī pārcelšanās uz dzīvokli ieilgusi, līdz pirtiņā palikuši pavisam. Pirtiņa gan tā ir nosacīti. Divi stāvi, vairākas telpas.

“7 gadu vecumā tiesā pateicu, ka mana mamma noslīcināja māsu.” Pēc 17 gadiem viņš ir gatavs runāt

TESTS. 10 jautājumi, uz kuriem spēs atbildēt tikai kāds, kurš sevi sauc par latvieti

Fiksēti jau 57 gadījumi! Vēl trīs bērni slimnīcā pēc inficēšanās ar bīstamo E.coli

“Vietas pietiek visiem. Man nav tāda klasiska sapņa par lielu māju, kur viss ir. Svarīgākais – process, ka viss turpinās, pamazām paplašinās, bērniem labi, jauka daba visapkārt. Nav arī kredītu, nav cīņas par dzīvi – tas sniedz mieru un harmoniju. Bieži, kad no pirts izeju ārā un redzu miglu tālumā vai saulrietu, es izbaudu tādu laimes sajūtu, kas vārdos nav aprakstāma,” stāsta Līva.


“Svīkultos” atsevišķās mājās dzīvo arī Ainara mamma Gunta un māsa Sanita, kuras ir galvenās saimnieces kopīgajā dārzā, kūtī un rūpējas par ekoloģisku ēdienkarti. Savukārt dzīvesbiedra pienākumos ietilpst zemes darbi ar tehniku. Ainars sniedz dažādus ar tehniku saistītus pakalpojumus lauku ļaudīm, kopj mežu. Arī mūsu viesošanās reizē saimnieks ir vienā no neskaitāmajiem ikdienas darbiem.

Māju vēsture liecina, ka nekas cilvēcisks nav bijis svešs arī agrāk. Starpkaru laikā Vecpiebalgā no Polijas ienāca jauka meitene Marija Gieruse, viņai piedzima meitiņa Gunta, Ainara mamma. Ar meitas tēvu Marijai kopdzīve neesot izveidojusies, un abas pie sevis pieņēma “Svīkuļu” saimnieks Pēteris Liepiņš. Padomju laikos Marija strādājusi kolhozā un panākusi, ka četrus kilometrus no pagasta centra attālās mājas nenokļūst koplietošanā.

Piecgadīgā meita Lizete pie sava vārda tikusi par godu dzejnieka un rakstnieka Kārļa Skalbes dzīvesbiedrei, kura bijusi pašpietiekama personība. Astoņus gadus vecajam dēlam Rūdolfam gan neesot nekāda sakara ar rakstnieku Blaumani. Vienkārši stiprs vārds, kā jau vīrietim piedienas.