VIENSĒTU STĀSTI: Uz dzīves gaišās nots 0
– Laukos jādzīvo kā laukos, tāpēc mums nav izrakti smalki dīķi, kuros peld gulbji un pāri sliecas romantiski tiltiņi. Daba ir vislabākā māksliniece. Es mīlu vienkāršību. Mans lielākais skaistums ir 37 rozes, bet tagad tās vēl ir silti sasegtas, – ar tādiem vārdiem mūs sagaida Krustpils novada Atašienes pagasta “Donu” saimniece Valentīna Mičule.
Viņa ir pensionēta skolotāja, taču rimtas dzīves atvasaras baudīšana nav enerģiskajai Valentīnai pa prātam. Viņa turpina vadīt Atašienes folkloras kopu “Vīraksne”. 2001. gadā saņēmusi Lielo folkloras gada balvu par novada savdabības aizsardzību un kopšanu, bet 2005. gadā ieguvusi Atzinības krusta goda zīmi.
– Vīrs grib, lai es vairāk būtu mājās, bet es viņam saku: kāds no tā labums, mēs tikai vairāk strīdētos, – jestri noteic Valentīna.
Viņiem abiem – Valentīnai un vīram Leonardam – šūpulis kārts Latgalē. Atašienē Mičuļi iesakņojušies pirms trīsdesmit septiņiem gadiem.
– Kad nolēmām ņemt pie sevis sievas vecākus, vēlējāmies iegādāties māju. Tā kā ar līdzekļiem bija paknapi, varējām atļauties nopirkt vien šo 1929. gadā celto mājeli. Toreiz tā bija gaužām bēdīgā paskatā. Vīratēvs pateica, ka tādā būdā nedzīvos. Es biju celtnieks, tāpēc ar savām rokām un galvu māju atjaunoju un paplašināju. Vārdu “Donas” arī es izdomāju. Sākumā mājām bija “Tautmīļu” vārds, vēlāk, sovhoza laikos, tās pārdēvēja par “Jaunpodniekiem”, jo tā sauca tuvējo cūku kompleksu. Man neviens no šiem vārdiem nepatika, tāpēc izvēlējos “Donas”, – stāsta Leonards.
– Es nejūsmoju par aizgājušajiem laikiem, jo viegli nebija. Strādāju Atašienes vidusskolā par bioloģijas un ķīmijas skolotāju. Lai abas meitas varētu studēt, turējām trīs govis. Agrie rīti man sākās ar govju slaukšanu, un tad vedu savu ganāmpulku uz pusotru kilometru attālajām ganībām aiz kapiem. Redziet, kādas man sastrādātas rokas, gredzeni tādām nepiestāv. Tagad Atašienes vidusskolā mācās tikai 85 bērni un Krustpils novads rēķina, ka neatmaksājas uzturēt tik mazu skolu. Es šajā sakarā uzrakstīju rakstu avīzei “Brīvā Daugava”. Skola ir pagasta centra gaišums. Ja to likvidēs, tad šeit zels tikai nezāles un svilpos vējš. Nav jau brīnums, ka Atašienē iedzīvotāju skaits sarūk. Darba vietu nav, ir tikai daži gaterīši. Autobusa reisu skaits samazināts. Cilvēks jau kā zivs – meklē, kur dziļāki ūdeņi, un aizplūst projām. “Kaulainā” arī uzdarbojas, šonedēļ trīs aizgāja aizsaulē, – teic Valentīna.
Taču viņas dabā nav gausties par grūtajiem laikiem. Kad Leonards uzsāk pesimistisku runu, Valentīna viņu aši pārtrauc, sakot – uzņem gaišāku noti.
– Nesaku, ka esmu bagāta, bet meitas ir izskolotas, māja ir, mašīna arī. Es nemaz negribētu dzīvot pilī ar divpadsmit istabām. Kārlis Ulmanis savulaik teica, ka lauku cilvēku labklājība ir atkarīga no zemes un ieguldītā darba. Mēs spējam paši sevi apgādāt, izaudzējam dārzeņus, seši bišu stropi sarūpē medu. Lopus gan vairs neturam. Nesen asinssūcējs sesks pārkoda kaklu visām deviņpadsmit vistām. Uz Lieldienām nācās pirkt olas veikalā, bet tām ir tik trauslas čaumalas, ka vārot saplaisāja. Esmu sapratusi, ka man nav ķēriena uz biznesa taisīšanu. Viengad audzējām agros kartupeļus ar domu, ka brauksim tos pārdot uz Rīgas tirgu. Galvenais tirgotājs bija domāts vīrs, es tikai piekritu viņam asistēt. Taču, stāvot tirgū, iedomājos – ja nu mani pēkšņi ierauga kāds paziņa, ko es no kauna darīšu. Tāpēc aizbēgu no tirgus. Vēlāk kartupeļus aizvedām radiem, ar to arī beidzās mūsu bizness, – atceras Valentīna.
Gada nogalē, 30. decembrī, “Donās” gaidāma liela balle. Valentīna un Leonards svinēs zelta kāzas. Valentīna gan paskaidro, ka viņi nepieder pie maigajiem un mīlīgajiem pāriem.
– Neticu, ka divi cilvēki var mūžu nodzīvot kā dūdojoši balodīši. Kāda tur mīlestība! Tā vienkārši ir atbildība, esi sagājis kopā un dzīvo, – uzskata Valentīna. Vaicāju Leonardam, vai viņš domā tāpat.
– Mūsu dienās pensionāri ir bagātākie ļaudis, otrie aiz “biezajiem”, – tā viņš atbild uz šo jautājumu.
Valentīna pārtrauc vīru, sakot: – Kāds tam sakars ar mīlestību? Cik es esmu ātra, tik viņš lēns. Kamēr vīrs grozās, tikmēr es desmit reizes esmu apskrējusi apkārt. Reizēm mans ātrums lieti noder. Reiz, braucot mājās no kapu-svētkiem, automašīnā sajutu sviluma smaku. Saku vīram, ka mašīna deg, lai samazina ātrumu, es lēkšu laukā. Izvēlos no mašīnas ar visu hūti galvā, bet viņš mierīgi sēž mašīnā un kaut ko ķimerē. Redzu, ka no mašīnas apakšas ceļas liesmas, un kliedzu: tūlīt uziesi gaisā, lec laukā. Labi, ka mani paklausīja.
Valentīna teic, ka visa viņas dzīve sastāv no gadskārtām. Tie ir gan dārza darbi, kam daba diktē savus noteikumus, gan darbošanās folkloras kopā.
– Folklorā redzama dzīves sakārtotība. Katrs darba cēliens beidzas ar svētkiem. Kādi var būt svētki, ja darbs nav padarīts. Es vienmēr esmu bijusi aktīva. Kad strādāju skolā, pildīju arī ārpusklases darba organizatores pienākumus, vadīju deju kolektīvu. Man gribējās uzturēt latvisko garu, meklēju vietējās folkloras materiālus. 1985. gadā sarīkoju Ziemassvētku vakarēšanu, pēc tam līgošanu tautiskā garā. Sākoties atmodai, izveidoju Atašienes Tautas frontes nodaļu. Un tad sievas no baznīcas kora ierosināja, lai organizēju folkloras kopu. Nupat apglabājām vienu no labākajām dziedātājām. Dedzinājām skujiņas un nelaiķes drēbītes. Tas ir sens rituāls, kas jāveic tālab, lai aizgājējai ātri nesekotu nākamais. Pagājušajā vasarā gribēju atteikties no folkloras kopas vadīšanas, jo savos 77 gados jau izjūtu fizisku nogurumu, bet kopas dalībnieki teica – skolotāj, jūs nedrīkstat mūs pamest festivāla “Baltica” gadā. Mūsu folkloras kopā darbojas trīs paaudzes, jaunākie mācās 6. klasē. Mums ir danču grupa, dziedātāji, muzikanti. Es pētu vēsturi un arheoloģiju, lai saprastu, kas kuros laikos noticis. Ir savāktas seno tradīciju dziesmas, rotaļas zinu simtiem, – stāsta Valentīna.
Savas zināšanas par folkloru viņa ir apkopojusi arī vairākās grāmatās. Pašķirstu vienu no tām – grāmatu “Rītava”, kurā atsevišķa sadaļa veltīta Atašienes vecvārdiem. Uzzinu, ka, piemēram, vārds “omreja” nozīmē – daudz ēd, “navaļa” – nekā nedarīšana, bet ar vārdu “ļonckoj” apzīmē slampāšanu lieliem soļiem. Valentīna ir arī liela rokdarbniece. Viņa parāda vilnas zeķes, kas izdaiļotas ar Māras krustu, un kāzu pirkstaiņus sarežģītā adījumā. Godos Valentīna velk meitas Ilzes darināto Atašienes tautas tērpu.
– Jaunākā meita Ilze ir mākslas audēja. Savulaik stājās Mākslas akadēmijā, bet neizturēja lielo konkursu. Izmācījās par skolotāju, un tagad Rīgas 47. vidusskolā pasniedz mājturības, ekonomikas un tēlotājmākslas stundas. Ilzes dēls Mārtiņš studē ķīmiju, bet meitiņai Dārtai ir seši gadiņi. Vecākā meita Rita izmācījās par zootehniķi, kādu laiku pastrādāja Atašienē, bet, kad sovkozu likvidēja, darba vairs nebija un viņa arī pabeidza pedagoģijas fakultāti. Rita dzīvo un strādā Jēkabpilī, turpat vidusskolā mācās viņas astoņpadsmit gadus vecais dēls Krists. Rita ir ļoti muzikāla, spēle ermoņiku, kokli, stabuli, mandolīnu, ir izveidojusi savu kapelu. Viņa ir neaizvietojama arī folkloras kopā “Vīraksne”, – ar savām izdarīgajām meitām palepojas Valentīna.
Tad viņa aicina mūs pacienāties ar ielāpu plāceni. Tā sauc Atašienes nacionālo ēdienu, kas gatavots no kviešu un rudzu miltiem, pildīts ar gaļu un sīpoliem.
Raidījums “Viensētu stāsti” par “Donu” saimniekiem Valentīnu un Leonardu Mičuļiem skanēs Latvijas radio 1. programmā 21. aprīlī plkst. 16.05.
