VIENSĒTU STĀSTI: “Nedarbu” krājēja 0
– Es savus klientus peru, slīcinu un atdzīvinu, – tā par savu nodarbošanos saka Kristīne Šišlova, kad mēs sēžam viņas pirtiņā, kas atrodas Līvānu novada Turku pagasta “Vidussalās”.
Par pēršanu viss ir skaidrs, tas ir pirtnieces pienākums, bet kāpēc viņa uzņēmusies arī “rūpes” par slīcināšanu un atdzīvināšanu?
– Pēc karsēšanās pirtī ir jāatvēsinās. Vasarā pati ar peramajiem dodos dīķī, bet ziemā stāvu viņiem līdzās pie āliņģa un palīdzu tikt no tā laukā. Reiz ieradās kāds maratonists, kas pēc pirts pliks gribēja paskriet pa sniegu. Ārā valdīja sals – mīnus 15 grādi. Viņš aizskrēja divus kilometrus līdz mežam, bet atpakaļceļā vēlējās nobalsot mašīnu. Neviens braucamais plikajam maratonistam nepiestāja. Kopš tā laika pagastā joko – ja pa ceļu skrien kāds plikais, tas noteikti ir Kristīnes klients, – pavisam nopietni, bet ar smaidu acīs stāsta valodā nebēdnīgā pirtniece.
Tā ir liela māka, smagi strādāt, bet ar tādu vieglumu un humoru prast par to visu pastāstīt.
“Vidussalās” mīt trīs paaudzes, visas sieviešu dzimtes – Kristīne, viņas mamma Antoņina un septiņgadīgā meita Marta.
– Nav tāda vīrieša, kas man turētu līdzi, – drastiski noteic Kristīne.
“Vidussalas” 1935. gadā cēlis viņas vectēvs. Tagad senā māja, Kristīnes vārdiem runājot, aplipināta ar ķieģeļiem. Viņa no bērnības atceras, ka vectēvs ar vecomāti vienmēr gājuši kopā uz pirti.
– Ja laulātie pāri katrā nedēļas nogalē pasēdētu kopā uz lāvas, izrunātos, nopērtu viens otru par visiem sastrādātajiem grēkiem, tad psihoterapeiti paliktu bez darba, – ir pārliecināta Kristīne.
Vietējie viņu dēvē par balto raganu, jo Kristīne vāc un pārstrādā dažādus ārstniecības augus, gatavo zāļu tējas, augu sīrupus, uzlējumus un izvilkumus, arī ķermeņa skrubīšus.
– Sākumā es pēru tikai paziņas, bet tad man teica – cik ilgi to darīsi par pliku velti? Tagad jau desmit gadus kurinu pirti arī svešiniekiem. Darbojoties pirtī, man sāka vērties vaļā dīvainā pasaule. Apguļas uz lāvas vīrietis, un ieraugu, ka viņam uz muguras kaut kas virmo kā avotā ūdens. Nesapratu, vai bliezt tam ar slotu vai noslaucīt. Toreiz man vēl nepielēca, kas tas par redzējumu, taču, kad sāku mācīties pie dziednieka Jura Krauča, tapa skaidrs, ka spēju saskatīt čakras. Šī redzēšana reizēm gan arī traucē, jo skaidri saskatu, kad cilvēki melo, tāpat redzu, ja klients savilcis uz savas muguras visas pasaules problēmas, – stāsta pirtniece.
Gadās arī tādas klientes, kas vēlas, lai viņām piebur vīru, taču tas nav Kristīnes lauciņš. Viņa labāk nodarbojas ar dziedināšanu un iegūtajās zināšanās dalās ar citiem.
– Ja būtu atbraukušas vasarā, tad noteikti jūs vestu uz krūmiem, lai rādītu un stāstītu, kas jālieto, lai organisms teiktu paldies. Visi pazīst vārpatu, kas ir ļoti audzelīga un neslimo ar depresiju. Jo vairāk to plēš, jo labāk aug. Pavasarī atliek vien apēst dažus vērtīgos asnus un depresija pazūd kā nebijusi. Pavasarī gatavoju lapu ķepsi jeb pesto latviešu gaumē, kas sastāv no pirmajiem pavasara zaļumiem. Gatavojot dažādus maisījumus, izmantoju vietējo – linsēklu vai rapšu, nevis olīveļļu. Visās receptēs rakstīts – ņem labu olīveļļu, bet kāda tad pie mums skaitās laba? Šveicē redzēju, ka ar tādu olīveļļu, ko mēs uzskatām par labu, viņi pat traktorus neieeļļo, – stāsta Kristīne.
Bija tāds laiks, ka viņa devās palūkot, kas notiek plašajā pasaulē. Kristīne aizbrauca uz Šveici, kur strādāja par floristi un pie kāda saimnieka lasīja ābolus.
– Pirmajā reizē man tur tīri labi patika, taču, aizbraucot otrreiz, mani nomāca šveiciešu pedantiskums un notikumu paredzamība gadiem uz priekšu. Padomāju, kad būšu kļuvusi veca, ko saviem mazbērniem stāstīšu? Man nekas aizraujošs, nekādi nedarbi nebūs iekrāti, nāksies izlīdzēties ar Andersena pasakām.
Tagad skaidri zinu, ka no savām mājām nekur projām neskriešu, sēdēšu tepat zem ozola, vismaz tam esmu vajadzīga. Tu vari skriet kaut kalnā, bet no sevis tāpat neaizbēgsi, – spriež Kristīne.
Savulaik viņa Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā ieguva agronomijas un zootehnikas zināšanas. Pēc atgriešanās no Šveices Kristīne prātoja, kādai nodarbei varētu pievērsties. Saprata, ka divatā ar mammu lopkopību nepavilks, tur vajadzīgs arī vīrieša spēks. Tad Kristīne nolēma, ka siltumnīcā audzēs stādus.
– Kurināju siltumnīcu cauru ziemu, naktī ik pēc stundas vajadzēja doties pielikt malku. Atceros, reiz naktī stāvu pie gultas un nesaprotu, vai tikko esmu atnākusi no siltumnīcas, vai arī uz turieni jādodas. Kad masveidā sāka ievest stādus no Polijas, tad man vairs neatmaksājās tos audzēt. Kad braukāju apkārt ar stādiem, pie manis bieži nāca klāt tirgus sieviņas un dāsni dalījās savās zināšanās par dažādām zālītēm. Es viņu teikto pierakstīju un pēc tam izmēģināju, kā tas darbojas. Un tad sāku arī aizdomāties par pirti. Manā bērnībā bija melnā pirts, kas gluži nesen, kad visi gaidīja pasaules galu, nosvila. Divas nedēļas no krāsmatām plūda siltums. Nezinu, vai šo jauno pirti cēlu, domājot par biznesu. Drīzāk tā ir mana sirdslieta, jo bizness izskatās citāds. Uzskatu, ka vīrieši pirtnieki ielīduši svešā lauciņā, jo jau izsenis pirtī saimniekoja sievietes, pieņēma bērnus, aiztaisīja acis mirējiem. Man vaicā, kā tiec galā ar tām jautrajām kompānijām, kas ierodas pirtī ar grādīgajām dzirām? Taču tādi uz šejieni ceļu nerod. Pie manis brauc, lai dziedētu sāpošu ceļgalu vai muguru. Lielākais skaits, ko vienā vakarā esmu pērusi, ir divdesmit cilvēki. Tehniski tādu daudzumu varu nopērt, bet enerģētiski gan ne. Citi pirtnieki piedāvā klientiem slotiņu daudzveidību, taču es tomēr goda vietā lieku bērzu. Tas izdara tikpat, cik liepa, kļava un ozols kopā. Uzskata, ka ozols ir vīriešu koks, taču es tā neteiktu. Stipram tas dod stiprumu klāt, bet vājam vēl noņem nost. Laba pirts ir tāda, kad pusstundu pēc tās jūties kā vārīta oliņa, bet pēc tam esi gatavs triekties uz ballīti, – uzskata Kristīne.
Viņa smej, ka vasara paiet, sēžot krūmos, jo savi trīs tūkstoši slotiņu ziemai jāsagriež. Palīgus Kristīne šajā darbā neņem, jo tad nevarēšot atbildēt par kvalitāti.
Pirtniece neslēpj, ka viņai nācies arī saskarties ar “ragainajiem”.
– Pieburšana vienmēr ir bijusi un būs. Ļaudis netic tam, kamēr paši nav ar to saskārušies. Pie manis bija atbraucis kāds sportists, divas dienas no vietas vēma, es skaidri redzēju, ka viņš iebarots no kādas sievietes rokām. Taču nekas, tikām ar visu galā. Es pat nezinu, no kurienes man nāk zināšanas, bet tās nāk lielā ātrumā.
Kāds vīriņš sūdzējās, ka pēkšņi ziemas vidū akā pazudis ūdens. Man “antenas” saceļas, un viņam saku – piedraudi, iesper akai un saki – būs ūdens vai ne? Pēc laiciņa viņš ziņoja, ka esmu piebūrusi akai ūdeni.
Kristīne stāsta, ka reizēm pirts pakalpojumi tiek sniegti barterdarījumā.
– Atbrauc puisis un saka, ka gribot uz pirti, taču nav naudas. Pavaicāja, vai par to viņš nevarētu samaksāt ar puscūku. Kāpēc gan ne? Nopēru gan pašu, gan viņa draugus.
Kad vaicājot, cik tad ilgi Kristīne domā strādāt par pirtnieci, viņa nebēdnīgi atbild – līdz kādiem trīssimt gadiem.
– Piecdesmitgadnieki jau sūdzas, vai cik mēs veci, bet kad kādai deviņdesmit piecgadīgai kundzītei jautāja – vai nav apnicis dzīvot, viņa ņipri atbildēja – nē, man patīk paskatīties, kā jaunie mokās.
Kristīne ir iesaistījusies pārrobežu projektā “Latgales tematiskie ciemi”, izveidojusi savu Turku pirts ciemu. Jau pavasarī būs uzsliets pirmais namiņš, kurā varēs mitināties viesi, kas noguruši no dzīves burzmas un meklē patvērumu, kur gūt saskaņu ar sevi un dabu.
Raidījums “Viensētu stāsti” par viedo pirtnieci Kristīni Šišovu skanēs Latvijas radio 1 programmā 23. februārī plkst. 16.05.
